– Vai varam runāt par kādu kopēju cilvēces un cilvēciskuma apdraudējumu?
– Vara pāriet no demokrātiski vēlētām institūcijām – parlamentiem, valdības – to rokās, kuriem ir nauda un pieder masu saziņas līdzekļi. Mūsdienās varam runāt par apdraudējumu cilvēka cieņai, ja neatzīstam cilvēka dzīvības vērtību, sākot no tās ieņemšanas brīža līdz mūža beigām, ja cilvēku uzlūkojam nevis kā unikālu neatkārtojamu vērtību, bet kā sociālo apstākļu, patvaļīgi izvēlētas dzimumidentitātes vai tirgus un biznesa produktu.
Apdraudējums ir tradicionālajam ģimenes modelim. Gadījuma partnerattiecības izvirzot kā alternatīvu laulībai, tiek apšaubīta stabilas ģimenes nozīme. Tas izraisa dzimstības samazināšanos, jo bērnu skaits ir atkarīgs no ģimenes saišu noturības un drošības.
Nostiprinoties postmodernajiem priekšstatiem un patērētājmentalitātei arvien vairāk zūd visas tradicionālās vērtības – valstiskā un nacionālā identitāte, klasiskā kultūra, reliģija, ģimene, savstarpējā solidaritāte, morāle un arī tautas vitalitāte.
– Arhibīskaps un metropolīts Zbigņevs Stankevičs īsi pirms Jaunā gada teica runu, kurā pieminēja morālo relatīvismu, ultraliberālismu un vārdos nekonkretizētu vērtību izzušanu, pašlaik notiekošajā saskatot draudus tam, "ka tie, kuri nepiekrīt, tiek stumti ārā, vai arī pastāv draudi, ka šos cilvēkus pasludinās ārpus likuma". Vai šīs pazīmes varam saukt par jauna totalitārisma draudiem jebkuras nācijvalsts pastāvēšanai?
– Ja tik svarīgā jautājumā kā atteikšanās no savas nacionālās valūtas netiek iesaistīta visa tauta, liedzot tai iespēju par šo jautājumu nobalsot, tad varam runāt par nopietnu apdraudējumu demokrātijai. Tātad kāds cits izlemj tautas vietā. Un tas jau ir totalitārisms – šauras cilvēku grupas uzspiests risinājums veselai valstij un tās pilsoņiem.
– Laiku pa laikam Latvijā parādās aicinājumi vienoties, saliedēties, sadarboties, taču grūtāk ir konkrēti pateikt, uz kāda pamata varētu notikt šī vienošanās. Vai tradicionālās vērtības varētu tapt par to pamatu, kas Latvijā tautu vieno, nevis šķeļ?
– Tas ir vienīgās vērtības, līdztekus demokrātijai, uz kuru pamata var atjaunot Latvijā dzimstību, nopietnu patriotiskumu un panākt nācijas saliedētību.
– Vai mēs varam definēt, kas ir šīs vērtības, kas varētu apvienot gan krievus, gan latviešus, gan daudzbērnu ģimenes, gan pensionārus, gan karojošos abās frontēs un barikāžu dažādās pusēs?
– Šīs vērtības ir cilvēka cieņa, demokrātija (vairākuma vara, kas respektē mazākuma tiesības), nacionāla valsts, tradicionāla ģimene, kuru atbalsta un kuras tiesības laulības savienībā garantē valsts morāle, kas balstās taisnīgumā, atbildībā, pienākumu un tiesību līdzsvarā, klasiskā kultūrā, līdzcietībā, piedošanā, uzticībā.
– Cik liela nozīme ir izglītībai šajā vērtību izpratnes veidošanā un ieaudzināšanā?
– Izglītībai ir izšķiroša nozīme, taču līdztekus ģimenes un masu saziņas līdzekļu lomai. Šīs trīs ir savstarpēji saistītas lietas. Tikai apvienojot spēkus, šajos trīs virzienos iespējamas pozitīvas izmaiņas.
– Varbūt Latvijā ir jānomainās paaudzei, lai mēs beidzot spētu pieņemt pastāvīgus, ar izsvērtu argumentāciju pieņemtus lēmumus, proti, lai pārtrauktu baidīties no pārspēka, bet domātu par to, vai mūsu rīcība nāk par labu manai valstij un tautai?
– Paaudžu nomaiņai pašai par sevi nav nekādas nozīmes! Nozīme ir tam, kādā kultūrā paaudze dzīvo, kādus ideālus pieņem. Mūsu kļūda ir bijusi pasīva gaidīšana, ka nākamā paaudze būs labāka. Tā nevar izaugt labāka, ja kardināli nemainām kultūras politiku, izglītības saturu, plašsaziņas līdzekļu politiku un saturu.
– Tautas un valsts pastāvēšana ir tādā situācijā, kāda pasaules vēsturē nav bijusi, – jāspēj pastāvēt objektīvi globālā pasaulē. Vai tas ir iespējams un pie kādiem nosacījumiem?
– Pasaules vēsturē ir gana gadījumu, kad veselas civilizācijas, ne vien atsevišķas valstis, aiziet bojā, tautas asimilējas un izzūd utt. Valsts pastāvēšana un sekmīga attīstība ir iespējama pie vienīgā nosacījuma, ja pati tauta tic savai nākotnei un vēlas savas valsts izaugsmei veltīt laiku un spēku, grib savas kultūras un ekonomikas atjaunotni.
– Guntis Kalme savas grāmatas "Pēdas" ievadā raksta, ka katrai latviešu paaudzei būs jāizcīna sava neatkarība. Vai varam teikt, ka savu cīņu esam izcīnījuši?
– Mūsu cīņa tikai šobrīd sākas. Bet tās iznākums būs redzams tuvāko trīs gadu laikā. Ja nepanāksim radikālu pagriezienu, tad latviešu tautai lemts lībiešu liktenis.
– Vai var teikt, ka Latvijā šobrīd svarīgākā frontes līnija iet tieši caur šo vērtību sadursmi? Politoloģe Iveta Kažoka pamanījusi arī kādu, viņasprāt, negatīvu tendenci, kas vērojama tieši šī parlamenta sasaukuma laikā. Viņa uzskata, ka šis ir bijis satraukuma, varbūt pat panikas gads attiecībā uz vērtību jautājumiem, par kuriem koalīcijā nav vienprātības. Šeit I. Kažoka pieminēja ne tikai politiķu pašradītu paniku kontekstā ar referendumu jautājumiem un nacionālajām attiecībām Latvijā, bet arī biedējošas ultrakonservatīvas tendences, kas ir parādījušās Latvijas politikā, piemēram, saistībā ar abortu aizlieguma jautājumiem. I. Kažoka norādīja, ka Latvijas politikai šādi jautājumi iepriekš nebija raksturīgi.
– Politoloģe ļoti labi jūt tautas neapmierinātību ar pastāvošo ideoloģisko un politisko kursu. Taču, tā kā viņai tuvāka ir liberālisma ideoloģija, tad nacionālās pašapziņas pieaugumu un satraukumu par savu valsti viņa cenšas izskaidrot, piekarinot patriotiem un tradicionālo vērtību aktīvistiem dažādas birkas no politoloģijas vārdu arsenāla.
– Kas mums kā tautai un nācijvalstij ir svarīgākais, kas jāizdara, lai mēs vienkārši nepazustu no vēstures skatuves, kā tas ir noticis līdzīgi ar citām baltu tautām?
– Tikai un vienīgi "izrāpšanās no demogrāfiskās bedres" – dzimstības palielināšana. Tas ir pats galvenais komplektā ar ekonomikas atveseļošanu, lai apturētu Latvijas pilsoņu aizplūšanu ekonomiskajā trimdā!