Kad sabiedrību pāršalca ziņa, ka Jaunjelgavā kāds 11 gadus vecs zēns smagi piekāvis savu skolasbiedru pirmklasnieku, tas daudzus mudināja aizdomāties par reālo situāciju Latvijas skolās.
Raksturojot situāciju Pierīgas skolā, Siguldas valsts ģimnāzijas direktora vietniece izglītības jomā Ina Krūmiņa pastāstīja, ka smagi fiziskas vardarbības gadījumi viņu skolā nav bijuši. "Varbūt ir bijušas reizes, kad viens otru aizskar ar vārdiem, bet tad uzreiz aktīvi reaģē klašu audzinātāji. Mums ir tā saucamās motivējošās pārrunas, kas šādās situācijās notiek kopā ar direktora vietnieci Līgu Sausiņu un psihologu. Informācija par šādiem gadījumiem nonāk vai nu caur skolēniem, viņu vecākiem, vai skolotājiem, audzinātājiem. Mūsu skolas psihologs ir iemantojis ļoti lielu cieņu skolēnu vidū, tāpēc jaunieši paši iet un stāsta, ja kaut kas atgadījies vai ir kāda problēma. Sadarbība ir visnotaļ veiksmīga."
Siguldas ģimnāzijā mācās skolēni no 7. klases. I. Krūmiņa novērojusi, ka mūsdienās vardarbība izpaužas arī caur sociālajiem tīkliem, īpaši vidējā vecuma posmā, un arī uz tiem mācībspēki reaģē. "Šis jautājums aktuālāks ir 7. un 8. klasē – tad var būt kaut kādas aprunāšanas vai kādam var nepatikt, kā cits ir apģērbies, un tas tiek apspriests, piemēram, "tviterī". Vidusskolēniem tas vairs nav raksturīgi. Un arī 9. klasēs tas nesagādā problēmas. Pirmkārt, skolēns pats jau ir paaudzies un kļuvis prātīgs, otrkārt, mums kā jau ģimnāzijā tomēr ir neliela atlase." Sociālā pedagoga ģimnāzijā nav, taču I. Krūmiņa vērtē, ka nepieciešamība pēc šāda darbinieka nav liela. "Ņemot vērā, ka pie mums nemācās skolēni līdz 7. klasei, tad ar psihologu ir pietiekami," spriež direktora vietniece.
Viņa atzīst, ka grūti noteikt agresīvas uzvedības cēloņus, kas katrā gadījumā ir individuāli. "Es no savas pieredzes nevis kā skolotājs, bet kā daudzdzīvokļu mājas iedzīvotājs redzu, ka 1., 2., un 3. klases skolēni dzīvojas pa pagalmiem līdz vēlam vakaram, pat pulksten 23. Savā laikā mēs kā vecāki savus mazos bērnus tik ilgi ārā nelaidām, lai arī ir vasara un gaišs. Tagad dzirdu, ka aiz loga bērni nenormāli kliedz, viņiem nemaz nav normālu komunikācijas spēļu, bet viss notiek ar lielu troksni. Ļoti iespējams, ka tas rodas no datorspēlēm. Mums ar vidusskolēniem reiz bija diskusija par multfilmām televīzijā. Nu ņemsim, piemēram, "Tomu un Džeriju". Es zinu, ka šī multfilma ļoti patīk maziem bērniem, jo man ir četrus gadus vecs mazbērns, kurš ir kā pielipis pie ekrāna, kad to rāda. Kad tā padomā, šajā filmiņā kaķis visu laiku sit peli, pele sit kaķi, bet vienmēr visi paliek dzīvi un visiem viss ir labi. Peli iesit zemē, bet tā atkal kā sēne izaug ārā. Ļoti daudzās bērnu filmiņās ir šie principi, ka vardarbībai nav seku un beigās vienmēr viss ir labi. Bērnam zemapziņā tas, protams, kaut kur paliek un krājas. Ja uznāk dusmu lēkme, tad tas viss nāk ārā. Viņš jau nedomā par to, kas būs tālāk realitātē."
Mālpils vidusskolas direktores vietniece Ingrīda Kajaka stāsta, ka viņu skolā bērnu un jauniešu uzvedība pārāk lielas galvassāpes nesagādājot. "Kāda klase ir sarežģītāka, bet kāda vienkāršāka – un tā ir jebkurā skolā." I. Kajaka uzsver, ka skolai esot laba sadarbība ar pašvaldības policiju un arī skolas psiholoģei darba pietiekot. Vērtējot likumā noteikto normu, ka no pamatskolas nevienu izslēgt nedrīkst, I. Kajaka norāda – katrs gadījums jāvērtē individuāli, bet viņas pieredzē šādu gadījumu nav bijis.