26.04.2015 15:45

Skolotāju algas. Ja modelis spētu visu atrisināt...

Autors 
Novērtēt šo ziņu
(0 balsojumi)
Pēc jaunā projekta Sējas pamatskolas bibliotekārei Kristīnei Jākobsonei būtu jāstrādā tikai 12 stundas nedēļā ar atalgojumu 174 eiro mēnesī. Pēc jaunā projekta Sējas pamatskolas bibliotekārei Kristīnei Jākobsonei būtu jāstrādā tikai 12 stundas nedēļā ar atalgojumu 174 eiro mēnesī. Einārs Binders

Izglītības un zinātnes ministrijas mājaslapā lasāms, ka "pamatā ir noslēgusies pedagogu darba samaksas jaunā modeļa aprobācija". Nedēļas sākumā ministrijas pārstāvji uzrunāja Pierīgas skolu direktorus, skaidrojot kārtējās pārmaiņas, kas sagaida skolas, – šoreiz skolotāju atalgojuma jomā.

Lielo un mazo skolu pedagogu algu starpība samazināsies

Izglītības un zinātnes ministrija ir plānojusi ieviest jaunu darba samaksas modeli vispārizglītojošo skolu pedagogiem. Mērķis ir uzlabot pedagogu darba kvalitāti, nepieļaujot pedagogu pārslodzi. Skolotājam ir noteikta 36 darba stundu nedēļa, lai gan pie viena darba devēja var strādāt gan mazāk, gan vairāk – līdz 40 stundām nedēļā, un ir noteikts, ka vidējais kontaktstundu skaits ir 24.

Saliekot skolas "pa plauktiņiem", redzams, ka valstī ir piecas skolu grupas: tādas, kurās klasē vidēji mācās līdz desmit skolēniem, tālāk seko skolas, kurās ir klases ar 10–15 skolēniem, un tālāk attiecīgi no 15 līdz 20, no 20 līdz 25 un skolas, kur klasēs ir vairāk par 25 skolēniem. Ja līdz šim saskaņā ar modeli "nauda seko skolēnam" pedagogu atalgojuma starpība starp lielajām un mazajām skolām varēja sasniegt pat 600 eiro, tad, stājoties spēkā jaunajam darba apmaksas modelim, starpība tiek solīta ne vairāk kā 200 eiro.

Kā sacīja Izglītības un zinātnes ministrijas Izglītības departamenta direktora vietniece izglītības statistikas un finanšu plānošanas jomā Līga Buceniece, jaunais atalgojuma modelis liek uz lietām paskatīties mazliet citādi, lai gan skaidrs, ka, mainot modeļus, visas problēmas un vajadzības tāpat atrisināt nevar.

Ir skaidrs, ka Pierīgā ir skolas ar ļoti lielu skaitu skolēnu, kas turklāt strauji pieaug, attiecīgi pedagogiem ir lielas slodzes – liels skaits kontaktstundu. Arī vidējās algas šo skolu pedagogiem bija augstākas nekā mazākās izglītības iestādēs.

"Pierīgā ir skolas, kur skolotājs par likmi saņem 460 eiro, bet ir arī tādas, kur vairāk par 1000 eiro. Ar jauno modeli mēs vēlamies kaut nedaudz izlīdzināt šo starpību, lai atalgojums par tādu pašu darbu nebūtu tik ļoti atšķirīgs," sacīja L. Buceniece. "No otras puses, mēs neatbalstām mazas klases vidējās izglītības posmā, un tas nav īsti pareizi, ja ir vidusskolas, kur 10. klasē mācās tikai pieci vai seši skolēni. Vidusskolas klasēm noteikti jābūt lielākām," viņa piebilda.

Zināms, ka valsts budžetā vispārīgās izglītības vajadzībām ir atvēlēti 7,5 miljoni eiro. "Tā ir summa, kas nepieciešama, lai notiktu pozitīvas pārmaiņas," Pierīgas pedagogiem pavēstīja Izglītības un zinātnes ministrijas Izglītības departamenta vecākā eksperte Modra Jansone.

Skolu bibliotekāru sāpe ir sadzirdēta

Izglītības un zinātnes ministrijas pārstāvjiem tiekoties ar Pierīgas pedagogiem, Pierīgas Izglītības, kultūras un sporta pārvaldes vadītājs Oļģerts Lejnieks atgādināja par bažām, ko pauduši skolu bibliotekāri. Kā sacīja O. Lejnieks, skolu bibliotēkas gadiem ilgi mērķtiecīgi tika veidotas kā informācijas centri, bet tagad to cilvēku liktenis, kuri strādā šajās bibliotēkās, nav skaidrs.

Pirms kāda laika atklātībā nāca nosacījums, ka skolas bibliotekāra amats skolā ir nepieciešams, lai apkalpotu 700 skolēnu. Ja tā nav problēma Mārupes vai Ādažu vidusskolā, tad Allažu pamatskolā jau pašlaik iespējams apmaksāt tikai 0,3 slodzes bibliotekāra darba. Šos pienākumus mācību stundu starpbrīžos pilda skolas lietvede. Skaidrības par to, kā radikāli mainīt situāciju uz labo pusi, skolas direktorei vismaz pirms pāris nedēļām nebija.

Uzklausījusi Lejnieka kunga, Baldones un citu skolu, kur situācija ir līdzīga kā Allažu skolā, pārstāvju sacīto, M. Jansone teica: "Bibliotekāru sāpi mēs esam dzirdējuši gan Pierīgā, gan citur Latvijā, taču te izeja būtu rodama procesa organizēšanā. Ja mēs, piemēram, ieejam mazā Somijas skolā, kurā mācās 50 bērnu, tad redzam, ka tur nav atsevišķas bibliotēkas, bet ir vieta, kur brīvi pieejamas mācību grāmatas, daiļliteratūra, spēles un vēl kaut kas no tā, kas ir integrēts mācību vidē.

Tad arī bērni jau no paša sākuma pierod, ka pēc grāmatas nav jāiet uz noteiktu telpu brīdī, kad kāds atvērs tās durvis. Bērns pats, ja tas nepieciešams mācību procesā, var aiziet pie plaukta, paņemt grāmatu, palasīt un pēc tam nolikt atpakaļ. Arī mums nevajadzētu atrasties tādā sastingušā sistēmā, bet padomāt par to, lai bibliotēkas mainītos – tāpat kā uz vietas nestāv arī mūsu dzīve."