21.02.2013 13:05

Eksperti: Bērnu eitanāzija nav pieļaujama

Autors  Apriņķis.lv
Novērtēt šo ziņu
(0 balsojumi)
Attēlam ir ilustratīva nozīme. Attēlam ir ilustratīva nozīme. arhīvs

Beļģijas likumdevēji sākuši debates par to, vai papildināt pirms desmit gadiem pieņemto likumu par eitanāziju, attiecinot to arī uz nepilngadīgajiem. Latvijas eksperti pret ieceri ir kategoriskāki, sakot tai nē.

Beļģija ir viena no retajām Eiropas valstīm, kurā eitanāzija jeb ciešanu atvieglošana nedziedināmi slimam cilvēkam, to nogalinot, ir atļauta ar likumu. Tas gan attiecas uz 18 gadus sasniegušajiem, bet, kā to parlamenta augšpalātai pastāstīja eksperte, ir skaidrs, ka eitanāzija tiek veikta arī jaunākiem cilvēkiem. "Mēs visi to zinām," sacīja Briseles Karalienes Fabiolas bērnu universitātes slimnīcas reanimācijas nodaļas vadītāja Dominika Biarāna.

Ņemot vērā šo realitāti, "ārstiem ir vajadzīga juridiskā bāze". Savukārt cits eksperts Lēvenes universitātes profesors Kriss van Gēts sacīja, ka ierosinātās izmaiņas rada "milzīgas ētiskas problēmas". Ierosinājumi likuma izmaiņām, kurās cita starpā ierosināts atļaut veikt eitanāziju arī ar Alcheimera slimību sirgstošajiem, parlamentā tika iesniegti decembrī, tomēr sagaidāms, ka lēmums tiks pieņemts tikai pēc vairākiem mēnešiem. Beļģijā eitanāzija tika legalizēta 2002. gadā. Pirms tam tas bija noticis tikai Nīderlandē.

2011. gadā Beļģijā eitanāzija veikta 1133 cilvēkiem, vairumā gadījumu tie ir cilvēki, kuriem bijis vēzis pēdējā stadijā. Nāves gadījumi, kad cilvēks no dzīves aizgājis eitanāzijas ceļā, veido vienu procentu no nāves gadījumu kopskaita, liecina oficiālā statistika. 

Latvijā eitanāzija nav atļauta ar likumu, un uzrunātie eksperti uzskata, ka tā tam vajadzētu arī palikt. Asociācijas "Ģimene" valdes priekšsēdētāja Ilona Bremze ir lakoniska: "Mums nav tiesības atņemt dzīvību nedz bērnam, nedz pieaugušajam. Ne mēs viņam to esam devuši."

Savukārt biedrības "Alisbetas sirds" direktore Annija Logina uzskata, ka šis jautājums ir ļoti komplicēts un katrs gadījums noteikti ir individuāls. Viņas vadītā biedrība sniedz psiholoģisku un emocionālu atbalstu vecākiem, kuru bērni ir miruši. "Droši vien ir arī vecāki, kuri uzskata, ka bērnam jāļauj aiziet viegli, nekā mocīt, ja tāpat zināms, ka slimība ir neārstējama, taču lielākoties vecāki cīnās līdz pēdējam," tā A. Logina, kura zaudējusi abas savas meitas.
Viena lieta ir atļaut bērnam "aiziet viegli", bet otra – kā pēcāk ar šo lēmumu sadzīvot. "Vecākiem jau pēc tam ir jādzīvo ar apziņu, ka viņi nav darījuši visu iespējamo, lai glābtu bērnu," zina teikt A. Logina.

Uz to, ka eitanāzijas legalizācija, tostarp bērnu, ir ļoti "slidena", norāda arī filozofijas maģistre Līga Greiškane. Viņa šo jautājumu padziļināti pētījusi vairākos akadēmiskajos darbos. "Ne velti biomedicīnas ētikas teorijā ir termins "slidenā nogāze" (angliski "slippery slope"). Tas nozīmē, ka pastāv risks, ka eitanāzijai tiks pakļauti arī tie, kuri nemaz negrib mirt, bet atbildīs vajadzīgajiem punktiem, proti, sāpes ir neciešamas un zināms, ka slimība ir neārstējama."

Viņa zina teikt, ka eitanāzijas gadījumā noteikti nedrīkst aizmirst par dzīves kvalitāti, taču to nekādi nevar izmērīt. "Ir divi nedziedināmi slimi cilvēki, kuri cieš sāpes. Viens cīnīsies līdz galam, bet otrs būs gatavs padoties. Bet sāpes ir vienādas un diagnoze arī. Vai tas nozīmē, ka abiem jāpiemēro eitanāzija?" tā pētniece.

Viņa teic, ka bērnu eitanāzija ir vēl sarežģītāks jautājums, un ne tikai mediķiem, bet arī ētikas teorētiķiem pašlaik nav vienotas nostājas. "Latvijā veselības aprūpē ir daudzas citas problēmas, lai sarežģītu situāciju ar eitanāzijas legalizāciju," uzskata L. Greiškane.