28.05.2013 20:01

Socioloģe: bez tēva nevar uzaugt harmonisks cilvēks

Autors  Elīna Kondrāte
Novērtēt šo ziņu
(0 balsojumi)
Iespējams, ir jābeidz spēcīgu, visu varošu sieviešu kults, bet medijiem būtu jāreklamē spēcīga vīrieša kults, kas ne vien uzņemas atbildību un ilgtermiņa attiecības, bet arī vēlas rūpēties par ģimeni. Tomēr liela daļa no tā, kāda veidojas pasaule, ir sieviešu rokās, jo tikai sievietes ķermenī nākamais cilvēks uzturas deviņus mēnešus. Iespējams, ir jābeidz spēcīgu, visu varošu sieviešu kults, bet medijiem būtu jāreklamē spēcīga vīrieša kults, kas ne vien uzņemas atbildību un ilgtermiņa attiecības, bet arī vēlas rūpēties par ģimeni. Tomēr liela daļa no tā, kāda veidojas pasaule, ir sieviešu rokās, jo tikai sievietes ķermenī nākamais cilvēks uzturas deviņus mēnešus. arhīvs

Runājot par bērna attīstību un audzināšanu, novērojams spilgts stereotips – bērna audzināšanā galvenā un teju vienīgā svarīgākā loma bērna dzīvē ir mātei. Taču – cik svarīga ir tēva klātbūtne?

Kultūras socioloģe Dagmāra Beitnere atzīst, ka pēdējā laikā situācija ir uzlabojusies – gan zinātnieki, gan sabiedrība, svinot Tēva dienu, aizvien vairāk uzsver, ka jau no pirmajām bērna dzīvības dienām neaizstājamu pienesumu jaunās dzīvības attīstībā sniedz tēva klātbūtne.

– Cik, jūsuprāt, nozīmīgu lomu bērna audzināšanā ieņem tēvs?
Māte iemāca bērnam mīlestību, maigumu, veidot attiecības ar apkārtējo pasauli un cilvēkiem. Tēvs iedod priekšstatu par likuma kārtību, tā stingrību. Bez šiem diviem aspektiem nevar izaugt harmonisks cilvēks. Ja māte viena audzina bērnu, viņai daļēji jāpilda arī vīrieša loma, tāpēc šādi sieviete nevar pilnasinīgi būt maiga, saprotoša māte, kas nākamajam pilsonim pilnvērtīgi ieaudzinātu vajadzīgās dzīves kvalitātes.

Raugoties savā bērnībā, varu teikt, ka manu garu veidoja mans tēvs, sarunas ar viņu. Tēva klātbūtne ir tikpat svarīga kā attiecības ar māti. Bērnam līdz trīs gadu vecumam nekas nevar aizvietot māti, taču, kā redzam arī cilvēces vēsturē, no septiņu gadu vecuma tēva loma bērna, īpaši zēnu audzināšanā, viņa socializācijā tikai palielinās. Nekas bērnam nevar būt labāks kā laimīga māte. Taču māte ir laimīga tikai tad, ja ir drošībā, aprūpēta kopā ar bērnu. Un tas galvenokārt iespējams tikai ģimenē, kur bērnu audzina tēvs un māte.

Kādi ir galvenie principi, kas veido priekšstatus, kādiem jābūt labiem vecākiem?
Gan tēva, gan mātes kvalitātes cilvēkam nav dotas no dabas – tas ir kultūras veidojums. Mūsu kultūrā priekšstatu, kādai jābūt labai mātei, veidojušas dainas, kurās vecāka gada gājuma sievietes caur dzejošanu nodeva vēlamo normu, kādai vajadzētu būt mātei. Tas norāda, ka šīs kvalitātes cilvēkam veido kultūra.

Mums katram šķiet, ka varam būt labi vecāki, taču mēs to iegūstam, tikai kultivējot sevi, kļūstot par māti vai tēvu. Jaunākie pētījumi parāda, ka īpaši prenatālajā ciklā svarīgi ir ne vien, kā ēd, jūtas, uzvedas vai pret savu ķermeni, kurā aug cilvēks, izturas māte, bet ka ļoti svarīga ir arī tēva loma šajā fāzē: kā tēvs sarunājas, kontaktējas ar bērniņu no tā brīža, kad bērns kustās un atšķir balsis.

Šie bērni attīstās ātrāk, viņu emocionālā inteliģence ir attīstītāka un atgādina, cik abu vecāku loma ir svarīga. Domājot par mūsu sabiedrību, nāk prātā gadījums, kad pirms daudziem gadiem biju Dānijā, viesojos vienīgajā valsts bērnu namā. Tajā dzīvoja 25 bērniņi, kuriem vecāki bija gājuši bojā un nebija neviena tuvāka radinieka, kas varētu viņus adoptēt.

Latvijas bērnunamos dzīvo nesalīdzināmi vairāk dzīvu vecāku bāreņu. Tāpēc uzskatu, ka sabiedrībā, īpaši skolās, vajadzētu veidot priekšstatu, cik svarīga ir ģimene, cik svarīgi ir audzināt bērnus ar domu, ka ģimene ir vērtība. Tas ir vērtību pamats un garants, ka sabiedrība turpināsies. Mūsu sabiedrībā būtu ļoti svarīgi audzināšanas un izglītības praksē pievērst dzīves pamatvērtībai lielu uzmanību, gatavot cilvēkus ģimenei, attiecībām un vecāku lomai.

Latvijā ir tūkstošiem šķirtu ģimeņu, no kurām aizgājis tieši tēvs. Kas to ir veicinājis?
Būtu vairāk jāapzinās mūsu sarežģītās attiecības ar vēsturi, revolūcijas un kari ir nežēlīgi nīcinājušas ne tikai vīriešus, bet arī vīrietības kultūru. Tā ir mūsu 20. gadsimta asiņainā vēsture, kas savā ziņā atkārto visu iepriekšējo gadsimtu notikumus, jo kara darbība pie mums periodiski bijusi vienmēr. Tāpēc Latvijā nav nekas neparasts, ja mājās nav vīriešu un sēta ir pilna tikai sievietēm, gluži kā Raiņa lugā "Pūt, vējiņi". Tā ir izteikta mūsu kultūras pazīme.

Taču tēma par prom esošu tēvu vai ģimenē vispār neesošu tēvu šodien ir populāra visā pasaulē, tāpēc var pieskarties jau globālākiem procesiem un to, kas notiek Latvijā, vērtēt dziļākā kontekstā. Modernā cilvēka personības attīstība ir tik dinamiska, ka bieži cilvēki atrod nesaderību kopdzīvē. Modernā pasaule pat veicina indivīda brīvību ar domu par pašrealizāciju, šie stāsti ir priekšplānā, taču ģimenes saglabāšana un vērtības atliek nostāk.

Uzsverot personības brīvību, modernā sabiedrība saprotoši akceptē partneru maiņas, tā cilvēks satiek vēl kādu mīlestību un cilvēkam mainās attiecības ar iepriekšējo partneri vai bērna māti. Arī Amerikā šķirto laulību skaits ir ļoti liels – tikai ¼ vidusskolēnu pabeidz skolu, dzīvojot ģimenē ar abiem bioloģiskajiem vecākiem. Laulības šķiršanas dinamika labklājības zemēs aizvien pieaug, taču sabiedrībai ir iespēja šo jautājumu kontrolēt, nevis atstāt pašplūsmā un riskā.

Kā jūs raksturotu modernā vīrieša skatījumu uz tēva lomu?

Vīriešu sociuma pētījumi rāda, ka mūsdienu vīrietis ir ļoti neapmierināts, ka viņam piešķirta tradicionālā ģimenes apgādātāja loma. Tas lielā mērā izriet no audzināšanas, jo pēckara Eiropā vīrieši bija gājuši bojā karā un bērnus audzināja sievietes vienas. Latvijā pat 60 % vīriešu uzaug ģimenē, kurā ir tikai māte, un viņi ir ieraudzījuši šādu ģimenes modeli, stipro sievieti, kura ar visu tiek galā viena. Visdrīzāk, šādu spēcīgu sievieti vēlāk apprec. Tā savā ziņā vīrietis var attaisnot aiziešanu.

Iespējams, ir jābeidz spēcīgu, visu varošu sieviešu kults, bet medijiem būtu jāreklamē spēcīga vīrieša kults, kas ne vien uzņemas atbildību un ilgtermiņa attiecības, bet arī vēlas rūpēties par ģimeni. Tomēr liela daļa no tā, kāda veidojas pasaule, ir sieviešu rokās, jo tikai sievietes ķermenī nākamais cilvēks uzturas deviņus mēnešus. Taču arī mediju spēkos ir mainīt valdošos stereotipus un veicināt gluži jaunus uzskatus, regulāri atkārtojot un atgādinot stāstus, kas var būt paraugs ģimenes un tēva lomas stiprināšanai.

Kā visefektīvāk būtu mainīt šos iesīkstējušos stereotipus?
Mediju uzdevums būtu stāstīt par to, cik svarīgi pašam vīrietim ir būt ieinteresētam ģimenes saglabāšanā, audzināt savus bērnus. Jau Vatikāns Jāņa Pāvila II laikā norādīja uz Kristus tēvu Jāzepu kā modernā tēva prototipu, kas pats audzina savu dēlu. Mums ir televīzijas kanāls makšķerniekiem, bet vai ir televīzijas kanāls, kas stāsta, cik nozīmīgi ir vīriešiem veidot attiecības ar bērniem, palikt ģimenē un ieguldīt emocionālās un intelektuālās rūpes? Jo vīrieti tēvu veido attiecības ar bērniem. Tas ir vēl viens talants, kuru iemāca bērni, jo bērni mūs veido par vecākiem.

Iepriekš:
Knuts Skujenieks: "Komandā esmu piespēlētājs"

Tautas dzīvība

Demogrāfija: ģimene, laulība, dzīvības svētums