Stāstu nerakstu, lai pasūdzētos, žēlotos vai kā citādi, vēlējos uzrakstīt savu stāstu, jo tā šobrīd dzīvo daudzas jo daudzas latviešu ģimenes.
Mums ar vīru ir trīs bērni. Visi pieci dzīvojam vienistabas dzīvoklī. Lai varētu iegādāties lielāku dzīvokli, vīram jābrauc strādāt uz ārzemēm – lai varētu dabūt kredītu lielākai dzīvojamajai platībai. Mēs ar bērniem paliksim Latvijā, jo viens bērns ir skolnieks, otrs bērndārznieks un trešais gadu vecs. Es nemāku svešvalodu un negribās bērniem sarežģīt dzīvi. Laikam arī esmu patriote un mīlu savu dzimteni, lai cik grūti te arī nebūtu.
Nekad neesmu vēlējusies dzīvot ārzemēs un, protams, ir grūti vīru palaist prom, bet nav variantu. Lai varētu iegādāties dzīvokli, vīram jāatmaksā kredīts piecu gadu laikā. Cik skumjš ir fakts, ka būsim šķirti, un mājās gada laikā viņš tiks tikai divas trīs reizes uz dažām nedēļām. Bērni būtībā uzaugs, neredzot tēvu, es būšu viena ar bērniem mājās.
Dažreiz ir kamols kaklā un asaras valdu turoties, saņemot sevi rokās, – cik gan maz atbalsta Latvijā saņem ģimenes, daudzbērnu ģimenes, lai varētu dzīvot, nevis izdzīvot. Vīrs vēlas vēl vienu mazuli, bet reāli tas nav iespējams. Kāpēc valsts ļauj latviešiem izbraukt no valsts, laiž prom ģimenes, kas dažos gadījumos aizbrauc un neatgriežas? Kur ir taisnīgums!? Vai tiešām ģimenēm jājūk ārā tādēļ, ka ģimenes galva dodas strādāt ārpus Latvijas?
Sirds ir pilna, neceļas rokas, lai kaut ko darītu, jo nav atbalsta no valsts. Skumji, bet fakts...
Tautas dzīvība