Inga Reča: Kā samērot savas un sabiedrības vērtības?

(2)
2013. gada 21. maijs, 19:22

Žurnāla "Svētdienas Rīts" galvenā redaktore Inga Reča žurnālistikā darbojas kopš Latvijas neatkarības laikiem. Strādājusi izdevumā "Nakts", "Vakara Ziņas", kā arī veidojusi Salaspils pašvaldības avīzi "Salaspils Vēstis". Viņa redz, kā laika gaitā mainījusies mediju vide, informācijas pieejamība un vērtības, kas nosaka saturu.

– Jums ir iespēja salīdzināt mediju vidi laikā, kad Latvija atguva neatkarību, un šodien. Kādas ir galvenās atšķirības, izmaiņas, ko laikā gaitā piedzīvojusi mediju vide?
Mūsdienās visi izdevumi ir kļuvuši diferencētāki un specifiskāki. Toreiz, 90. gadu sākumā, lielākoties visi izdevumi bija vispārīgi. Vairāk vai mazāk visi rakstīja par visu. Pa šiem gadiem vide kļuvusi daudz sadrumstalotāka. Ir vesela virkne izdevumu, kas specializējušies vienā konkrētā, šaurā jomā – raksta par dārzu, virtuvi, ēdieniem, māju, veselību, rokdarbiem. Ārzemēs pat zirgkopjiem, burātājiem, žokejiem ir savi izdevumi. Tāpat "Svētdienas Rīts" ir ieņēmis savu specifisku reliģisku nišu. Cilvēku intereses ir kļuvušas ļoti šauras, un katrs var piemeklēt konkrēti sev interesējošu izdevumu.

Vai esošajā informācijas burzmā ir vieglāk atrast to īsto un vērtīgo informāciju salīdzinājumā ar laiku pirms 20 gadiem?
Pirms 20 gadiem man pašai bija aptuveni 20 gadu, un tolaik manas intereses bija saistītas ar kino, kalniem, alpīnismu, mākslu, teātri. Par šīm tēmām arī meklēju padziļinātu informāciju. Meklēju un atradu. Protams, pati niecīgākā informācija, ko atradu, bija rūpīgu meklējumu rezultāts. Tāda informācijas gūzma kā šodien nebija pieejama. Katra atrastā informācijas druska bija zelta vērtē. Tagad tu vari ieiet internetā, ierakstīt vārdu "Andris Lapkašs", un tev izlec desmitiem lappušu. Viņš ir latvietis, kas dzīvo Amerikā un savulaik ir uzkāpis Everestā.

Lai es toreiz par viņu dabūtu kādu informāciju, kaut kādā mistiskā veidā dabūju Andra mammas adresi, aizrakstīju viņai un viņa man sūtīja veselu paciņu ar žurnālu un avīžu izgriezumiem, ko pati bija par Andri savākusi. Bet Latvijā tāda informācija vispār nebija pieejama. Kopumā, protams, ļoti ir izmainījies tas, kā meklēt un atrast informāciju par kādu konkrētu tēmu vai cilvēku. Tagad ir nesalīdzināmi vieglāk.

Mūsdienās raksturīga dzīšanās pēc sensācijām, mūžīgā steiga, kurš būs pirmais, kuram būs vairāk lasītāju. Kā tas, jūsuprāt, ietekmē saturu un līdz ar to arī lasītāju?
Runājot līdzībās, es domāju, ka katrs pats ir savas laimes kalējs. Ja tu atļauj, ka tev galvā liek visādu drazu, tad es teiktu – pats vainīgs. Ja tu tomēr sevi mīli un saudzē, tad tu to nepieļauj, neklausies radio un neskaties televīziju nekontrolētos apjomos, nelasi visu pēc kārtas. Ir ļoti jāpiedomā pie tā, ko tu atļauj ar sevi darīt, bet es domāju, ka katrs saprātīgs cilvēks ir uz to spējīgs.

Kā izšķirot un saprast, kura ir tā vērtīgā un vajadzīgā informācija?
Te jau jārunā par vērtībām. Ja tu uzskati, ka esi atbildīgs par savu dzīvi un gribi kaut kā jēdzīgi to nodzīvot, tad meklē kaut kādas mūžīgas vērtības un lietas, kurām ir jēga. Bet vienlaikus mēs neesam izolētas būtnes, kas dzīvo tikai savā pasaulē. Mēs dzīvojam sabiedrībā un esam spiesti komunicēt, lai varētu kaut kā eksistēt. Ir svarīgi pēc iespējas veiksmīgāk sadarboties, tāpēc savas vērtības ir jāsamēro ar citu cilvēku vērtībām. Apkārt ir daudzi cilvēki, ar kuriem savas vērtības ir jāsabalansē. Tad gribot negribot tu nonāc pie lielākām patiesībām, vērtībām un platformām, uz kurām mēs visi varam kopīgi stāvēt. Ābrams Kleckins studiju laikā mums sacīja – tava brīvība beidzas tur, kur sakas otra cilvēka brīvība. Tāpēc ir jāmeklē mūžīgās vērtībās, pēc kurām vadoties, cilvēki ir varējuši sadzīvot un pastāvēt visus šos gadsimtus.

Kad cilvēks saprot, ka viņš grib dzīvot esošajā sabiedrībā un veiksmīgi komunicēt ar citiem, tad viņš meklē kopsaucējus, līdz ar to nonākot pie vispārīgām, atzīstamām vērtībām. Tas ir tāds sevis meklēšanas, atrašanas un daļēji arī audzināšanas ceļš. Ja tu to uzskati par svarīgu savā dzīvē, tad tās vērtības arī atrodi. Ja nē, tad ēd visu, ko tev dod.

Vai un kā medijs var būt objektīvs?
Manuprāt, vispārēja objektivitāte nav iespējama, jo mēs katrs esam atšķirīgs – nākam no dažādām vidēm, ar atšķirīgu audzināšanu un izglītības līmeni. Es nezinu, kā medijs var būt objektīvs. Tu tikai vari būt tāds, kāds esi. Vai tāds, kādām vērtībām tu seko un kādas vērtības tev ir svarīgas. Tad tu informāciju pasniedz no tāda skatupunkta, viedokļa un pozīcijas, kāds pats esi. Kāds izdevējs tu esi, tādus žurnālus izdod. Es tiešām neticu, ka ir iespējama kaut kāda vispārēja objektivitāte. Mēs katrs esam subjekts un katrs caru savu prizmu varam nodot informāciju.

Tu kā medijs ietekmē cilvēku prātus un domāšanu, un te nu ir divi virzieni. Vai tu gribi, lai sabiedrības domāšana ievirzās pozitīvā, augošā un attīstošā virzienā ar plusa zīmi, vai arī tu esi tendēts uz destrukciju, iznīcību, vērtību vispārēju nonivelēšanu. Atkarībā no tā tad arī tiek pasniegta informācija. Protams, ne vienmēr medijs ir tikai "balts" vai "melns", bet, uz kuru pusi tas sliecas vairāk, to jau var redzēt.

Mūsdienās eksistē vārda un preses brīvība. Vai līdz ar to esam ieguvuši, vai tieši pretēji – zaudējuši? Vai robežas ir noliktas īstajās vietās?
No cilvēkiem, kurus pati esmu intervējusi, kas padomju laikā bija cīnītāji par brīvību, esmu dzirdējusi, ka tad tu biji apdraudēts fiziski un par centieniem runāt par brīvību – Latvijas un reliģisko – tevi varēja ielikt cietumā, trakomājā, sazāļot, vai tu nevarēji dabūt darbu, kuru gribēji. Daudz kas bija liegts. Bet toreiz esot bijis vienkāršāk – robežas bija ļoti skaidras.

Tagad ar to visu varēšanu un visatļautību robežas ir nojauktas un dzīve, pēc viņu teiktā, ir daudz grūtāka. Tas lielais ļaunums ir kļuvis daudz viltīgāks un rafinētāks, visa sistēma kļuvusi daudz sarežģītāka. Šajos laikos ir daudz grūtāk izvēlēties, izšķirties, jo visu var. Nekas nav aizliegts. Piemēram, ja jaunam cilvēkam nav stipri pamati ģimenē, viņš pats nav izteikts meklētājs, tad līdz ar brīvību ir daudz grūtāk izšķirties un stāvēt pretī dažādiem kārdinājumiem.

Kā jūs skaidrotu – kas ir vārda brīvība?
Esmu audzināta tā: es, pasaules daļa, atbildīga par visu. Tostarp par to, ko saku un kā rīkojos. Manuprāt, īpaši par to jādomā cilvēkiem, kuru darbības sfēra ir publiska. Tad ir ļoti jādomā par to, kādas vērtības tu paud, kādus vārdus saki. Mēs visi labi zinām, ka vārdam ir milzīgs spēks, tas var ievainot, var pacelt. Ja tev fiziski iesit, tas varbūt nav tik sāpīgi kā tad, ja kāds tuvs cilvēks ar vārdiem nodara pāri.

Kāda, jūsuprāt, kopumā ir medija un žurnālista misija, darba mērķis?
Mediju uzdevums ir informēt, bet informācija jebkurā gadījumā nevar būt tikai fakti. Es nezinu, vai vispār ir iespējams sniegt informāciju bez zemteksta vai vērtībām, kas tur ir ietvertas. Ja medijs nepauž pozitīvas vērtības vai vismaz idejas, par kurām vērts padomāt, tad tāda medija pastāvēšana, manuprāt, ir tukša skaņa.

Esošā situācija ir absurda no tāda viedokļa, ka mediji ir privāts bizness, kura galvenais mērķis ir pelnīt naudu. Ja tev ir nauda, tu izdod kādu izdevumu, veido televīziju vai radio. Atjaunotās Latvijas mediju uzstādījumi bija tādi ļoti ideālistiski. Bet agri vai vēlu nonāca pie tā, ka mediju uzdevums ir pelnīt naudu. Savukārt, lai medijs pelnītu, ir jāsniedz tāda informācija, kādu cilvēki pirktu. Ne vienmēr tā ir tā vērtīgākā.

Es labi atceros, kā bija ar "Vakara Ziņām", kad tās tikko sāka izdot. Bija ļoti daudz runu par to, ka dzeltenā prese iedarbojas uz cilvēku zemākajiem instinktiem. Cilvēks jau pēc savas dabas ir slinks. Viņš negrib domāt, tikai apmierināt savus pamatinstinktus. Un liela daļa preses uz to arī iziet – apmierina slinkā cilvēka instinktus, tādā veidā nodrošinot savu izdzīvošanu.

Tikko tu cilvēkam piedāvā par kaut ko domāt, viņš to dara nelabprāt. Bet, lai domātu par kaut ko vairāk, par augstākām lietām un vērtībām, no sākuma jābūt apmierinātām primārām vajadzībām. Ja visu laiku ir jādomā par to, kā paēst, samaksāt par dzīvokli un bērniem viss kaut cik būtu nodrošināts, tad domām par augstākām sfērām bieži neatliek ne laika, ne enerģijas.

Mediji – objektivitāte, vara un cilvēks – cik tālu drīkst iet?

 

Novērtēt šo ziņu
(1 balsojums)

Meklēšana

Twitter @Aprinkislv

aprinkislv
Čiekurciema patiesības. Gāzes termināļa dzirksteles aprinkis.lv/index.php/vied… pic.twitter.com/lJz5jnUPpg
aprinkislv
Austrijas pērles: mūzika, vīns, pilis un našķi aprinkis.lv/index.php/atpu… pic.twitter.com/yftK6dOZgw
aprinkislv
Kas notiek Imanta Ziedoņa, Vijas Artmanes un Anšlava Eglīša mājās? aprinkis.lv/index.php/kult… pic.twitter.com/1fFpOQYP3X

Twitter Citi raksta

Marupes_novads
Vasara un aktīvā atpūta ir kopsaucējs lieliskai laika pavadīšanai kopā ar saviem mīļajiem. Aicinām piedalīties auto… twitter.com/i/web/status/1…
Sigulda_turisms
No 26. līdz 28. jūlijam gleznainajā Siguldas pilsdrupu estrādē norisināsies Starptautiskie Siguldas Opermūzikas svē… twitter.com/i/web/status/1…
Adazu_novads
Ādažu jaunā sākumskola pieņemta ekspluatācijā adazi.lv/adazu-sakumsko… pic.twitter.com/IL0UFTwZdl

Saistītie raksti


Novadi un pilsētas
Visas tiesības aizsargātas © apriņķis.lv 2019