Par to, vai eksāmena ieviešana mainīs skolēnu attieksmi pret ķīmiju, saruna ar Vangažu vidusskolas pieredzējušo ķīmijas skolotāju Vandu Girgensoni.
– Daudzi skolēni ķīmiju nevēlas mācīties, jo uzskata, ka tā viņiem nebūs vajadzīga...
– Ķīmija padodas bērniem ar loģisko, matemātisko domāšanu. Dažiem skolēniem tā ir spilgti izteikta, citiem mazāk. Lai kļūtu par zinātnieku ķīmijas nozarē, ir vajadzīgs talants, par ko parasti liecina bērna interese un patika mācīties šo priekšmetu. Taču ir ļoti daudz profesiju, kur ķīmija nav noteicošā, bet bez zināšanām ķīmijā arī nevar, piemēram, medicīnā, pārtikas ražošanā, dārzkopībā, lauksaimniecībā, degvielas ražošanā, atkritumu apsaimniekošanā u. c. Līdz ar to pamatzināšanu trūkums ķīmijā bērnam ir šķērslis šo profesiju apguvē.
Pastāstīšu piemēru no savas ģimenes. Mana vecākā mazmeita pabeidza devīto klasi un teica: "Es gribu būt aktrise, man ļoti patīk valoda un literatūra." Viņa aizgāja mācīties uz Valmieru. Šajā mācību gadā viņa apmeklēja Zinātņu nakts pasākumus, tostarp – Stradiņa universitātē. Pārnākusi mājās, viņa bija sajūsmā: "Kā man tur patika! Tik interesanti! Es gribētu kļūt par ārsti! Žēl, ka man skolā ir tikai dabaszinības." Es viņai atbildēju: "Ja tu mācītos visus priekšmetus, tu visu vidusskolas laiku varētu domāt un pārdomāt, vai tev iet uz aktieriem vai mediķiem."
Bērni pēc pamatskolas beigšanas vēl īsti nezina, ko grib, viņu vēlmes mainās. Bet vai skolēni ir vainīgi pie tā, ka viņiem ļauj izvēlēties, ko mācīties un ko ne? Arī tie audzēkņi, kuriem ķīmija nebūs vajadzīga profesijas apgūšanā, bez zināšanām šajā priekšmetā būs tikai zaudētāji. Ikdienā bez ķīmijas mēs nevaram paspert ne soli, jo tā ir mums visapkārt.
– Patlaban arī sabiedrībā ir noraidoša attieksme pret ķīmiju...
– Sabiedrības uzskati mainās. Kad Olainē cēla rūpnīcas, valdīja vispārēja eiforija: ķīmija var visu! Patlaban notiek tieši pretējais: ķīmija nekam neder un ir vainīga pie visa! Dzirdot šādus vārdus, gribu teikt, lai cilvēki padomā, ko īsti runā. Mēs un pasaule, kas ir mums visapkārt, sastāv no vielām, kas ir cietā, šķidrā vai gāzveida stāvoklī. Ķīmija ir zinātne, kas pēta šīs vielas, to pārvērtības un parādības, kas saistītas ar šīm pārvērtībām. Pārvērtības var būt dabiskas, piemēram, vulkāna izvirdums, kura laikā viegli rodas jaunas vielas. Ir mākslīgas pārvērtības, kad, izmantojot dabas vielas, iegūstam jaunu – mākslīgu – vielu, piemēram, no koksnes izgatavojam viskozes šķiedru. Un ir sintētiskas pārvērtības, kurās izmantojam pašu saražotas izejvielas, piemēram, izgatavojam plastmasas izstrādājumus.
Gan mākslīgās, gan sintētiskās pārvērtības rodas cilvēka darbības rezultātā, par ko viņam arī jāuzņemas atbildība. Tas, ka ir tik milzīgi ķīmiskās rūpniecības atkritumu apjomi, liecina par to, ka cilvēks visu nav izdarījis līdz galam. Cilvēks ir paņēmis to, kas viņam tajā brīdī vajadzīgs, un visu pārējo vienkārši izmetis.
Kad ķīmijas stundā bērniem jautāju viņu domas, kā pasargāt dabu no mākslīgo un sintētisko vielu atkritumiem, momentā bija atbilde: "Visu aizliegt!" Teicu: "Labi, iznīcināsim mobilos telefonus." Tūdaļ atskanēja cits viedoklis: "Nē, tos gan atstāsim!" Bērni negrib atteikties no mobilā telefona, mammas – no automātiskās veļasmašīnas, tēti – no automobiļa. Ja mēs negribam atgriezties atpakaļ, kur bijām, un mums nepatīk ķīmiskie atkritumi, to ietekme uz vidi, tad šodien mums zināšanas ķīmijā ir vēl nepieciešamākas nekā pirms gadsimta.
– No ķīmijas mācīšanās attur arī tas, ka šo priekšmetu uzskata par grūtu.
– Astotajā klasē, kad ķīmiju sāk mācīt, bērniem tā patīk, jo viss ir jauns un salīdzinoši vienkāršs. Skolēni labprāt mācās nosaukumus, kas ir ķīmisko elementu periodiskajā tabulā, piemēram, Aurum – zelts. Arī laboratorijas darbi, kuros salej kopā divas vielas un iegūst trešo, ir interesanti. Bet pamazām uzdevumi kļūst sarežģītāki un jāpiepūlas arvien vairāk. Tie, kuri ir pieraduši strādāt, mācās, bet tiem, kuri meklē vieglāko ceļu, tas vairs nepatīk. Dodot izvēles iespējas, kurus priekšmetus mācīties un kurus ne, bērniem tiek izdarīts lāča pakalpojums, proti, tiek pavērta iespēja iet vieglāko ceļu, darīt, ko grib, un nedarīt, ko negrib.
Reizēm traucē arī tas, ka mācību programmās ir pārrāvumi. Es zinu ķīmiju, tāpēc man nerodas jautājumi, bet bērni laiku pa laikam stundā iepleš lielas acis, sakot, ka viņiem tas nav mācīts.
Laika gaitā, kopš strādāju skolā, ir mainījušās arī mācību metodes. Tagad man ir jājautā bērnu viedoklis: "Kāda ir jūs hipotēze, vai starp šīm divām vielām būs reakcija? Kāda ir jūsu prognoze, kāds būs iznākums?" Skolotājs nevar pateikt priekšā, viņam kopā ar bērniem ir jānonāk līdz secinājumam. No vienas puses, tas ir labi domāts, bet, no otras puses, aizņem daudz no stundas laika – bērni atbild to, ko iedomājas, jo, lai izvirzītu hipotēzes, vispirms tomēr ir vajadzīgas zināšanas.
Vērojot savus skolēnus un viņu panākumus iestājeksāmenos, varu teikt, ka pietiek ar minimumu, ko stundā māca, ja bērns to saprot un iemācās. Man ir bijuši audzēkņi, kuri ņem privātstundas, stājas specializētajās ģimnāzijās un mācās līdz diviem un trijiem naktī. Protams, viņi tiek izvēlētajās mācību iestādēs, bet tiek arī tie bērni, kuri kārtīgi mācās tikai to, kas ir skolas programmā. To saku ne tāpēc, ka iebilstu pret papildu interesi un iespējām, bet gan pret to milzīgo slodzi, kas ir uzkrauta uz bērnu pleciņiem. Ja bērns, tāpat kā pieaugušais, jūt, ka netiek galā ar darbu, viņam ir stress. Kam tas ir vajadzīgs?
– Vai eksāmens ķīmijā uzlabos priekšmeta statusu?
– Ja priekšmetā ir eksāmens, gan skolēniem, gan skolotājam ir lielāka atbildības izjūta. Man kā priekšmeta pasniedzējai ir jādomā par to, kā audzēkņi noliks eksāmenu, cik no viņiem iestāsies un turpinās mācības, kā tas ietekmēs skolas reitingu. Arī skolēnus eksāmens rosina mācīties šo priekšmetu, jo, pat ja viņi neies studēt farmāciju vai medicīnu, eksāmena atzīme ietekmēs vidējo atzīmi atestātā.
Kad jautāju bērniem viņu domas par eksāmenu, viņi teica, ka tiem, kuri grib būt filologi vai vēsturnieki, eksāmena vietā varētu būt valsts ieskaite ķīmijā. Tas nozīmē, ka pārbaudījums ir obligāts, bet vērtējumā nav atzīmes, kas var novilkt uz leju vidējo atzīmi.
Manuprāt, vislabākā motivācija mācīties ķīmiju ir attīstīt Latvijā ražošanu, kur nepieciešami šīs nozares speciālisti. Ja būs darbs, būs arī interese mācīties. Eksāmens priekšmeta prestižu pacels, bet kur paliks mūsu labākie ķīmiķi, ja viņiem te nebūs darba? Aizbrauks uz ārzemēm. Vai to mēs gribam?
Par nākotni runājot, minēšu piemēru no interesantas filmiņas, kurā ir stāstīts par to, ka pēc 10–20 gadiem daudzu profesiju, kādas ir šodien, vairs nebūs, toties būs pavisam citas. Piemēram, zinātnieki jau meklē risinājumus, kā izmantot ūdeņradi enerģijas ražošanai. Ūdeņradis – nākotnes degviela. Tātad ķīmijas zinātniekiem sadarbībā ar fiziķiem būs jārada tādi materiāli, kuros ūdeņradi, kas ir eksplodējoša gāze, var uzglabāt. Būs jārada motori, ko šāda degviela darbinās.
Šis ir tikai viens piemērs, kas pierāda to, ka ir vajadzīgi zinātnieki, kuri ieceri realizēs, būs vajadzīgi zinoši cilvēki, kuri attiecīgās ierīces varēs apkalpot, un būs cilvēki, kuri šo atklājumu gribēs izmantot. Dažādā līmenī, bet visiem viņiem zināšanas par ūdeņradi kā ķīmisku vielu būs vajadzīgas un noderīgas.