Salaspiliete Ināra Pomere ļoti labi zina, kas ir krūts vēzis. Pārāk labi. Atnākot uz interviju, viņa smaida un šķiet enerģijas pilna.
Tāpat viņā kūsā entuziasms palīdzēt sievietēm, kurām pārliecība par sevi vēl nav atgūta un ir jātiek galā ar līdz šim neizjustu emociju gammu. Bailēm. Neizpratni. Vājumu. Sabrukumu. Un jārod atbilde tūkstoš jautājumiem, lai gan daži no tiem nemaz nav atbildami.
«Stāsts nav par mani. Vēža šūnas ir ikvienā,» sarunu sāk Ināra Pomere. Cilvēks jau piedzimst gan ar labajām, gan sliktajām šūnām, viņa saka. «Pastāv dažādi riski, taču joprojām nav receptes, kā nesaslimt ar vēzi.» Ināra nevēlas fotografēties un nav gatava ielaist svešiniekus stāstā par savu pieredzi. Vajadzīga laika distance.
«Tiksimies atkal pēc desmit gadiem,» viņa saka. Taču viņa neslēpjas. Gluži pretēji – no vēža slimnieces viņa ir kļuvusi par citu saslimušo sieviešu stipro plecu. «Pat aspirīnam ir blaknes. Ja ķīmijterapija ir vajadzīga, tur nav ko daudz lauzīt galvu, uz priekšu. Mati izkrīt, un mati ataug.» Tas nav skarbums, bet realitāte, kas jaušama Ināras balsī.
Mirstība no ļaundabīgajiem audzējiem ir otrs biežākais nāves cēlonis Latvijas iedzīvotājiem pēc sirds un asinsvadu slimībām, turklāt tai ir tendence pieaugt, secināts Veselības ministrijā.
Es to negribu zināt
«Svarīgākais – nebaidīties no patiesības,» uzsver Ināra. Ja vēzi diagnosticē nulles vai pirmajā stadijā, var teikt, ka cilvēks dzimis laimes krekliņā, viņa uzskata. Mazāk medikamentu, mazāk manipulāciju un iejaukšanās ķermenī un arī mazāk iztērētu valsts līdzekļu. «Mani satrauc dati par valsts apmaksātajām izmeklēšanām dzemdes kakla un krūts vēzim. Pārāk daudz sieviešu mūsu valstī, saņemot uzaicinājumu uz pārbaudi, to kaut kur nobāž, aizmet un izliekas, ka tas uz viņu neattiecas. «Es to negribu zināt» ir baigi vieglprātīga attieksme. Jo ikviens, kam vēzi atklāj jau pašā sākumā, var teikt milzīgu paldies dakteriem un sev.»
Statistika liecina, ka no kopējā uzaicināto sieviešu skaita pērn valsts apmaksātās vēža laicīgas atklāšanas programmas ietvaros 36% sieviešu veikušas izmeklējumus krūts vēzim, 38% dzemdes kakla vēzim. Viszemākais rādītājs ir kolorektālā jeb zarnu vēža valsts apmaksātajām pārbaudēm – tikai 6–7 %.
Latvijā vīriešu vidū izplatītākie ir plaušu, prostatas un zarnu trakta ļaundabīgie audzēji. Savukārt sievietēm biežāk ir krūts, ādas, zarnu un dzemdes vēzis. Aptuveni ceturtā daļa atklāto vēža gadījumu ir trešajā un ceturtajā stadijā, tātad novēloti atklāti. Aptuveni 10 000 cilvēku ik gadu Latvijā izdzird diagnozi «vēzis». Aptuveni tikpat dzīvo palielā mazpilsētā.
Bailes no nāves
«Man un daudziem citiem, kad ārsts pateica: «Jums ir vēzis», bija jātiek galā ar bailēm no nāves. Tās ir lielas, eksistenciālas bailes.» Nāve ir pirmais, kas nākot prātā, ārsta kabinetā uzzinot diagnozi.
«Tikai tad, kad līdz smadzenēm un visdziļākajiem dvēseles stūriem aizlaid informāciju, ka dzīve nav mūžīga, kad atsakies no bailēm no tā, kas ir nenovēršams, vari dzīvot tālāk. Ar bailēm varam sagandēt dzīvi vēl vairāk, bet, uzzinot diagnozi, visi spēki jāsakoncentrē uz to, ka jārokas laukā no savas problēmas. Nepsiho, netrako, nekrīti depresijā un atsakies no pārmērībām un domas dzīvot vienai dienai uz visu klapi. Klausi dakterus, un uz priekšu! Emociju pa vidu tāpat ir daudz, bet tās ļoti atņem spēku. Vēzi var ārstēt, cilvēki pēc šīs diagnozes dzīvo 15, 20 un vairāk gadu un aiziet ne jau no vēža – tas ir fakts.»
Publiski biežāk uzzinām par sliktajiem gadījumiem, bet labie gadījumi klusībā turpina laimīgi dzīvot tālāk.
Velk laukā no čaulām
«Cilvēkiem Latvijā, kas saskaras ar diagnozi «vēzis», vismaz vienā ziņā ir paveicies,» uzskata Ināra. Ir iespēja vērsties onkoloģisko pacientu atbalsta biedrībā «Dzīvības koks», kur apvienojas cilvēki, kas slimo vai pārslimojuši ļaundabīgos audzējus.
Ināra saka – esmu tikai viena no daudzām sievietēm, kas gājušas tam cauri. Ķīmijas terapijas laikā izkrituši mati ir mazākais, kas jāpārcieš, vērtē viņa. Inārai ir misijas apziņa vilkt arī citas sievietes laukā no čaulām. Kā onkoloģiskā slimniece viņa apmeklējusi «Dzīvības koka» psihosociālās rehabilitācijas nometni «Spēka avots», kur guvusi pašai neticamu atziņu – saslimsti ar vēzi un izdzīvo. Tagad Ināra pati vada atbalsta grupu. Dod pleca sajūtu citām.
Uzzināt šokējošo diagnozi ir kā aizbraukt tālā ceļojumā, vērtē Ināra. Pirmais, ko darīt svešā pilsētā, – viesnīcā apsēsties uz gultas malas, izpētīt karti un saprast, kur tad īsti atrodies, – tāpat jācenšas izzināt visu par diagnozi. «Dzīvības koka» nometnēs to var gūt – nesteidzīga un kvalitatīva informācija, kā arī terapija garam, lai tiktu galā ar saviem dēmoniem un bailēm, taču pats ilgspēlējošākais ieguvums – iespēja sastapt sev līdzīgos, lai saprastu, ka ar savu problēmu neesi pasaulē viens, atzīst sieviete.
Aizpilda vakuumu
Pirms trīs gadiem Ināra kā nometnes dalībniece sēdējusi aplī citu sieviešu vidū. «Kad viena no sievietēm pateica, ka ar krūts vēzi saskārusies pirms 20 gadiem, tikko operētai sievietei tas bija desmitkārtīgi efektīvāk par jebkādiem mierinājuma vārdiem. Kad redzi blakus dzīvu cilvēku, kas ir atgriezies darbā un uzrakstījis doktora disertāciju, tu arī attopies.»
Cilvēkam, kurš nupat uzzinājis, ka viņam ir vēzis, priekšā ir lielais nezināmais. «Dzīvības koka» organizētās nometnes aizpilda vakuumu, jo Latvijā notiekot tā: cilvēks uzzina diagnozi («Kā ar vāli pa galvu!» iestarpina Ināra), un laiks līdz operācijai tiek pavadīts emocionāli ārkārtīgi smagā stāvoklī. Citās Eiropas valstīs blakus durvīs jau gaida psihologs, kurš palīdz pozitīvi sakārtot pēkšņās un svešās emocijas.
«Ja esi neveiksmīgi nokritis, slēpojot uz kalna, ārsts tev paziņo, ka roka ir lauzta. Tieši tāpat cilvēki saņem ziņu par vēzi.» Ināra nevēlas no ārsta prasīt neiespējamo, bet šoks ir neizbēgams, un parasti, aizverot ārsta kabineta durvis, cilvēki burtiski sabrūk. Zviedrijā viens speciālists pasaka skarbo realitāti, taču jau pēc divām minūtēm cits dod stabilitātes izjūtu, ka dzīve nav beigusies.
Operācija, ķīmijterapija, staru terapija – secība var mainīties, taču ar šīm procedūrām jāpavada vismaz pusgadu ilgs periods pēc diagnozes atklāšanas. Tāpēc cilvēkiem būtu jāieklausās sevī un pašiem jāpalīdz ārstiem slimību atklāt pēc iespējas ātrāk, piebilst Ināra.
Jāizlīdzas ar griķiem
Šogad finansējums protēzēm samazināts uz pusi – no tā cietīs ne tikai tie, kam šogad būs jāšķiras no kājas vai rokas, bet arī sievietes, kurām nāksies atvadīties no krūts, ja tajās ieperinājušās vēža šūnas. Par krūts ārējo protēzi sievietēm jau otro gadu būs jāmaksā pašām, pie aizstājējiem tiks vienīgi maznodrošinātās. Ar griķiem pildīti maisiņi krūšturī ir realitāte Latvijā.
Statistika liecina, ka ik gadu Latvijā no krūts šķiras aptuveni 700 sievietēm. Tehnisko palīglīdzekļu iegādei valsts finansējumu samazinājusi divtik – no 1,8 miljoniem latu līdz 0,9. Veselības ministre Ilze Viņķele to nosaukusi par lāpīšanos un atzinusi, ka būtu nepieciešami pieci miljoni latu, lai pie protēzēm un aizstājējiem tiktu visi, kam tie vajadzīgi. Labklājības ministrija gan gatavojot grozījumus par to, ka krūts protēzes tomēr pirks valsts – par to valdība lemšot kādā no tuvākajām sēdēm. Ināra ir pārliecināta, ka veselības sistēma nebūtu nonākusi tik nožēlojamā stāvoklī, ja laikus būtu ieviesta obligātā apdrošināšana: «Ir paradoksāli – automašīnai ir civiltiesiskā apdrošināšana, bet cilvēkam nav. Veselais maksā par slimo – tā ir pasaules valstu pieredze un tā jābūt arī pie mums.»
Izmeklējumi, ko apmaksā valsts:
• sievietēm (25–70 gadi) dzemdes kakla vēža pārbaude reizi trijos gados;
• sievietēm (50–69 gadi) krūts dziedzeru mamogrāfijas pārbaude reizi divos gados;
• iedzīvotājiem vecumā no 50 – zarnu vēža pārbaude reizi gadā (par pārbaudes iespējām jājautā ģimenes ārstam).
Avots: Nacionālais veselības dienests
UZZIŅAI
Pēc Pasaules Veselības organizācijas aplēsēm, vairāk nekā trešo daļu ļaundabīgo audzēju iespējams novērst, ievērojot veselīga dzīvesveida principus – samazinot atkarību izraisošo vielu lietošanu (alkohols un smēķēšana), lietojot veselīgu uzturu un regulāri nodarbojoties ar fiziskajām aktivitātēm.