Apmēram pēc pusgada Ozolu ģimenē ienāks bērns, kura īstie vecāki viņu atstājuši likteņa varā. Liepas ir vieni no retajiem, kas lēmuši par labu adoptācijai.
Pāris piekrīt atklātai, taču anonīmai sarunai. Laurai ir 27 gadi, bet viņas vīrs Agris par gadu vecāks. Abiem kopīgā laulībā ir gadu un deviņus mēnešus vecs dēls Jānis, taču par bērna adoptāciju viņi lēmuši jau pirms pusotra gada. Kā tā var būt, ka pasaulē kādam ir viss, bet citam nekā, – viņi domājuši, laimīgi skatoties uz savu mazuli.
"Toreiz Jānis vēl bija pavisam maziņš, un es sapratu, ka tīri fiziski mēs nevaram uzņemties atbildību par vēl vienu bērniņu. Kamēr gaidījām, kad dēls paaugsies, apbraukājām bērnunamus, ziedodami dažādas mantas un pamperus," stāsta sieviete.
Atdot savu dzīvību bērna dēļ
"Pirms sava bērna piedzimšanas par tādām lietām vispār nedomāju. Protams, zināju, ka ir bērnunami, bet man šķita – tas viss ir kaut kur tur, tālu, tālu. Pēc tam, kad piedzima Jānis, man kā sievietei mainījās visa pasaule. Sāku aizdomāties par lietām, kurām kādreiz nepievērsu uzmanību. Agrāk, pirms dēla, es, piemēram, nesapratu, kā desmiti pieaugušu cilvēku terorista uzbrukumā ir gatavi atdot savu dzīvību viena vai divu bērnu dēļ. Bet, kad man piedzima pašai savs, es to sapratu. Mēs ar vīru arī būtu gatavi atdot dzīvību par puiku. Un man tas liekas instinktīvi."
Laura atceras laikus, kad Jānim nākuši zobi vai citreiz sāpējis vēders un svarīga bijusi vecāku klātbūtne. "Viņš ir mazs un vienkārši nesaprot, kāpēc viņam ir slikti un sāp. Pieaugušais jau zina – tagad nāk zobi, mazliet jāpaciešas un pāries. Tādos brīžos savu bērnu mēs mīlam un apčubinām, tikai lai viņam būtu vieglāk. Bērnunamā uz desmit bērniem ir viena auklīte.
Kamēr viņiem visiem nomainīsi autiņbiksītes, kamēr pabarosi. Ja vienam kaut kas sāp vai kaut kas vajadzīgs, auklītei vienkārši nebūs laika pie viņa pieiet. Tas fiziski nav iespējams. Visnetaisnīgākais man šķiet tas, ka cilvēks piedzimstot nav ne pie kā vainīgs, neko sliktu nav izdarījis, bet viņam jau pašā sākumā ir neveiksmīgs liktenis. Pat dabā dzīvniekiem vienmēr blakus ir mamma, bet te nevainīgam bērnam varbūt bijuši vardarbīgi vai dzērāji vecāki."
Abus mīl vienādi
Pēc dēla piedzimšanas Laura internetā daudz sākusi lasīt par bērniem un pamanījusi kādas sievietes dienasgrāmatas ierakstu, kura kopš 13, 14 gadu vecuma jau zinājusi, ka gribēs adoptēt. Viņai ar vīru bijis viens kopīgs bērns un otrs pieņemtais. "Sieviete rakstīja, ka sākumā bija zināmas grūtības, bet, kad pirmais periods pārgāja, viņa un vīrs vairs nejuta nekādu atšķirību starp savu bioloģisko un pieņemto bērnu. Abas meitiņas viņi mīl vienādi. Un tā mēs ar vīru sākām pamazām pievērst uzmanību šādai iespējai," atklāj Laura.
Viņa atceras kādu spilgtu epizodi, kas iegūlusi atmiņā uz visiem laikiem: "Rīgā, Mazuļu namā Kapseļu ielā, kur vēl pavisam mazi bērniņi, ieradāmies ap pusastoņiem vakarā, kad jau laiks iet gulēt. Blakus istabai, kur gājām nolikt mantas, aiz sienas bija bērni. Nelielā istabiņā trīs gultiņas, un es ar vienu aci klusiņām ieskatījos. Viens klusi stāvēja, pieķēries pie gultas malas, otrs jau gultā bija ielīdis, sūkāja segai stūri, trešais no mums sabijās un sāka raudāt. Es uz to visu nevarēju noskatīties, man pašai arī nāca raudiens. Mums, ģimenē, gulētiešana ir vesels process. Visi trīs kopā ejam gulēt, un, kad puika redz, ka mēs jau guļam, tikai tad aizmieg pats."
Tādu kā mēs ir maz
Abi ar vīru bijuši vienisprātis, ka varētu savā ģimenē uzņemt vēl vienu bērnu. "Tādā ziņā mēs ar vīru esam ļoti līdzīgi. Mums abiem pēc bērna piedzimšanas bija pavisam citas izjūtas. Kā tā var būt, ka bērnam jāpiedzīvo, ka kopš pašas dzimšanas nevienam neesi vajadzīgs. Protams, mēs nevaram glābt visus, bet kaut vienu vai ar laiku divus. Tas ir ikviena cilvēka rokās."
Laura stāsta, ka nekādu birokrātiju, kārtojot aizbildniecību, nav izjutusi. Viss bija diezgan vienkārši, viņa saka. "Protams, bija jāsaņem izziņas no narkologa, psihologa, ka esi adekvāts, no darbavietas. Tagad kāds laiciņš jāpagaida, jo pusgadu tiek dota iespēja apsvērt. Dažreiz gadās, ka cilvēki no sākuma – ņemsim, ņemsim, bet pēc pāris mēnešiem pārdomā."
Jaunā sieviete daudz lasījusi par to, kā adopcija notiek citās valstīs, un uzskata, ka Latvijā un bijušajās Padomju Savienības valstīs vislielākā problēma ir sabiedrības attieksme un informācijas trūkums. "Latvijā adoptēt bērnu – tā nav norma. Nepazīstu nevienu cilvēku savā draugu, ģimenes un pat attālu paziņu lokā, kurš būtu pieņēmis adopcijā bērnu. Nevienu. Pārsvarā cilvēki pie adoptācijas nonāk tikai situācijā, kad pašiem ir veselības problēmas un nav citas izejas. Tādi gadījumi kā mums ir ļoti maz. Piemēram, Amerikā daudzas zvaigznes – Andželina Džolija, Šārona Stouna –, viņiem ir divi trīs savi bērni un vēl adoptētie. Un tas nav ne labi, ne sl ikti, tas ir normāli. Ja būtu sociālās reklāmas, tad arī interese par adopciju būtu daudz lielāka. Ir cilvēki, kuri šādam solim būtu gatavi, vienkārši neviens par to nerunā, neviens neadoptē, un cilvēki paši par tādām lietām neaizdomājas."
Jaunumiem sagatavo arī savus vecākus
Laura ar Agri par savu lēmumu draugiem un radiem vēl nav stāstījuši. "Mēs viņus tā pamazām gatavojam. Mūsu vecāki ir standarta Padomju Savienības cilvēki, un, ja mēs viņiem tiešā tekstā pateiksim, ka gribam adoptēt bērnu, manai vecmammai kļūs slikti. Tik mierīgi viņi to nepieņems.
Viņi mūs mēģinās atrunāt, teiks, ka paši vēl esam jauni, varam vēl dzemdēt un dzemdēt, un kam tas vispār vajadzīgs. Tāpēc mēs pamazām gatavojam, stāstot, ka tikko bijām vienā bērnunamā, ko tur redzējām, ka bērnus žēl – un tā pa mazam, pa mazam. Mana mamma jau sāk piebalsot, ka – jā, nabaga bērni. Kad būsim pavisam morāli sagatavojuši vecākus, tad pateiksim, ko esam nolēmuši."
Narkomāns bez narkomāna gēniem
Daloties pārdomās par to, kādas pārmaiņas ģimenē ienesīs jaunpienācējs, Laura nebaidās. "Pat vienā ģimenē vienam vecākam var būt trīs bērni, kas cits no cita krasi atšķiras. Bet par gēniem, no kā visvairāk cilvēku baidās, – jebkuram tuvākos vai tālākos rados var atrast kādu, kam patīk iedzert un kas dažreiz to dara pār mēru. Un var būt, ka tas pārmantojas. To nekad nevar zināt.
Tikpat labi var gadīties kā manam draugam. Ļoti laba ģimene, bagāti vecāki, viens bērns, vislabākās mantas, vislabākās skolas, viss, viss. Un pamazām sāka aizrauties ar narkotikām. No sākuma nedaudz, vēlāk arvien vairāk un vairāk, un tagad jau septiņus gadus vadā pa dažādām klīnikām, mēģinot viņu glābt. Un nebija nekādu narkomānu gēnu. Visādi var būt, arī bioloģiskais,bērns var nonākt sliktā kompānijā un noiet no ceļa."
Laura un Agris nosprieduši, ka ņems Jāņa vienaudzi, bet, izvēloties par labu meitenei vai puisim, vecāki lēmuši par labu pirmajam variantam tikai viena iemesla dēļ, jo "puisītis mums
jau ir".
Iepriekš:
Cenšoties dot mīlestību dzīves pabērniem, pretim saņem nosodījumu
Vai latvieši var adoptēt bērnus Andželīnas Džolijas stilā?
Komentārs: Viesģimenes – atvieglotas bērnu pārdošanas instruments adoptēšanai uz ārzemēm
Anna Suhanova: "NaProTehnoloģijas palīdz atjaunot auglību, lai varētu ieņemt bērniņu"