Gudrāki, pieredzes bagātāki un ar citādu skatījumu uz Latviju...
Krīzes brīdī palīdzēja darba devējs Spānijā
Pirms septiņiem gadiem rīdzinieki Sintija un Aivis aizbrauca uz Spāniju, kur pavadīja divarpus gadu. Laikā, kad Latvijā sākās ekonomiskā krīze, Aivis strādājis privātā galdniecībā, kur darba samaksa bija atkarīga no pasūtījumu daudzuma. Tā kā mēbeļu pasūtījumu skaits krasi samazinājies, arī ģimenes ienākumi sarukuši – ar Sintijas algu pieticis, lai nomaksātu rēķinus un īri, taču dzīvošanai naudas pietrūcis.
Pirms tam kādu laiku Aivis bija strādājis Spānijā, kur izveidojās ļoti labas attiecības ar darba devēju un viņa ģimeni. "Kad viņi uzzināja, cik grūti mums te iet, paši piedāvāja darbu Spānijā," par savu izvēli doties uz ārzemēm stāsta Aivis. 2010. gada februārī abi atvadījušies no ģimenes, no draugiem un no Latvijas.
La Cala de Mija pilsētā Spānijas dienvidos Aivis sācis strādāt uzņēmumā, kas nodarbojas ar Spānijā ļoti populāro mobilo māju tirdzniecību. Viņa darba pienākumos ietilpusi māju pārvešana, uzstādīšana, kā arī dažādi galdniecības darbi. Sākumā arī Sintija aktīvi meklējusi darbu vietējā ciematā, bet ātri vien sapratusi, ka bez spāņu valodas zināšanām darbu atrast ir neiespējami, un liela daļa spāņu nesaprot angliski.
"Pēc pāris nedēļām uzzināju, ka esmu stāvoklī, tāpēc pie strādāšanas nemaz netiku," stāsta Sintija. Pēc bērna piedzimšanas viņa nedaudz piestrādājusi, pa vakariem palīdzot uzkopt un sagatavot lietotās mobilās mājas tālākai pārdošanai, bet pēc tam nolēmusi brīvo laiku izmantot lietderīgāk un tālmācībā ieguvusi profesionālo augstāko izglītību uzņēmējdarbībā.
Medicīniskā aprūpe – augstā līmenī
Spānijā Sintijai un Aivim klājies labi, ar dzīvi tur bijuši apmierināti. "Apstākļi bija ļoti labi, jo darba devēju ģimene rūpējās par mums kā par saviem bērniem. Varējām izmantot arī darba auto, kad vien mums vajadzēja," stāsta latviešu pāris. Pirms došanās uz Spāniju saklausījušies stāstus par to, cik šajā valstī viss ir dārgs, Aivis un Sintija bijuši patīkami pārsteigti, redzot, ka daudz kam cenas ir stipri zemākas nekā Latvijā, piemēram, bērnu apģērbam.
Sintija pozitīvi izsakās par medicīnisko aprūpi, ar ko saskārusies, būdama grūtniece: "Spānija ir valsts, kurā bērni ir ļoti svarīgi, tāpēc medicīniskā aprūpe tur ir ļoti augstā līmenī. Grūtniecēm nav jāmaksā par analīzēm, izmeklējumiem, arī par dzemdībām nav jāmaksā pilnīgi nekas. Arī epidurālā anestēzija ir bez maksas. Slimnīcā visu mazuļiem nepieciešamo iedod."
Jaunie vecāki stāsta, ka bērna piedzimšanas pabalsts Spānijā tajā laikā bijis 3000 eiro, taču viņi šo pabalstu nav saņēmuši, jo, lai to saņemtu, bērna mātei ir jādzīvo Spānijā vismaz divus gadus pirms bērna dzimšanas.
"Papildus tam interesējāmies arī par jebkāda pabalsta saņemšanu no Latvijas saistībā ar bērna piedzimšanu, uz ko man ļoti īsi atbildēja: "Jūs dzīvojat Spānijā, tātad tur arī pabalstus prasiet!" Diezgan aizskaroši, ņemot vērā to, ka es pirms tam daudzus gadus strādāju Latvijā divos darbos un visur godīgi maksāju nodokļus. Un bērns galu galā arī ir latvietis, nevis spānis! Acīmredzot Latvijas valdībai nav svarīgi latviešu bērni, kamēr viņi uzturas citur," Sintija atceras rūgto pieredzi ar birokrātiju.
Bērniem jāaug Latvijā
Pirmajā gadā, īpaši pēc bērna piedzimšanas, jaunā ģimene pilnīgi nopietni apsvērusi iespēju palikt Spānijā pavisam, bet, bērnam augot, sapratuši, ka vēlas, lai viņam apkārt ir ģimene, kuras arī pašiem ļoti pietrūcis. 2012. gada jūnijā Aivis saņēmis darba piedāvājumu Latvijā, un ģimene posusies mājupceļam. Atvadījušies arī no dzīves Rīgā un pārcēlušies uz Kandavu.
"Negribējām dzīvot Rīgā ar mazu bērnu, turklāt vīram darbavieta atradās netālu no Kandavas. Es paliku mājās ar dēlu, jo pēc dzīves Spānijā viņam bija ļoti grūti adaptēties jaunajā vidē. Tāpēc es sāku meklēt darbu tikai vēlāk, turklāt ārpus Rīgas darba iespēju bija kritiski maz, neskatoties uz to, ka ir augstākā izglītība un daudzu gadu darba pieredze. Man izdevās atrast sev piemērotu darbu tikai pēc gada, un arī ne Kandavā, bet Tukumā," par atgriešanos stāsta Sintija.
Pērn Aivis atkal saņēmis piedāvājumu braukt uz Spāniju – tie paši darba devēji paplašinājuši savu biznesu un piedāvājuši Aivim vadošu amatu. "Ja mums nebūtu bērna, iespējams, piekristu un aizbrauktu atkal. Bet esam no tiem vecākiem, kas vēlas bērnam stabilitāti, nevis raustīt viņu šurpu turpu un iegrūst nezināmā vidē, tāpēc mēs atteicāmies." Šobrīd ģimenē aug jau divas atvases, un vecāki vēlas, lai bērni izaug Latvijā, jūtas saimnieki savā zemē, runā latviski, un, ja arī kādreiz izlems doties pasaulē, tad tā būs jau viņu pašu izvēle.
Sintijas un Aivja dzīvesstāsts apliecina, ka ģimene ar maziem bērniem var labi dzīvot Latvijā, protams, ja vien grib. Ja vien ir svarīgi, lai bērni izaugtu savā zemē, savās mājās un runātu latviski. No grūtībām nevar izvairīties, bet tās var atrisināt. Ja ir darbs, savas mājas, dārzs, vecāki un vecvecāki, kas var palīdzēt pieskatīt bērnus, un, ja novērtē to, cik svarīga ir sava valoda un vide, nekādi svešzemju labumi un solījumi cilvēkus neaizvilinās prom, jo bez naudas viņiem svarīgas ir arī citas vērtības.
Jolantas ceļš uz kalnu un fjordu zemi
Strādājot Norvēģijā, nevar laist garām iespēju apceļot šo fjordu un kalnu zemi. Jolanta Sauka ārzemēs sapelnīto naudu ieguldīja arī ceļojumos pa Norvēģiju kopā ar draugiem.
"Kad paziņoju ģimenei par lēmumu doties prom, vecākiem uzreiz bija jautājums, vai es tur palikšu pavisam. Atbildēju, ka nezinu. Iespējams, man iepatiksies tur dzīvot un es palikšu tur uz ilgāku laiku," savu aizceļošanu uz Norvēģiju atceras rīdziniece Jolanta Sauka.
Latvijā bija ekonomiskās krīzes laiks, un darbavietā, kur Jolanta tolaik strādāja, sākusies personāla samazināšana. Jolantas paziņas, kas jau bija aizbraukuši uz Norvēģijā, ziņojuši, ka uzņēmumā "Telemark Distribution" esot vakance, un aicinājuši Jolantu pieteikties.
Jolanta piekritusi, un tā sācies viņas ceļš uz Norvēģiju – uz zemi, kas viņai ļoti tuva sirdij skaistās dabas dēļ. Gluži sveša šī valsts Jolantai arī nav bijusi – savulaik studiju gados viņa divas vasaras bija tur aizbraukusi pastrādāt, tādējādi paspējot mazliet iepazīt un iemīlēt šo valsti. Aizbraukusi uz Norvēģiju trešoreiz, Jolanta sākusi strādāt par šoferi un pa naktīm piegādājusi iedzīvotājiem avīzes un reklāmas.
"Joprojām uzskatu, ka Norvēģija ir viena no skaistākajām vietām fjordu un kalnu dēļ. Man paveicās, ka dzīvoju skaistās vietās: Luster, Skien. Man patīk kalni un ūdens, un šeit tas viss man bija pieejams ik dienas."
Pārtika dārga un bieži vien negaršīga
Nopelnīt Norvēģijā varējis diezgan labi. Jolantai mērķtiecīgi izdevies nokārtot dažādas finansiālās saistības, ko jaunības dullumā sastrādājusi. Būdama liela ceļotāja, paspējusi arī apceļot skaisto zemi. Jolanta teic, ka dzīve Norvēģijā ir dārga, dzīvokļu cenas ļoti augstas, bet tolaik dzīvesvietu nodrošinājusi firma, ar kuras palīdzību viņa ieguva pastnieka darbu. Tā bija istabiņa mājā, kurā dzīvojuši arī citi latvieši.
"Cenas bija jūtami augstākas arī ikdienas produktiem, viss bija arī negaršīgāks un neveselīgāks. Ļoti daudz ko vedām no Latvijas," atceras Jolanta. "Ja Norvēģijā negatavo pats, tad pusdienot ārpus mājas ir dārgi un tiešām negaršīgi, jo viņiem ir fritēto produktu ēšanas kultūra, diemžēl. Ja gribas zivi vai steiku, jārēķinās, ka maltīte maksās 30–40 eiro vienai personai, un tā būs maza porcija."
Jolanta priecājas, ka dzīvojusi kopā ar latviešiem, kuriem arī bijusi svarīga socializēšanās. "Mēs bieži rīkojām satikšanās un vakarējām. Paveicās, ka dzīvojām ārpus pilsētas ļoti skaistā vietā pie ezera un kalniem." Cilvēkam, kurš mīl dabu un visu skaisto, tas ir būtiski. Tāpat arī iespēja dzīvot kopā ar tautiešiem.
Norvēģiem nekad nebūsi savējais
Jolanta aizbrauca uz Norvēģiju un guva pilnīgi citu darba pieredzi, strādājot par pastnieci un izvadājot avīzes pa naktīm.
"Bija krīzes laiks, un daudzi aizbrauca uz Norvēģiju finansiālu apsvērumu dēļ," atceras Jolanta, "un, kad esi Norvēģijā, ir liela vēlme strādāt vairākās maiņās, lai tikai nopelnītu vairāk naudas. Gandrīz katrs no mums strādāja divos trīs darbos." Pamatdarbs bijis no svētdienas nakts līdz sestdienas naktij, un pa dienām visi strādājuši vēl citur.
Šo laiku Jolanta atceras kā diezgan kolorītu: "Vienā brīdī, sevišķi ziemas sezonā, kad ir tumšs un auksts, tu ieej riktīgā autopilota režīmā. Es arī sabojāju veselību, jo esmu izteikts "cīrulis", bet pēkšņi manam organismam bija šoks, ka laikā, kad būtu jāguļ, es cēlos, bet gulēt gāju septiņos vai astoņos no rīta, kad biju pieradusi celties. Es arī nevarēju ilgi nogulēt pa dienu, tāpēc ilgākā periodā sakrājās milzīgs nogurums."
Jolanta ir pārliecināta, ka nav nozīmes, kur daudz strādā – Norvēģijā vai Latvijā –, jo nopelnīt ar šādu slodzi varot abās valstīs.
"Tikai atšķirība ir tāda, ka mājās, Latvijā, tu esi un vienmēr būsi savējais, te ir tava valoda un tava ģimene, te ir tavas tradīcijas un ierastais ikdienas ritms, te ir draugi un kultūras iespējas, kuras tu saproti. Bet Norvēģijā tu nekad nebūsi savējais. Pat ja labi zināsi valodu, pat ja ieprecēsies, pat ja viss būs labi, sistēma tomēr ir tāda, ka līdz galam nekad nebūsi savējais. Iespējams, kādam tas ir pieņemami, bet man nebija." Strādājot Norvēģijā, Jolanta katru otro mēnesi devusies uz mājām, uz Latviju, jo ļoti pietrūcis ģimenes, draugu un Latvijas.
Uz ārzemēm – tikai kā ceļotājs, ne darbaspēks
Nodzīvojusi Norvēģijā vairāk nekā gadu, tikusi galā ar finansiālajām grūtībām un parādiem, kā arī apceļojusi šo valsti, Jolanta nolēmusi, ka laiks doties atpakaļ uz Latviju. Tovasar abām ar dvīņumāsu tuvojusies trīsdesmit gadu jubileja, kuru viņas gribēja nosvinēt kopā, mājās. Nedēļu pirms pārvākšanās uz Latviju draudzene atsūtījusi ziņu, ka viņas darbavietā Rīgā tiek meklēti papildspēki. Jolanta zibenīgi nosūtījusi CV, augustā devusies uz darba pārrunām un septembrī jau sākusi strādāt Latvijā.
Būdama kaislīga ceļotāja, Jolanta katru gadu dodoties arī kādā tuvākā vai tālākā piedzīvojumā, lai redzētu kalnus, citādu dabu, lai izbaudītu to un atgriežoties atkal novērtētu savu dzimto zemi. Vai kādreiz dzīvē viņa vēl gribētu doties prom? Jolanta atbild: "Es no visas sirds sev novēlu, lai man nekad, nekad vairs nevajadzētu pamest Latviju darba trūkuma dēļ! Šī ir mana zeme, un es esmu Latvijas patriote. Ārzemes būs tikai manu atvaļinājumu un hobiju galamērķis. Man ir liels prieks, ka esmu mēģinājusi dzīvot ārpus Latvijas, jo tikai tā es varēju saprast, ka negribu dzīvot nekur citur kā tikai un vienīgi Latvijā, jo mūsu zeme ir vislabākā."
Jolanta teic, ka ir vērts pamēģināt dzīvot ārpus ierastās ikdienas un aizbraukt uz laiku padzīvot kur citur, bet "man gribas, lai Latvijas pilsoņi atgriežas, lai atved savas pieredzes; lai nedusmojas uz valsti, bet atgriežas un no jauna iesakņojas Latvijā".
Par aizbraukušajiem latviešiem skarbi izsakās daudzi Latvijā dzīvojošie, bet tikai paši aizbraucēji vislabāk zina, kādēļ ir izvēlējušies dzīvi citur. Tie, kuri atgriezušies, stiprina pārliecību, ka latvieši var būt saimnieki tikai savā zemē. Tikai Latvijā ir mūsu īstās mājas, un tieši mēs tai esam vajadzīgi visvairāk.