– Bija laiks, kad daudzi jauni cilvēki domāja, ka vislabāk dzīvē klājas psihologiem, tad – sabiedrisko attiecību speciālistiem, juristiem un finansistiem. Interese par fiziku, matemātiku, bioloģiju un ķīmiju ir bijusi visai nosacīta.
– Tagad skolēniem lielas izvēles vairs nav. Zināšanas pieminētajos dabaszinību priekšmetos – fizikā un ķīmijā – atbilstoši mācību programmai ir jāapgūst visiem. Ir jau arī tāds kurss kā "Dabaszinības", par kuru kolēģi kādreiz Angļu ģimnāzijā jokojot teica, ka tas esot nepieciešams tik daudz, lai jauna dāma, pavadot vīru ceļā, ja pavērusi muti, zinātu, kā to aizvērt. Šis kurss dodot tieši tik daudz zināšanu.
Mārupes vidusskolā pat tā sauktajās komercklasēs skolēni pašlaik mācās fiziku, ķīmiju un bioloģiju. Zināšanas šajos priekšmetos jaunam cilvēkam dzīvē paver plašas iespējas. Ja skolēns, kurš iepriekš ir iecerējis būt uzņēmējs, tomēr saprot, ka grib būt ārsts, bez minēto dabaszinātņu priekšmetu apguves šo sapni tomēr īstenot nevarēs. Piemēram, Tehniskajā universitātē bez zināšanām fizikā nevar iestāties.
Protams, ir skolēni, kuri dabaszinību priekšmetus apgūst, lai sasniegtu dzīvē noteiktu mērķi, ir arī tādi, kas mācās un priecājas par sasniegtajiem rezultātiem visos priekšmetos un mācīšanos uztver ar prieku, bet ir arī tādi, kam viss nāk ar lielām grūtībām.
– Vidējā izglītība nav obligāta, tāpēc problēmām ar mācīšanos vismaz vidusskolā nevajadzētu būt.
– Nevajadzētu gan, bet citas izvēles kā mācīties vidusskolā jauniem cilvēkiem 15 gadu vecumā, ņemot vērā bezdarba līmeni valstī, īsti nav. Turklāt neaizmirsīsim, ka vidējā profesionālā izglītība kādu laiku bija stipri noniecināta, plaši klāstot, ka arodskolās iet tikai tie, kas citur neder. Tad kādu brīdi ar Eiropas fondu atbalstu kaut kas šajā ziņā mainījās, jo vienmēr taču būs vajadzīgi cilvēki, kas cep maizi, ceļ mājas, ne tikai direktori, bet uzsvars vienalga palicis uz vidusskolu.
Dažkārt ir tā, ka skolēnam jānāk uz vasaras darbiem, jo sekmes mācībās bijušas vājas, bet viņš lietas labā neko nedara, lai tās uzlabotu. Kad runāju ar vecākiem, iesakot apsvērt – varbūt tomēr vajadzētu padomāt par ārstu komisijas slēdzienu mācību prasību samazināšanai, viņi iebilst, sakot, ka tad bērns nevarēšot studēt universitātē. Protams, sliktas atzīmes skolēniem, kuri īsti negrib mācīties, var būt tikai tāds mirkļa vājums, bet var būt arī nē.
– Bija laiki, kad skolotāja darbu vērtēja pēc tā, cik viņa audzēkņu iestājušies augstskolās. Tagad nopietns kritērijs ir sasniegumi mācību priekšmetu olimpiādēs, kas, tiesa, vismaz dažiem paver ceļu uz studijām.
– Kaut ko iemācīt var tiem skolēniem, kam ir interese par mācībām un arī spējas, jo uzdevumi, ar ko jātiek galā mācību olimpiādēs, pārsniedz prasības, ar kurām pietiek skolā. Te gan ir cita problēma – no skolas uz olimpiādi drīkst sūtīt tikai divus audzēkņus, lai gan uz panākumiem varētu pretendēt pat septiņi.
Un vēl kas, ko mēs jau gadiem vērojam vidusskolā – vieni un tie paši bērni piedalās fizikas, ķīmijas, bioloģijas, angļu valodas, pat vēstures olimpiādēs. Šie bērni visu mūžu ir kārtīgi strādājuši, viņiem piemīt vispārēja inteliģence, spēja spriest. Šie skolēni ar retiem izņēmumiem jau no mazām dienām apmeklē sporta treniņus, dažkārt mākslas pulciņus.
Jebkurā gadījumā, lai iegūtu spožus rezultātus mācību olimpiādē, ir jāiegulda nopietns darbs. Piemēram, viens no maniem audzēkņiem Raivis Nigolass, kurš tagad otro gadu Universitātē studē ķīmiju, par to sāka domāt jau kopš 9. klases un visu vidusskolas laiku šajā priekšmetā bija pats labākais.
– Pašlaik arī Pierīgā notiek daudz dažādu pasākumu, kuru mērķis ir ieinteresēt skolēnus mācīties dabaszinātnes, rādot ķīmijas un fizikas eksperimentus ar dūmiem un uguņošanu.
– Tas, protams, ir šovs, kas prasa pietiekami lielus resursus, gan lai sagatavotos eksperimentiem, gan lai tos parādītu publikai, jo tās spožākās lietas nemaz tik lētas nav. Neteikšu, ka šīm ķīmijas eksperimentu izrādēm nav nozīmes, bet visam pamatā, protams, ir rūpīgs darbs.
Tajā pašā laikā skolā atšķirībā no šoviem ir viens trūkums – viss ir jāizdara vienas mācību stundas – 40 minūšu – laikā. Tāpēc mēs varam paveikt tikai tos eksperimentus, kas notiek ātri, radot ilūziju, ka viss notiek tikai tad, ja notiek ātri. Bet ir eksperimenti, kuru veikšanai vajadzīgs laiks un pacietība. Sākam ar to, ka iemācāmies, kādi izskatās laboratorijas trauki – kolbas, mēģenes, tad visu pārējo. Turklāt jāņem vērā, ka ir skolēni, kuri klausās, ko viņiem saka, bet ir tādi, kas neklausās.
– Kāda kopumā ir skolēnu attieksme pret dabaszinībām?
– Bija laiks, kad visiem dabaszinību apguve bija obligāta, valdīja viduvēja pelēcība un katrs centās tikt vismaz līdz trijnieciņam liecībā. Tagad ir notikusi polarizācija – ir daudz spožu prātu, kuriem patīk tas, ko viņi mācās. Turklāt, kā iepriekš runājām, viņi mācās visus priekšmetus. Bet tāpat kā citur dabā arī skolā valda līdzsvars – jo spožākas ir virsotnes, jo pelēkāks ir fons, uz kurām tās izceļas.
Lai iegūtu kaut kādu līdzsvaru mūsu vidusskolā ir matemātikas, valodu un vispārizglītojošā klase. Galvenais, protams, ir skolēnu vēlēšanās mācīties un līmenis, cik rūpīgi tiek paveikti mācību uzdevumi. Matemātikas klases skolēniem tas izdodas labāk.
Savukārt, atgriežoties pie dabaszinību, tostarp ķīmijas mācīšanās, rodas iespaids, ka visu var apgūt, spēlējot atraktīvas spēles, mazāk uzmanības veltot formulu iegaumēšanai. Taču ķīmija ir zinātne, kas prasa rūpību, pacietību un ir orientēta uz smalkumiem. Tāpēc, no vienas puses, rodas ilūzija, ka viss uzreiz kļūst skaidrs, tikai uzmetot acis attēlam, bet ne jau visiem mums ir spoža vizuālā atmiņa, drīzāk otrādi.
Savukārt eksāmenos un pārbaudes darbos tiek prasītas ļoti precīzas zināšanas. Piemēram, uzrakstot četrus saistītus vienādojumus un nedaudz kļūdoties vienā no tiem, rezultātā tiks iegūti nulle punktu, jo nevar būt daļēji pareiza atbilde. Tāpēc dabaszinību stundās nevar darīt tikai to, kas šķiet interesants un atraktīvs. Dažkārt ir vajadzīga arī piespiešanās. Ja tu nezini ķīmisko elementu simbolus, tālāk labu rezultātu nebūs. Kā, nepazīstot burtus, var izlasīt grāmatu?
– Skolotāj, kas ir tas pozitīvais, kas jūs ir noturējis savā profesijā jau vairākus gadu desmitus?
– Uzreiz pēc Universitātes pabeigšanas es nedaudz pastrādāju turpat Bioloģijas fakultātē, bet kopš 1986. gada esmu šeit, Mārupes vidusskolā. Tas, kas man ir noturējis skolotājas darbā, pirmkārt ir smaidoši bērni, kas katru dienu nāk pretī. Turklāt viņi ar gadiem mainās. Svarīgi arī tas, ka ir iespēja redzēt sava darba augļus, turklāt diezgan ātri.
Esmu dzirdējusi runas, ka bērni ir kļuvuši skaļāki nekā agrāk. Iespējams, kāds arī ir skaļāks, bet skolēni taču ir tik dažādi. Vienkārši spilgtākajām personībām agrāk nebija tādu iespēju izcelties kā tagad, un viņi to izmanto. Kā šo enerģiju pareizi novirzīt – tas ir skolotāja pieredzes un meistarības jautājums, jo ķīmijas stundās disciplīna ir ļoti svarīga. Es pat teiktu, ka tas ir skolēnu veselības un drošības jautājums. Bet, manuprāt, pats galvenais ir bērnus nodarbināt – ja jaunam cilvēkam ir ko darīt, tad neatliek laika muļķībām.