07.04.2013 14:33

Ģimenes ārste: Tante saka, ka nav naudiņas, bet dēls brauc ar džipu

Autors  Elīna Kondrāte
Novērtēt šo ziņu
(0 balsojumi)
"Pirms 40 gadiem veikalā nekā nebija, visu paši izaudzējām dārziņos, kur viss bija ekoloģiski tīrs. Tagad pat maizītei liek klāt ķīmiju. Mazkustīgs dzīvesveids, stress, bezdarbs, ķīmija – tas ir liels komplekss, kas ietekmē veselību," cilvēku veselības pasliktināšanos skaidro V. Strautmane. "Pirms 40 gadiem veikalā nekā nebija, visu paši izaudzējām dārziņos, kur viss bija ekoloģiski tīrs. Tagad pat maizītei liek klāt ķīmiju. Mazkustīgs dzīvesveids, stress, bezdarbs, ķīmija – tas ir liels komplekss, kas ietekmē veselību," cilvēku veselības pasliktināšanos skaidro V. Strautmane. Krišjānis Grantiņš

Ģimenes ārste un Stopiņu ambulances vadītāja Vēsma Strautmane (69) gribējusi kļūt par policijas izmeklētāju, tomēr priekšroka dota medicīnai.

"Pēc aicinājuma biju ķirurģe, bet toreiz mani uzaicināja pastrādāt šeit – uz kādu laiciņu. Tā tas laiciņš izvērties 36 gados," smej V. Strautmane.

1. Kā ārsti sevi pasargā no gripas?

– Neatceros, kad mēs ambulancē kādreiz būtu slimojuši ar gripu. Vakcinējamies, ķiplokus ēdam, medu ēdam. Tiesa, šogad kopumā cilvēkiem bija visai šausmīga gripa.


2. Vai ģimenē esat vienīgā ārste?
– Mani vecāki bija mediķi: tētim Matīsam toreiz bija profesija, ko tagad sauc par anesteziologu, mamma Herta sāka kā žēlsirdīgā māsa kara laikā, vēlāk strādāja par vecmāti. Mana māsa ir mediķe, trīs māsīcas ir mediķes, divi mani dēli ir mediķi, vecākā mazmeita šogad pabeigs vidusskolu un mācīsies medicīnu.

Bet patiesībā pēc vidusskolas gribēju kļūt par izmeklētāju, taču brālis Imants, kurš mācījās juristos, mani atturēja. Apprecējos jau 19 gados. Mans vīrs Guntis bija ķirurgs, un pēc kāda laika viņu norīkoja uz Kazahiju. Es kā mīloša sieva drāzos viņam pakaļ. Tur draugi bija mediķi, mājās par to vien runāja, un atgriežoties nolēmu, ka arī es studēšu medicīnu.

3. Vai cilvēki mūsdienās slimo vairāk?
– Noteikti. Kad sāku šeit strādāt, ambulancē bija tikai pediatrs un es. Manā aprūpē bija visi pieaugušie. Toreiz bija tikai daži pacienti, kas slimoja ar bronhiālo astmu un nedaudz "cukurnieku". Tagad manā aprūpē ir jau vairāk nekā 100 "cukurnieku", ļoti daudzi slimo ar bronhiālo astmu. Agrāk bija tā: peldsezona – angīna, kartupeļu stādīšana un novākšana – mugura sāp. Tagad hipertonija ir gandrīz katram, ļoti daudzi slimo ar aknu un sirds slimībām.

4. Vai piekrītat apgalvojumam, ka visas slimības rodas galvā?
– Ne visas slimības rodas galvā. Tā varbūt varētu teikt par hipertoniju, somatiskajām slimībām, bet ne par cukura diabētu, astmu, onkoloģiskajām saslimšanām vai gadījumiem, kad cilvēks pēc traumas kļūst par invalīdu.

5. Ja jūs būtu veselības ministre, ko mainītu Latvijas medicīnas sistēmā?
– Es nebūtu likvidējusi mazās slimnīcas. Tagad cilvēkam vairākus mēnešus jāgaida rindā, lai veiktu pārbaudes. Valdība pieļāvusi lielu kļūdu.

6. Vai piekrītat, ka nodokļu nemaksātājiem jāievieš dārgāki medicīnas pakalpojumi?
– Ja dzīvo šajā valstī, tad kaut kas pretī jādod. Bet kā to realizēt? Ārsts nebūs tas, kas datorā pārbaudīs, kurš maksā nodokļus, kurš ne.

7. Vai tautas medicīna mēdz būt iedarbīgāka par antibiotikām?
– Ja ir saaukstēšanās un nekomplicēta vīrusa infekcija, tautas medicīna ir ļoti laba. Ar tautas medicīnu ārstēju mazbērnus, agrāk savus bērnus. Tolaik antibiotikas nebija tik izplatītas. Kādreiz mani māc baiļu sajūta, kas būs pēc 20 gadiem – kas notiks, kad kļūsim rezistenti pret antibiotikām?

8. Vai Stopiņu novadā dzīvojošie var atļauties visus medicīnas pakalpojumus, vai ir tādi, kuri ielaistas slimības nabadzības dēļ neārstē?
– Ar atļaušanos iet pie ārsta ir dažādi – tante saka, ka nav naudiņas, bet dēls brauc ar džipu. Jā, ir cilvēki, kam ir ļoti grūti ar naudu. Ja jūtam, ka paši netiksim galā un ir jāpalīdz, Tuberkulozes un plaušu slimību klīnika panāk pretī. Šī problēma ir smagāka dziļākos laukos. Te ir Pierīga, darba ir pietiekami, ja tik grib strādāt.

9. Kas ārsta darbā sagādā lielāko gandarījumu?
– Tas, ka vari uzstādīt ātru diagnozi un cilvēkam ātri palīdzēt. Tas ir vissvarīgāk.

10. Vai atceraties kādu smieklīgu atgadījumu no savas ārstes prakses?
– Vienu gadījumu atceros kā anekdoti. Tolaik ambulance bija vecā, mazā mājiņā. Ārstiem mūždien bijis daudz jāraksta. Visi jau prom, es rakstu papīrus, kad kabinetā ienāk onkulis. Laiks bija silts, bet onkulis siltās drēbēs. To redzot, dusmīgi noteicu: vai tad nezina, ka, pie ārsta ienākot, jānoģērbjas. Onkulis aiziet.

Pēc pāris minūtēm atveras durvis un kabinetā ienāk pilnīgi pliks onkulis ar kalošām kājās! (Smejas.) Mūžam to atcerēšos! Protams, pēc visiem ārsta likumiem onkuli izmeklēju. Bija arī pacients, kuram patīk alkohols. Viņš, protams, nav bijis darbā un nāk pie manis ar konfektēm un konjaku, lai izrakstu slimības lapu. Uzreiz teicu, ka nekā nebūs, bet viņš atstāj cienastu. Pieteicu kolēģēm, lai neķeras klāt. Pacients atnāk pēc pāris dienām, konfektes un konjaks stāv, bet slimības lapu nedodu. Viņš konfektes atstāja, bet konjaku gan paņēma.