15.04.2013 07:33

Paralizētas sievietes atveseļošanās ceļš: "Aizveru acis un esmu Aglonā"

Autors  Raivis Bahšteins
Novērtēt šo ziņu
(1 balsojums)

Neticami, ka sievieti, kas sēd uz gultas malas un smaida fotoobjektīvam, ārsti pirms dažiem gadiem pasludināja par neārstējamu un slimnīcā viņai tika izsniegta nevērīga līmlapiņa ar Rīgas apkārtnes aprūpes iestāžu adresēm, kur tuviniekiem paralizēto Ritu Kapcionoku nogādāt.

Eksistēšanai, ne dzīvošanai. Par spīti visam, viņa ne mirkli nejutās nolemta dzīvei horizontālā stāvoklī. Pateicoties smagiem ikdienas treniņiem un ticībai saviem spēkiem, nu Ritai atgriešanās agrākajā dzīves ritmā nešķiet nepiepildāms sapnis.

Rita nav "dārzenis". Lai gan iespējas kustēties joprojām ir visai ierobežotas, svarīgākais, ka viņa to vispār spēj. Ritas dzīvestelpa ir liela gulta gaišajā "Suliņu" māju stūra istabā Sējas novadā. Mediķiem neticībā noelšoties par bezcerīgās pacientes stāvokļa uzlabošanos, paralīze milimetru pa milimetram atkāpjas.

Vēl aizsnigušajā pagalmā sveicina Ritas dzīvesbiedrs Jānis, neliela auguma vīrs ar zibošām acīm. No rīta sasnigušajā ligzdā bezgalotnes liepā tepat pie simtgadīgā sarkano ķieģeļu nama atgriezušies stārķi, bet nesaprašanā par sniegoto un auksto pavasari drīz pametuši ikgadējās vasaras mājas un badīgi aiztraukušies barības meklējumos. Pilnībā paralizētā Rita, sakopojot visus spēkus, tagad arī spēj uz mirkli kā stārķis nostāties uz vienas kājas. Turklāt tikpat daudzslāņains kā stārķa ligzdas "pīrāgs" ir Ritas dzīvesstāsts. Pirms dažiem gadiem vētra vareno "Suliņu" svēteļu ligzdu izpostīja, nesaudzīgi izraujot no liepas un nosviežot zemē. Putniem nācās smagi noņemties, to atjaunojot. Arī Ritas dzīvi izpostīja kritiens. 2005. gadā, sapinusies suņa ķēdē, Rita nozvēlās uz zemes. Tobrīd nenojauzdama, ka pēc vairākiem gadiem piezagsies paralīze.

Par to, ka kritiena brīdī izkustējušies kakla skriemeļi nospieduši par kustībām atbildīgās mugurkaula smadzenes, nenojauta ne Rita, ne dakteri. Pirmās paralīzes pazīmes – locekļu nejutīgumu vakaros – Rita norakstīja uz savu pamatslimību – reimatoīdo artrītu. Kritiens sen bija aizmirsies. Ķēdes īpašnieks Džimis kopš pērnās vasaras ābeļdārza viņā stūrī sargā upeņkrūmu. Zem tā cienījamu 15 gadu vecumu sasniegušais suns atradis savas mūža mājas. Vasarā viņa darbavietā pie ķēdes stāsies cits rējējs.

Rita – izaicinājums mediķiem

Aprūpētāja Rasma palīdz Ritai piecelties sēdus. Īsi iesirmi mati, dzīvīgas un labvēlīgas acis. Latvieši gaužas par garo ziemu. Par to, ka nekūst sniegs, naktī neatlaiž sals un dienā nežūst dubļi. Tikmēr Rita sapņo, kaut spētu pati nostāvēt uz savām kājām, spert soli. Ne tikai sapņo, bet arī no sirds tam tic. Sarunas laikā viņa iespiedusi rokās bukletu par skulptūru dārzu "Kristus karaļa kalns" pie Aglonas, kurā izvietoti viņas drauga koktēlnieka un mistiķa Ērika Delpera darinājumi. Rita ir pārliecināta, ka reiz turp atkal aizbrauks un noteikti iegriezīsies arī Aglonas bazilikā. Ticība un katru dienu lūgšanām atvēlētais laiks Ritai palīdzējis kā dārzenim nesapūt aprūpes centra gultā, viņa saka. Tas pateicoties trim vaļiem, uz kuriem balstās par sevi parūpēties nespējīga cilvēka dzīve. Viņai šie vaļi piederot.


Rita ar slimības sašķobītajiem pirkstiem šķirsta albumus, no fotogrāfijām pretim veras vitalitātē starojoša sieviete. Kopā ar draugiem, ziedu jūrā, svinībās, vīra Jāņa 60. jubilejā, ekskursijās un dažādos pasākumos. Blondīne vai brūnos matu kruzuļos ieskautu smaidošu seju.

Pēc kakla skriemeļu fiksācijas operācijas Rita beidzot varēja piecelties sēdus. Smagi strādājot, vingrojot gultā un ar staiguļa palīdzību, Ritas mēģinājumi celties vainagojušies panākumiem. Ritai jau veiktas divas ilgi gaidītās endoprotezēšanas operācijas, otrā – nupat marta vidū. Ņemot vērā Ritas "sarežģītības pakāpi", mediķiem apņemties viņu operēt bijis liels izaicinājums. Labā kāja nu ir savesta kārtībā, kas tagad ir jānodarbina, ierādot darbu mākslīgajām ceļa un gūžas locītavām, jo Ritas pašas ilgi nekustinātās locītavas pēc paralīzes un arī pamatslimības dēļ bija ļoti sliktā "tehniskajā" stāvoklī un staigāšanai nederēja. Rita ir pateicīga endoprotezēšanas speciālistam ārstam Aivaram Mustem, Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcas speciālistiem un 3.B nodaļas medicīnas personālam par sagādātajiem svētkiem, kā Rita dēvē ilgi gaidītās operācijas.

"Kad būs veiktas atlikušās divas, ar laiku piecelšos, stāvēšu, staigāšu. Tas ir neizbēgams mērķis, un man patiesībā nemaz nav citas izvēles," apņēmīga ir Rita.

"Pensijas nav no gumijas"

"Kad cilvēks pēkšņi nonāk kopjamā stāvoklī, dzīve apgriežas kājām gaisā. Tikpat neiespējami to iztēloties kā veselam cilvēkam ir Veselības ministrijai, budžetu veidojot, un Veselības norēķinu centram, līdzekļus iedalot." Ritai ienāk prātā ideja, ka vajadzētu ar slēpto kameru izsekot paralizēta cilvēka dzīvei no paralīzes brīža līdz atlabšanai, lai dokumentētu neiedomājamās nelaimes skartā sūro ikdienu.

Remonts un sadzīves apstākļu uzlabošana senajā namā ģimenes prioritāšu sarakstā ir pēdējā vietā. Salāpītā apkures krāsns vada pēdējās ziemas, tāpat elektroinstalācija mūžu sen nokalpojusi. "Kamēr es piecelšos, šeit grīdā jau būs caurumi," Rita ir atklāta.

Apņēmība Ritai ir, taču trūkst naudas, tāpēc viņa uzrakstīja vēstuli fondam "Ziedot.lv". "Mūsu pensijas nav no gumijas, garākas izstiept nespējam," vēstulē glītā rokrakstā norādīja Rita. Divas pensijas un pabalsts ir vienīgie ģimenes ienākumi, taču izdevumu ir pulka. Nepieciešams kopā ar aprūpētāju apmeklēt Vaivaru rehabilitācijas centru. Tā kā Rita mērķtiecīgi regulāri vingro, gultas matracis ātri nolietojas. No tā pirmais cieš slimais mugurkauls, kuram kļūst arvien grūtāk pārciest nakti, tāpēc Rita priecātos par jaunu īpaši pielāgotu matraci. Valsts apmaksā tikai 50 % no autiņbiksīšu cenas, ikdienā nepieciešami arī citi higiēnas līdzekļi. "Pēc operācijām jālieto vairāki specifiski medikamenti, kas maksā pat 70 latu par vienu nosaukumu. Valsts nespēj par mums parūpēties, tāpēc labi, ka ir fonds "Ziedot.lv"," noteic Rita. Ar speciālo transportu, kas aprīkots ar pacēlāju, Ritu vajadzības gadījumā laipni un bez maksas nodrošinot Sējas novada dome.

Nejuta palagu zem sevis

Ritas pirms 27 gadiem piedzīvotā klīniskā nāve sievieti sapurinājusi un kalpojusi par stimulu cīnīties par pēc iespējas pilnvērtīgāku eksistenci. Mediķi toreiz slimnīcā neprasmīgi veikuši mugurkaula blokādi: "Paliku mierīga, kājas noraustījās konvulsijās, it kā saldi aizmigu..." Tomēr ārsti Ritu spēja pamodināt. Atgriežoties palātā no viņpasaules, Rita ilgi raudājusi, jo "mani izrāva no tās skaistās vietas, kurā biju nonākusi". "Esmu audzināta ticībā, taču Padomju Savienībā par to ne visai skaļi varēja runāt. Nonākot klīniskajā nāvē, saņēmu tiešu liecību par to, ka pēcnāves dzīve pastāv," spriež Rita.

Jau tolaik mediķi centušies noteikt diagnozi Ritas veselības problēmām. Tikai vairākus gadus vēlāk noskaidrojuši, ka Ritai ir smaga slimība – reimatoīdais artrīts. Kad Ritu piemeklēja paralīze, viņa nejuta pat palagu, uz kura gulēja. "Ar šausmām skatījos uz ēdienu, kad mani guļus baroja, un nepameta sajūta, ka kumoss iesprūdīs kaklā. Nespēju ne degunu izšņaukt, pat ne pakrekšķēt. Nejutu pat savas dabiskās vajadzības. Es tikai redzēju, dzirdēju, varēju parunāt un ar grūtībām noriju ēdienu. Mani iepriekš mīļie puķuzirnīši šajā laikā bija no manis jātur patālu, jo oža izstrādāja tādu joku, ka nepanesu to smaržu."

Tā Ritas dzīvē aizritēja gads un divi mēneši. Vienīgās, kas kustējās tikpat strauji kā agrāk, bija domas Ritas galvā. "Nezaudēju pārliecību par to, ka man pēc pārdzīvotās klīniskās nāves ir dota otra iespēja, bet pārējais ir manās rokās, es ticēju un joprojām ticu, ka ar Kristus palīdzību piecelšos," piebilst Rita.

2008. gada maijā pie Ritas pirmo reizi ieradās rehabilitologs Mihails Petrovs, bet 2009. gada februārī, pateicoties speciālista adatiņām un aparātiem, sāka klausīt rokas, atjaunojās spēks. Rita, lai gan joprojām atradās guļus un gultā, jau spēja pati parakstīt savus pensijas dokumentus un sasveicināties. Viņas pēdas atkal kustējās mūzikas taktī, dziedot līdzi televīzijas šoviem "Koru kari" un "Dziedošās ģimenes".

Pārsteigts ieraudzījis uzlabojumus, Ritu piekrita operēt mugurkaula problēmu speciālists ķirurgs Viktors Vestermanis, kurš iepriekš bija atteicies uzņemties rūpes par tik bezcerīgu pacienti. 2009. gada maijā Rita gūlās uz operāciju galda Stradiņa slimnīcā. Viņas dēļ ieradās speciālists no Čehijas, lai novērstu četrus gadus senā kritiena sekas – iepriekš pašai Ritai un ārstiem garām paslīdējušo kakla skriemeļu mežģījumu.

"Katram ķermeņa signālam jāpievērš uzmanība," uzsver Rita, "vēlos, lai ikviens cilvēks, kurš ir paviršs pret savu veselību, apzinātos, cik tā var būt dārga. Gan emocionāli, gan finansiāli. Neviens, kas staigā, nespēj iedomāties to elli, kāda ir, nonākot guļus stāvoklī."

Trīs Ritas vaļi

Rita priecājas, ka aiz loga plešas vientulīgas lauku ainavas, nevis pilsēta. Viņa ir īpaši attīstījusi spēju sadzīvot ar apstākļiem, tos pieņemt, jo bieži aizvadīto dažu gadu laikā citas izvēles nav bijis. "Esmu laukos dzimusi, laukos augusi. Sējas novads ir svētīts, šie pakalni ir garīgi bagāti. Visi saullēkti ir mūsu, un visi saulrieti ir mūsu. Tiek runāts par baznīcas būvniecību novadā, un tā ir laba zīme," teic Rita.

Pirms slimības ilgus gadus Rita strādājusi par šefpavāri, klājusi neskaitāmu viesību galdus. Strādājusi gan Inčukalna ēdnīcā, gan leģendārajā restorānā "Sēnīte" īsi pirms tā norieta. Klājusi daudzus kāzu un jubileju galdus gan oficiālos pasākumos, gan mājas kārtībā. No Kurzemes puses pārceļoties uz dzīvi Inčukalnā, nereti novērojusi atšķirīgo ēdienkartē. Kurzemnieku gardums – marinēta karbonāde želejā – Vidzemē raisījusi neviltotu interesi.

"Guļot bija laiks pārdomāt, atcerēties. Savā dzīvē sastopos tikai ar enerģiskiem, jautriem cilvēkiem. Nepazīstu nevienu lēnu, stumjamu," aizdomājas Rita. Arī dzīvesbiedrs Jānis ir darba rūķis, saka viņa.

Tēvs bijis multiinstrumentālists. Viņš spēlējis vijoli, Rita cītaru, un tā abi muzicējuši, līdz tēvs nomira, kad Ritai bija 13. "Šad un tad kopā ar aprūpētāju Rasmu uzdziedam līdzi mūzikas šoviem." Aprūpētāji ir kā laimests loterijā, sēžot uz gultas malas, nosaka Rita. "Guloša cilvēka dzīve balstās uz trim vaļiem. Lai vīrs vai sieva slimu nepamet, lai būtu uzticams aprūpētājs un lai sarežģītā situācijā būtu pieejami mediķi, kuri var izcelt no bezizejas."

"Sapņos nevarēju atrast kurpes"

Netālu Vangažos dzīvo Jāņa dēls Vladislavs ar sievu Larisu un bērniem. Viņi Ritu apciemo bieži un nesavtīgi palīdz. Savukārt Ritas dēls Modris no pirmās laulības kopā ar ģimeni dzīvo Kandavā. Kā ledaina ūdens šalts ģimeni šokējusi vēsts par to, ka Ritas mazdēlam Emīlam ir tā pati smagā diagnoze, kas vecmāmiņai, – reimatoīdais artrīts. "Tā ir manas dzīves traģēdija. Ir ļoti sāpīgi. Ir jāglābj, ko var. Mēdz teikt, ka gan talanti, gan slimības iedzimst pēc vienas paaudzes," novelk Rita.

Kad Emīls rudenī viesojies pie vecmammas, viņš telefonā ierakstījis "Suliņu" māju divu tītaru dziesmas. Desmit gadus vecie putni tiekot turēti skaistumam, nevis gaļai. Kā savdabīga dekorācija tie vasarās gozējas pie "Suliņām". Turklāt nav nešpetni, bet gan īsti mieramikas.

Lai kā gribētu, Rita nevēlas nolikt termiņu, kad viņai jānostājas uz abām kājām. Pagaidām viņa cer, ka tas notiks ne vēlāk kā 2015. gada 1. janvārī. Priekšā vēl divas operācijas – kreisās gūžas un visbēdīgākā stāvoklī esošās locītavas – kreisā ceļa – operācija.

Ritai nepieciešams arī klusums un miers, tad viņa lūdz Dievu. "Baznīcā nokļūt es nevaru, bet man ir iespēja domās atrasties visur, kur vien vēlos. Vai tas ir "Kristus karaļa kalnā" vai Aglonas bazilikā." Intervijas laikā Rita atmiņās ceļo arī uz šlāgermūzikas koncertu Ventspilī, mājup pārrodoties ar draugiem pilnā mikroautobusā tikai no rīta, un, tikusi gultā, ilgi nevar aizmigt no lielā saviļņojuma ("Labākās balles beidzas septiņos no rīta!"), uz folkloras pasākumiem Turaidā, ceļo uz 8. marta svētkiem pirms gadiem 30.

Rita pirms paralīzes redzējusi vairākus zīmīgus sapņus. "Diemžēl toreiz nespēju iztulkot, ko nozīmē pazudušais zābaks, citas naktis sapņos nevarēju atrast kurpes." Kad sapnī redzējusi, ka pazūd naudasmaks, Rita vēl nav apjautusi, ka vīrs paliks bez ilggadējās Murjāņu Sporta ģimnāzijas šofera vietas un ģimenes budžetu sagaida pamatīga šoka terapija.

"Man nav laika depresijai, es nemitīgi domāju. Kā vingrot, kad ieradīsies mana masiere Ārija Roze no Siguldas, kad brauks fizioterapeiti, kā saorganizēt tikšanos ar mediķiem, kā sakārtot ikdienas dzīvi... Un lūgšanām ir jāatvēl savs laiks. Esmu reāli aizņemta!"

Rita par pašsaprotamu uzskata bērzu sulu tecināšanu pavasaros. Kopā ar savu Jāni viņa gaida pirmos svaigos malkus. Un stārķus atgriežamies.

UZZIŅAI
"Rīgas Apriņķa Avīze", portāls "Apriņķis.lv" un "Ziedot.lv" aicina iesaistīties projektā "Laimīgai Latvijai" un palīdzētRitai, izvēloties ērtāko labdarības veidu:
• zvanot uz ziedojumu tālruni 90067009 (maksa par zvanu – Ls 1);
• ziedojot ziedojumu kastītēs "Maxima" veikalos visā Latvijā;
• ziedojot ar internetbankas palīdzību:
fonds "Ziedot", reģ. nr. 40008078226,
"Swedbank", kods: HABALV22, konta
nr.: LV95HABA0551006150241, norādot
"Palīdzēsim Ritai Kapcionokai"