Varētu domāt, ka Jauno reindžeru kustība, kas savu uzplaukumu piedzīvojusi pēdējā desmitgadē, ir kāda Amerikā noskatīta ideja, kā pievērst jauniešus vides izglītībai, taču tā tas nebūt nav.
"Īstenībā pasaulē diezgan maz ko izdomā no jauna. Savulaik bija skautu kustība, Latvijas brīvvalsts laikā bija mazpulki. Jaunieši vienmēr ir iesaistīti dabas lietās. Atceros, ka 1980. gadā mēs ar kolēģiem izdomājām, ka Siguldas skolēni ir jāsauc talkā sargāt Gūtmaņalu. Toreiz inspektoru bija maz, bet apmeklētāju, kas kāpa augšā klintī un skrāpējot bojāja to, daudz. Tad nu nedēļas nogalēs, jo īpaši maijā, ievu ziedēšanas laikā, un rudenī, dzelteno lapu laikā, divi vai trīs jaunieši alu pieskatīja. Toreiz gan viņus nesauca par reindžeriem, bet gan par Gūtmaņalas dežurantiem," teic ilggadējais GNP dabas aizsardzības inspektors M. Mitrevics, kuru tautā dēvē par Mitro.
Viņš piebilst, ka jau tolaik, līdzīgi kā tagad to dara jaunie reindžeri, skolēni rūpējušies par to, lai lielākās Gaujas Nacionālā parka bagātības netiktu izpostītas un priecētu mūs vēl daudzus gadus. Skolēniem toreiz ap roku esot bijusi zaļa lente ar GNP emblēmu, un viņi kā īsti vides uzraugi saviem vienaudžiem un citreiz arī pieaugušajiem aizrādīja, ja tie darīja kaut ko neatļautu.
"Vēl tagad atceros situāciju: piestāj autobuss, un no tā izkāpj skolēni. Laikam jau rīdzinieki, kas reizi pa ilgiem laikiem tikuši pie dabas. Uzreiz vesels bars uz alas augšā, bet skolotājas, kurām vajadzēja bērnus pieskatīt, tikmēr savā starpā tikai pļāpā. Un tad pie vienas no pedagoģēm piegāja klāt Siguldas skolnieks un teica: "Skolotāj, jūsu audzēkņi..."," atceras M. Mitrevics.
Ekspedīcijas, talkas un nakts pārgājieni
Jāteic, ka šobrīd GNP sargi jeb jaunie reindžeri ne tikai rūpējas par kārtību tūrisma objektos. Jaunieši vides inspektoriem palīdz dažnedažādu pienākumu veikšanā. Piemēram, katru gadu tiek rīkotas parka sakopšanas talkas, tiek vākti atpūtnieku upmalā atstātie atkritumi, kā arī izjaukti bebru saceltie dambji, kas apgrūtina zivju nārstu. Skolēniem ir nācies ķert pat maluzvejniekus.
"Reiz pat pieķērām upmalā vienu žuļiku ar žebērkli. Kopīgiem spēkiem arī viņu rokā dabūjām," atminas M. Mitrevics, piebilzdams, ka joprojām ik rudeni šur tur gar Gaujas pietekām klīst veči ar žebērkļiem.
Tāpat jaunie reindžeri dodas dažādās ekspedīcijās, cenšoties izprast dzīvnieku pasaules likumus un vērot ikdienišķos dabas brīnumus, kas lielākajai daļai no mums paslīd garām nepamanīti.
Zinības nodod tālāk
Māris Mitrevics stāsta, ka vislielākais ieguvums no jaunatnes skološanas vides zinībās ir tas, ka jaunie reindžeri dod nozīmīgu ieguldījumu aizsargājamās dabas teritorijas apmeklētāju izglītošanā.
"Es skaidri zinu, ka viņi visi, vismaz lielākā daļa, tālāk māca savus vecākus, ģimeni cienīt dabu. Kaut vai viens piemērs. Reiz kopā ar savu mazdēlu, kurš arī darbojas reindžeros, devos makšķerēt. Sienot āķus, man notrūka gabaliņš makšķerauklas, un es iemetu to zālē. Bet mazdēls, to ieraugot, teica: "Vecotēv, tā taču nesadalās!" Nu – blamāža man kā vides uzraugam!"
Zīmīgi, ka daudzi no jaunajiem reindžeriem izvēlas savu dzīvi arī turpmāk saistīt ar vidi un dabu. Kāds pēc vidusskolas beigšanas devies studēt meža zinātni, cits absolvējis Bioloģijas fakultāti. Bet tie, kuri izvēlas mācīties ko citu, vēl aizvien aktīvi dodas dabā un, gluži kā skolas laikā, labprāt dodas jauno reindžeru ekspedīcijās pa nacionālo parku.
"Ar vecajiem cīņu biedriem, kādreizējiem jaunajiem reindžeriem, gan sazvanāmies, gan tiekamies. Tāpat daži jaunieši vēl aizvien dodas pārgājienos. Piemēram, pirms pieciem gadiem izdomājām, ka jāizpēta Gauja no Elkas kalna līdz jūrai. Sākums, kur Gauja iztek, ir grūts, nācās iet pa īstiem džungļiem. Tāpēc šobrīd savā ekspedīcijā esam tikuši vien līdz Veclaicenes ceļam. Šogad būtu jātiek līdz Strenčiem vai pat Valmierai. Jūlija otrajā pusē no Vācijas atbrauks viena bijusī audzēkne, un tad atkal savu pārgājienu turpināsim. Laivosim un kaifosim par dabu. Un tā trīs dienas un divas naktis," plāno Mitrais, kurš saviem audzēkņiem kļuvis par patiesu autoritāti.
