11.02.2013 19:25

Mācītājs: Mūsdienās tiek grauta vērtību hierarhija un cieņa

Autors  Rasma Rudzāte
Novērtēt šo ziņu
(0 balsojumi)
Ogres Trīsvienības baptistu draudzes mācītājs Dainis Pandars. Ogres Trīsvienības baptistu draudzes mācītājs Dainis Pandars. no Latvijas Baptistu draudžu savienības arhīva

Savu redzējumu par to, kas pašlaik notiek Latvijā un pasaulē intervijā "Apriņķis.lv" izklāsta Ogres Trīsvienības baptistu draudzes mācītājs Dainis Pandars.

Jo vairāk redzam un dzirdam to, kas notiek valstī un pasaulē, jo mazāk ticam, ka no haosa, kas valda apkārt, vispār ir izeja. Sākot ar personīgo un beidzot ar valsts dzīvi, jūtam, ka daudzās jomās kaut kas nav īsti kārtībā. Kas ir noticis, ka to, ko kādreiz pēlām, šodien ceļam godā?

– Kas ir pasaules kārtības pamatā?
– 
Radītājs, kurš ir radījis zemeslodi un visu, kas uz tās atrodas, ir pateicis, kā mums šeit dzīvot. Viņš ir definējis vērtības, kas mums nāk par labu, aicinot tās turēt cieņā un godā. Pasaules kārtības pamatā ir hierarhija. Zemākais pakļaujas un paklausa augstākstāvošajam, jo ir atkarīgs no augstākstāvošā lēmumiem un rīcības. Pati galvenā autoritāte Visumā ir Dievs.

Tulkojumā no latīņu valodas vārds "autoritāte" nozīmē 'vara'. Tas, kuram ir vara, ietekmē tos, kuri hierarhijā ir zem viņa. Tātad viss, kas ir pasaulē, pakļaujas Radītājam, jo viņš ir pāri visiem un viņam ir vara pār visiem. Ģimenē, kas ir cilvēku sabiedrības pamats, autoritāte ir vīrs, kuram pakļaujas sieva un viņiem abiem – bērni. Darbavietā autoritāte ir vadītājs, kuram pakļaujas viņa vietnieki, nodaļu vadītāji un darbinieki. Skolā autoritāte ir direktors, kuram pakļaujas skolotāji un viņiem – skolēni. Novadā autoritāte ir domes priekšsēdētājs un pašvaldības darbinieki, kuriem pakļaujas pārējie iedzīvotāji. Valstī autoritātes ir prezidents, Saeimas priekšsēdētājs un deputāti, ministru prezidents un ministri. Visas valstu valdības pasaulē ir pakļautas Radītājam. Viņš ir teicis, ka katram cilvēkam būs cienīt tos, kuri hierarhijā ir virs viņa.

– Kas īsti ir cieņa?
– Cieņa ir tāda attieksme, kas atzīst otra vērtību. Cienot tos, kuri ir virs mums, mēs atzīstam viņu varu jeb autoritāti pār mums, un labprātīgi ļaujam viņiem ietekmēt mūsu dzīvi.

Cienīt nav tas pats, kas paklausīt, jo cieņa ir attieksme, bet paklausīšana – rīcība. Piemēram, ja bērns ciena savu tēvu, viņš tēta teikto uztver kā vērtīgu un paklausa. Ja tēvs bērnam nav autoritāte, viņš tēta lūgumu var izpildīt, bet kurnot, dusmojoties, tātad bez cieņas. Ģimenē cieņas pilna attieksme uztur pareizu kārtību, jo vecāki valda pār bērniem, nevis otrādi. 

Katrs cilvēks pasaulē ir radīts pēc Dieva tēla un līdzības, un katram cilvēkam piemīt vērtība, kas viņam ir Radītāja dota. Tāpēc visi cilvēki ir jāciena un jāatzīst viņu vērtība, kuru neviens nevar ne atņemt, ne izmanīt. Katrs no mums ir cienījams cilvēks, sākot ar bezpajumtnieku un beidzot ar prezidentu. Līdzībās runājot, tas ir kā ar zeltu. No viena un tā paša zelta gabala var izliet gan ubaga, gan prezidenta figūriņu. Noliekot abas zelta figūras uz svariem, tās svērs vienādi. Atšķirsies vienīgi mūsu attieksme, uzlūkojot figūriņas. Dzīves laikā mēs varam iegūt papildu cieņu ar divām lietām – ar labu raksturu un labiem darbiem.

Lielāku cieņu pelna godīgs un draudzīgs raksturs, nevis melīgs un naida pilns. Cienījami ir tie darbi, kuri nes labumu citiem, nevis krāpšana, zagšana vai piekaušana. Svarīgi ir nošķirt cilvēka nemainīgo vērtību no viņa rakstura un darbiem. Lai cilvēka uzvedība un darbi būtu cieņas vērti, Radītājs ir devis desmit baušļus un aicinājis pēc tiem dzīvot.

Svētie Raksti māca, ka cieņa ir jāizrāda ne tikai tiem, kuri ir virs mums, bet arī tiem, kuri ir vājāki vai nonākuši nelaimē. Īpaši tas atteicas uz atraitnēm un bāreņiem, jo atraitnēm nav vīru, bet bāreņiem nav vecāku, kuri var aizstāvēt viņus. Bībele aicina cienīt arī nabadzīgus cilvēkus un bezpajumtniekus. Lai gan viņi lielā mērā paši ir atbildīgi par savu stāvokli, tomēr, saucot viņus par "bomžiem", parasti to darām ar nicinājuma pieskaņu.

Īpaša cieņa ir jāizrāda sirmgalvjiem un veciem cilvēkiem, jo Bībelē ir teikts: "Sirmas galvas priekšā tev būs piecelties" un "Godini vecu cilvēku!". Valstī ir jāciena tie cilvēki, kuri pirms mums ir strādājuši valsts labā, jo bez viņiem arī mūs te nebūtu. Īpaša cieņa ir jāizrāda viesiem, kuri ierodas pie mums ciemos.

Mēs esam aicināti cienīt cits citu un godāt tos, kuri ir virs mums. To darot, arī mēs paši jūtamies vērtīgāki. Pašcieņa piešķir mūsu dzīvei jēgu, dod pārliecību par sevi, tāpēc zūd vajadzība sacensties ar kādu, no kā rodas skaudība, greizsirdība, nenovīdība. Tas, ka mēs izpildām Radītāja noteikto kārtību, dara mūs laimīgus – pār mums plūst viņa svētība un mūsu dzīvē valda miers, brīvība un viss notiek viegli, it kā pats no sevis.

– Kāpēc cīņu par vienlīdzību un cilvēktiesībām dēvē par "pakalpojumu", kas pasaulē vairo postu un ciešanas?
 Cieņu pelna tas, kas ir patiesa vērtība, kas nes cilvēkam ilglaicīgu labumu, kas ir nemainīgs un bez kā dzīve nevarētu turpināties. Kad cilvēks par vērtīgāku sāk uzskatīt naudu, izklaidi vai savus sasniegumus, nevis savu Radītāju, kura rokās ir viņa dzīvība, tad cilvēka vērtību sistēma ir ačgārna  pilnīgi pretēja Svētajos Rakstos paustajai.

Mūsdienās tā sauktā cīņa par cilvēktiesībām ir panākusi to, ka vērtību sistēma jeb hierarhija ir izārdīta  tā ir apgriezta otrādi, jo esam sākuši cienīt nevis tos, kuri ir virs mums, bet zem mums. Vērtības, ko Radītājs ir ielicis cilvēcē, tiek nomainītas ar cilvēku pašu izdomātām vērtībām. Dievs arvien vairāk tiek izstumts no sabiedrības, un mēs sākam dzīvot kā senās tautas, kuras pielūdza debesu spīdekļus, svētos dzīvniekus un priekšmetus, kas ir radības.

Līdzko sabiedrība ciena radības vairāk par Radītāju, vērtību sistēma apgriežas otrādi, un tā vietā, lai mēs dzīves laikā augtu pa vertikāli un kāptu kalnā, mēs degradējamies un arvien straujāk ripojam no kalna lejā. Līdzko Radītāja kārtība izjūk, rodas haoss. Mūs pārņem neziņa, bailes, māc bezcerība un bezjēdzība. Mēs dzīvojam arvien lielākā stresā un zaudējam arvien vairāk enerģijas.


Ačgārnais dzīvesveids izpaužas visos līmeņos, sākot ar ģimeni. Reiz kafejnīcā pie galdiņa sarunājās divas sievietes un vienai blakus sēdēja vīrs. Viņa pagriezās pret vīru un teica: "Ko tu te klausies mūsu sarunās? Būtu labāk gājis mājās un pieskatījis bērnus." Kad vīrietis izgāja, otra sieviete teica: "Kā tu runā ar savu vīru! Tā nevar! Tā ir necieņa pret ģimenes galvu." "Ja man būtu tāds vīrs, kā tavējais, es arī viņu cienītu," skanēja atbilde. "Bet varbūt mans vīrs tāds ir kļuvis, jo no pirmās laulības dienas es viņam esmu izrādījusi cieņu," atbildēja sieviete.

Šai sievietei ir taisnība, jo, ja mēs cilvēkam izrādām cieņu, mēs ceļam viņa vērtību, un, jo cilvēks jūtas vērtīgāks, jo sāk arvien cienījamāk uzvesties. Cieņas pilna attieksme cilvēkam ir jājūt no agras bērnības un no vecākiem. Ja māte ciena tēvu un abi vecāki izrāda cieņu bērnam, viņš jūtas vērtīgs, un tas piešķir viņa dzīvei jēgu. Tas ir ļoti, ļoti svarīgi, jo bērnam veidojas veselīgs pašnovērtējums, kas viņu mudina tiekties uz izcilību.

– Kas apliecina cieņas trūkumu sabiedrībā?
 Cieņas trūkumu raksturo tas, ka patiesi vērtīgo  to, bez kā mūsu dzīve nevar turpināties, – vairs neuzlūkojam kā vērtību. Visai dzīvai radībai ir vajadzīgs tīrs gaiss, ūdens un ēdiens. Cilvēks bez gaisa spēj izdzīvot dažas minūtes, bez ūdens četras dienas, bez ēdiena četrdesmit un pat vairāk dienas. Kāpēc mēs necienīgi izturamies pret to, bez kā spējam dzīvot tikai pavisam neilgu laiku? Tāpēc, ka nauda, ko mums dod rūpniecības attīstība, gadu desmitiem ir bijusi svarīgāka par vides ekoloģiju, kurā dzīvojam.


Katras sabiedrības un valsts galvenā vērtība ir stipra ģimene, kurā aug bērni, jo viņi ir sabiedrības nākotne. Bet daļa mūsu sabiedrības, aizstāvot cilvēktiesības, ar putām uz lūpām cīnās par abortiem un viendzimuma laulībām, kas ved uz iznīcību. Cieņas trūkums ir vērojams savstarpējās attiecībās un attieksmē pret autoritātēm, kas ir virs mums, –  vecākiem, skolotājiem, pasniedzējiem, darba devējiem. Bez vārdiem uz necieņu norāda ķermeņa valoda – acu izbolīšana, sašķobīta sejas mīmika, smīnēšana. Piemēram, mamma bērnam lūdz nomazgāt traukus, bet viņš tā vietā, lai atbildētu: "Jā, mammu!" vai "Labprāt!", izbola acis, savelk pieri un negribīgi dodas uz virtuvi.

Par cieņas trūkumu liecina neskatīšanās acīs un galvas aizgriešana, sarunājoties ar citu cilvēku. To izteikti var novērot skolā. Pedagogs pie tāfeles skaidro vielu, bet skolēni, tā vietā, lai skatītos uz skolotāju un klausītos, raugās ārā pa logu, skatās pulkstenī, zīmē ķiņķēziņus uz burtnīcas malām. Necieņas izrādīšana ir pretim runāšana, otra cilvēka pārtraukšana pusvārdā un iejaukšanās divu cilvēku sarunā. Piemēram, pasniedzējs lekcijas laikā uzklausa studenta atbildi, bet pārējie sāk ķiķināt un izteikt savus komentārus.

Necieņa pret vecākiem, skolotājiem, darba devējiem ir viņu doto uzdevumu ignorēšana. Necieņas izrādīšana pret autoritātēm mūsdienu sabiedrībā kļūst arvien izteiktāka, jo, ja jau visi ir vienlīdzīgi, tad katrs var darīt, ko grib. Bērni izrīko vecākus, skolēni komandē skolotājus, darbinieki ignorē darba devējus, tauta ņirgājas par valdību. Vecāki bērna dzīvību iemaina pret vieglāku dzīvi, un ārsti veic abortus, pārkāpjot bausli "Tev nebūs nokaut!". Valstu valdības lemj un ievieš savu kārtību citās valstīs. Līdzko kādam aizrāda, pārmetot cieņas tūkumu pret savu tuvāko, viņš kliedz, ka tiek aizskartas vai pārkāptas viņa cilvēktiesības. Un tiek spriests, kā ieviest likumu par naida runu, lai patvaļu varētu aizstāvēt pat ar likuma bardzību. Cilvēkiem zūd motivācija tiekties pēc vērtībām, jo tas kļūst arvien bezjēdzīgāk. 


– Ko darīt situācijā, kad autoritātes prasības nevaram atbalstīt?
 Mums ir jānodala cilvēks no viņa uzvedības un rīcības. Tas nozīmē, ka mēs varam runāt par autoritātes darbiem un uzvedību, bet ar cieņas pilnu attieksmi. Piemēram, dārgais vīrs, cienījamā priekšniece, godātā valdība, jūs esat mūsu vadītāji. Vai jūs tiešām domājat, ka tas, ko jūs esiet izdarījuši vai gribat darīt, ir nācis par labu? Var runāt ar ikvienu un par jebko, bet ar cieņas pilnu attieksmi.

– Kā rīkoties, ja autoritātes vārdi ir vieni, bet darbi citi?
 Cilvēku mēs cienām jebkurā gadījumā, tāpēc ka viņš ir cilvēks. Bet viņa raksturam un darbiem cieņa ir jāizpelnās. Sliktus darbus nedrīkst cienīt, jo tie kaitē gan cilvēkam, gan sabiedrībai. Tas pats ir ar raksturu. Piemēram, ja intelektuāli gudrs politiķis krāpj sievu, viņš mums nav jāatbalsta ar savu balsi vēlēšanās, jo, ja viņš krāpj savu tuvāko, visticamāk, viņš krāps arī pārējos. Tāpēc, pirms mēs atbalstām kāda cilvēka nokļūšanu amatā vai postenī virs mums, izvērtēsim viņa darbus un raksturu, lai saprastu, vai gribēsim šim cilvēkam pakļauties, vai spēsim uzticēties un paklausīt.

– Tas būtu vienkārši, ja mēs ievēlētu konkrētus cilvēkus, nevis sarakstus, kuros pazīstam tikai dažus cilvēkus.
 Te jau parādās cieņas vai necieņas attieksme no politiķu puses. Tie, kuri ciena savus vēlētājus, ir maksimāli patiesi un atklāti. Viņu solījumi ir vīrs un vārds. Padotajiem ir grūti cienīt tos, kas ir virs viņiem, ja autoritāšu uzvedība un darbi ir necienīgi. Tas atteicas arī uz vecākiem, skolotājiem, pasniedzējiem, darba devējiem un katru no mums, jo arī mēs kādam esam autoritāte. Mūsu darbi un attieksme mūsu reputāciju var gan celt, gan mazināt.


– Latvijā dzīvo dažādu tautību cilvēki. Kā veidot cieņas pilnas attiecības starp pamatnāciju un citu tautību cilvēkiem?
 Latvija ir latviešu zeme, un latvieši ir saimnieki savā zemē. Visu tautību cilvēki, kuri dzīvo Latvijā, bauda cieņu, bet atbilstoši Dieva noteiktajai hierarhijai pamatnācija ir virs viņiem. Līdz ar to citu tautu pienākums ir ar cieņu izturēties pret zemes saimniekiem, cienīt un ievērot šīs zemes likumus un pakļauties tiem. Tieši tāpat, kā tas ir Amerikā, Krievijā, Vācijā, Somijā un jebkurā citā pasaules valstī.


– Eiropas Savienība ir brīvu un neatkarīgu valstu savienība. Kā savstarpējā cieņa izpaužas starpvalstu līmenī?
– Situācijā, kur pozīcijas ir vienlīdzīgas, mēs neesam pakļauti citiem. Mēs esam brīvi paši veidot savu dzīvi, balstoties uz vērtībām, kas mūsu iedzīvotājiem ir svarīgas. Mēs paši nosakām savas prioritātes, iestājamies par tām un aizstāvam tās, cienot pārejās valstis, kas ir Eiropas Savienībā un pasaulē. Mēs, tāpat kā visas citas valstis, pakļaujamies Radītājam un dzīvojam pēc viņa likumiem. Līdzko mēs pakļaujamies citām valstīm, mēs pakļaujamies radībai, nevis Radītājam, rodas haoss un vērtību degradācija.

Tāpēc, manuprāt, vienīgā iespēja, kā sakārtot katram savu un sabiedrības dzīvi kopumā, ir sākt izrādīt cieņu Radītājam jeb Dievam, dzīvot pēc viņa likumiem un cienīt citam citu. Nevar sakārtot pasauli, izstumjot no tās Radītāju un ignorējot viņa likumus, kuru būtība ir koncentrēta desmit baušļos.