Šeit uzaudzinājuši divus dēlus un uzcēluši māju. Jautāti, ko nozīmē pavadīt kopā pusi gadsimta, Harijs teic, ka daudz strādājuši un ceļojuši, tāpēc strīdēties neatlicis laika. Savukārt Jadviga piebilst, ka visādi jau esot bijis, bet vienmēr jādzīvo ar savstarpēju cieņu, mīlestību un piedošanu, nevis zobs pret zobu.
"Nu tev būs mani jāprec!"
Jadviga un Harijs viens otru ieraudzījuši pirms vairāk nekā 50 gadiem ‒ 1957. gadā Jaunpie-balgā. Jadviga strādājusi vietējā trikotāžas cehā, Harijs ‒ celtniecībā. Viņa ģimene nupat bija atgriezusies Latvijā no izsūtījuma Tomskas apgabalā.
Jadviga atceras, ka tolaik Jaunpiebalgā, kā jau rajona centrā, kūsājusi dzīvība, jaunie cilvēki dziedājuši un darbojušies tautas teātrī. Turklāt abi ar Hariju dzīvojuši vienā mājā. "Bija tāds slaids puisītis ar sīku sejiņu. No sākuma jau neko, bet vēlāk saskatījāmies."
Harijs piebilst, ka abi spēlējuši lugā "Jaunākā brāļa vasara". Viņš tēlojis stilīgu džeku, bet Jadviga bijusi tāda acīs krītoša dāma.
"Reiz mums darbā taisīja remontu. Plēsa ārā sienu, un grīda bija pilna ar betona gabaliem. Harijs kopā ar citiem strādniekiem tur bija kaut ko atvedis, un tad viens tāds mutīgāks puisis saka: "Harij, ja tu to Jadzi nevari nobučot, tad tu nemaz neesi vīrietis!"
Tad nu Harijs mani lūkoja noķert, bet es bēgu prom. Aizķēros aiz kāda no tiem betona gabaliem, pakritu un stipri sasitu ceļgalu. Un es tad viņam sacīju: "Nu tev būs mani jāprec, jo es tagad palikšu par invalīdi." Varbūt tam bija kāda nozīme, varbūt nebija, bet tā arī nekur no Harija vairs aizbēgusi neesmu," atzīst Jadviga.
Šķiršanās gadi tuvināja
Gadu pēc atgriešanās no izsūtījuma bija miers, bet jau drīz vien Harijam vajadzējis iet armijā. Tolaik tas nozīmēja šķiršanos vismaz uz trim gadiem.
"Tagad saprotu, ka patiesībā šie trīs gadi mūs satuvināja," domā Jadviga. "Pavisam bijām 12 meitenes, kas toreiz armijā pavadīja 12 puišus, bet savējo pārnākam sagaidīju es vienīgā. Citi pāri aizgāja katrs savu ceļu."
Harijs stāsta, ka sākumā dienējis Novgorodā, kur iemācījies braukt ar mašīnu, bet vēlāk Voroņežā vadājis divīzijas komandieri. Rakstījis savai Jadvigai vēstules un divas reizes bijis atvaļinājumā. Pati Jadviga gan bilst, ka "tas bija šausmīgs laiks. Ne vienreiz vien sastrīdējāmies, izšķīrāmies un atkal salabām.
Kad Harijs pārnāca no armijas, tūdaļ jau precēties nevarēja, jo vajadzēja taču kāzām saposties. Tā pagāja vēl viens gads. Es jau nodomāju, ka, tā gaidīdama, galīgi veca palikšu," smejas Jadviga. Tomēr 1964. gada rudenī kāzas bija.
Uz Siguldu
"Kad Harijs atnāca no armijas, viņš negribēja dzīvot laukos un dabūja darbu Siguldā – starpkolhozu celtniecības organizācijā jeb SCO, kas vēlāk pārtapa par "Siguldas būvmeistaru"," stāsta Jadviga. Savukārt Harijs ar lepnumu teic, ka vienā darbavietā ar vienu darba grāmatiņu ir pagājuši 50 gadi. Braucis ar pašizgāzējiem, bet vēlāk ar busiņiem.
"Veselība turas, redze ir laba, bet pēc 57 gadiem, kas pavadīti pie stūres, laiks tomēr atpūsties. Daudz bijušo darbabiedru vairs nav šajā saulē. Reiz, kad nokļuvu slimnīcā, tad gan uzreiz divus satiku," viņš stāsta.
Sākumā Harijs nedēļas beigās ar vilcienu braucis pie Jadvigas uz Jaunpiebalgu, līdz viņa dabūjusi adītājas darbu komunālo uzņēmumu kombinātā Siguldā, tad abi apmetušies privātā dzīvoklīti. Kad piedzimuši dēli – vecākais Ainārs un jaunākais Intars –, Harijam bijusi iespēja tikt pie savas, lai arī ne pārāk plašas pajumtes, taču Jadvigai allaž esot bijis sapnis par savu māju un puķītēm. "Tā tad arī ir atbilde uz jautājumu par to, kurš ģimenē ir galva, kurš kakls," smaidot norāda sirmais kungs.
Māja, kāposti un puķes
"Māju sākām celt 1975. gadā un būvējām piecus gadus. Visu darīju pats, lai gan palīdzēja arī tēvs un brāļi. No vienas puses, nekādu "Depo" veikalu toreiz nebija, gandrīz viss – ķieģeļi, pat kārtīgas naglas ‒ bija jāgādā ar "bičošanos". Ar granti gan man kā šoferim bija vieglāk. No otras puses, nebija jau arī naudas. Tāpēc septiņus gadus tepat Siguldā audzējām agros kāpostus un jūnijā, jūlijā vieglā auto piekabītēs vedām uz Krieviju. Tāpat arī tulpes, kuras diedzinājām istabā. Krievi, lai arī sauca mūs par spekulantiem, tomēr pirka visu, ko viņiem aizvedām. Dienā varēja pārdot pat 1000 tulpju," atceras Harijs.
"Kad māju būvējām, domājām ‒ jo lielāka, jo labāk. Tagad, kad dēli aizgājuši savā dzīvē, diviem vien to sešu istabu šķiet par daudz. Grūti arī visu apkurināt. Labi, ka mums Nītaurē ir savs mežs," viņš atzīst.
Dzīve nav rožu dārzs
"Dzīve nav rožu dārzs, bet rūgta kafija," jautāta padalīties noslēpumā, kā nodzīvot kopā ar otru cilvēku 50 gadus, atteic Jadviga. Protams, mīlestība ejot arī caur vēderu, un vīram arvien garšojot viņas vārītie buljoni un debesmanna.
Ja par strīdēšanos, nekad tā neesot bijis, kad dienām neesot runājuši. "Tas taču ir ļoti grūti! Tāpēc, kad dusmas pierimušas, allaž esam mēģinājuši atkal saprasties, un līdz domai, ka jāšķiras, tā arī nekad neesam tikuši. Vienmēr jādzīvo ar savstarpēju cieņu, mīlestību un gatavam otram piedot nevis septiņas, bet 77 reizes," teic Jadviga.
"Tā kā mums abiem ir 77 gadi, iznāk pa vienai piedošanai gadā," saka Harijs, bet viņa kundze piemin tos laikus, kad jaunajai ģimenei bijis motorollers "Tula".
"Cik jauki ar to bija pavizināties! Reiz pat līdz Pleskavai aizbraucām. Arī vēlāk daudz ceļojām, bet jau ar mašīnu. Tagad aizejam uz Operas svētkiem. Palasām arī "Rīgas Apriņķa Avīzi". Datoru gan nelietojam. Tiesa, vēl salīdzinoši nesen ar savu auto bijām Polijā, bet dēls izvizināja pa Vāciju. Tur cilvēki vairāk smaida un sveicinās ‒ viņiem laikam dzīve bijusi vieglāka."
