Lektors Ulvis Kravalis: Trīs padomi, kas palīdzēs justies laimīgam

(4) Attēls
Ziemassvētki ir ļoti piemērots laiks, lai pārskatītu savu garīgo dzīvi, emocionālās sajūtas, piedotu un palūgtu piedošanu citiem. Laikā, kad visi esam atvērti mieram, mīlestībai un priekam, to ir vieglāk izdarīt. Garajās brīvdienās pabūsim klusumā un vienatnē ar sevi, lai paskatītos uz savu dzīvi no malas. Ziemassvētki ir ļoti piemērots laiks, lai pārskatītu savu garīgo dzīvi, emocionālās sajūtas, piedotu un palūgtu piedošanu citiem. Laikā, kad visi esam atvērti mieram, mīlestībai un priekam, to ir vieglāk izdarīt. Garajās brīvdienās pabūsim klusumā un vienatnē ar sevi, lai paskatītos uz savu dzīvi no malas. Foto: arhīvs
2012. gada 24. decembris, 13:00

Populārā estrādes dziedātāja Britnija Spīrsa savā jaunākajā dziesmā lūdz: "Salavecīti, atnes man patiesu mīlestību!" Par to saruna arī ar organizācijas "Īsta mīlestība gaida" un biedrības "Krīzes grūtniecības centrs" lektoru, kā arī Rīgas Vecās Sv. Ģertrūdes draudzes jauniešu darba vadītāju Ulvi Kravali.

Domu eksplozija palīdz izprast

Lekcijās esmu ticies ar skolēniem no 6. līdz 12. klasei. Lai arī skolās ir veselības mācība, jaunieši atzīst, ka viņiem trūkst izpratnes par savu ķermeni, tostarp par seksuālajiem orgāniem un procesiem, kas tajos noris, jo neviens to pa īstam nepastāsta. Vecāki kautrējas, bet skolotāja, tiklīdz izdzird vārdu "sekss", apsauc bērnu par izvirtuli un liek aiztaisīt muti.

Septītajā klasē ir vislielākā ķiķināšana, kad pieminu vārdus "sekss" un "dzimumorgāni". Pēc brīža, jūtot, ka par tiem brīvi runāju, jaunieši nomierinās, un sarunu varam turpināt normāli. Astotā, devītā klasē pusaudži kļūst nopietnāki, bet vidusskolas klasēs jauniešiem jau ir savs viedoklis par to, ko stāstu. Vairums skolēnu savu seksualitāti neuztver kā vienreizēju, sargājamu, ģimenei un laulībai paredzētu. Vairāk viņus uztrauc izsargāšanās no seksuāli transmisīvajām slimībām un bailes palikt stāvoklī, tāpēc ir jānodrošinās ar prezervatīviem.

Tikšanās reizēs es necenšos mācīt, kā jādzīvo, teikt, kā jādara, vai kratīt ar pirkstu, ka tā nedrīkst darīt. Es iepazīstinu ar dažādiem viedokļiem, faktiem, citu cilvēku un savu pieredzi, lai jauniešos radītu domu eksploziju un vēlmi tikt skaidrībā par savu seksualitāti, jo dzīve katram būs jādzīvo pašam.

Vai darām to, ko patiesi gribam

Kāds vīrs sociālajā vietnē "Facebook" padalījās ar video, kurā universitātes pasniedzējs saviem studentiem teica: "Nenāciet mācīties to, ko jūs negribat. Ja jūt sēžat augstskolas solā tikai karjeras, naudas, vecāku vai citu cilvēku mudināti, jūs nepiepildāt savas, bet kopējat citu vēlmes. Nedariet to tāpēc, ka jūs mācīsieties to, ko negribat, strādāsiet darbu, kas jums nepatiks, un tērēsiet naudu par lietām, ko jūs nemaz negribēsiet pirkt. Nesekojiet naudai un citu cilvēku vēlmēm. Saprotiet, kas jūs paši esat, attīstiet to, kas jums ir dots, un kļūstiet par labākajiem katrs savā jomā. Tad nauda sāks sekot jums, jo cilvēki gribēs to, ko jūs varēsiet dot."

Kāds franču izcelsmes antropologs veica pētījumus, lai noskaidrotu, kā rodas mūsu vēlmes. Vienā no eksperimentiem viņš telpā nolika desmit rotaļlietas – lelles, zvēriņus, automašīnas, lai būtu dažādība. Pēc tam ieveda bērnus un lūdza, lai katrs izvēlas savu rotaļlietu. Izrādījās, ka vispieprasītākā bija rotaļlieta, ko paņēma pirmais bērns. Arī citi mazuļi gribēja tieši to mantiņu, kaut vēlāk atzina, ka ar to nemaz tik ļoti negribas spēlēties. Apkopojot daudzu eksperimentu rezultātus, pētījuma autors nonāca pie secinājuma, ka vairums cilvēku savas vēlmes aizgūst vai nokopē no citiem. Sabiedrībā ir apmēram 4–5 % cilvēku, ko zinātnieks Kens Vilbers dēvē par laikmeta praviešiem, kuri iet savu ceļu un attīsta savu patieso identitāti. Idejas, kas rodas viņiem, pēc tam kopē visi pārējie.

Tikai daži bērni vēlas līdzināties mammai un tētim

Tiekoties ar jauniešiem, jautāju, kas ir viņu varoņi – cilvēki, kuriem viņi grib līdzināties. Dažiem tādu vispār nav, citi smiedamies piemin Supermenu, bet tikai katrā trešajā skolā viens vai divi bērni nosauc mammu un tēti. To dzirdot, sažņaudzas sirds, jo ļoti gribētos, lai mani bērni teiktu, ka viņiem varonis ir tētis un māmiņa. Es ticu, ka tas ir daudz svarīgāk nekā nopelnīt 100 latus vai iesēsties par trīs gadiem jaunākā mašīnā. Kā jaunāks mašīnas modelis man var palīdzēt vairāk mīlēt manus bērnus? Kā 100 lati manā kontā var darīt laimīgāku manu sievu? Mēs dzīvojam patēriņa laikmetā, tāpēc bieži vien šķiet, ka mūs laimīgus darīs kāda ļoti iekārota lieta. Taču, tiklīdz to iegūstam, saprotam, ka īsti laimīgi tomēr nejūtamies. Laimes sajūtu dāvā attiecības, nevis lietas.

Kad jaunieši aptver šo patiesību, viņiem iemirdzas acis. Taču bremzē nedrošība būt pirmajam un darīt to, ko citi nedara. Ja visi reizē darītu, būtu normāli, bet būt vienīgajam, kurš ir citādāks, piemēram, atzīst, ka gaidīs savu īsto otro pusīti līdz kāzām un nepārgulēs pa labi un pa kreisi, pietrūkst drosmes.

Mana latviešu valodas un literatūras skolotāja Jolanta Babrāne Franču licejā lieliski prata mums dot iespēju paskatīties uz savu dzīvi no malas un ieraudzīt, kā tas izskatās, kā mēs dzīvojam. Man ļoti patika emocionālā gaisotne, kas bija latviešu valodas stundās, bet es kautrējos to pateikt, jo mācījos matemātikas novirziena klasē. Patiesībā es nemaz negribēju iet uz matemātikas olimpiādi, jo man labāk patika apspriest kādu literāru darbu vai kāda cilvēka pasaules uztveri un uzskatus. Tieši literatūras skolotājas stundas man palīdzēja atrast pašam savu identitāti. Man tik ļoti patīk braukt uz skolām un runāt ar jauniešiem. Es ar prieku atbildu uz visgrūtākajiem viņu jautājumiem. Tāpēc jauniešiem saku: "Meklējiet varoņus! Ieraugiet paši savā vidū cilvēkus, kuri droši iet cauri dažādam situācijām!"

Manuprāt, pirmajiem varoņiem bērna dzīvē būtu jābūt vecākiem. Un viņu pirmajiem varoņiem būtu bijis jābūt opītim un omītei, un tā līdz pat dzimtas koka pašām saknēm. Cilvēkiem ir vajadzīga drosme uzdrīkstēties pateikt, ka es sekošu tam, ko pats atzīstu par vērtībām.

Mācītājs Dītrihs Bonheifers savulaik teica, ka ir jāmīl līdz ādas līmenim jeb jāmīl otrs cilvēks ar savu klātbūtni. Daudzi vecāki augas dienas pavada darbā un bērnus samīļo pa tālruni, sakot: "Es tevi mīlu, vakarā būšu mājās un atvedīšu končas." Šo vecāku bērni ļoti iegūtu, ja viņi vienreiz novilktu striktu robežu un pateiktu: "Mans darba laiks beidzas sešos, un darbs ir tikai daļa no manas dzīves. Savu sievu un bērnus es mīlu vairāk par darbu. Kad būšu pensijā, mani kolēģi par mani nerūpēsies un čības man nepienesīs."

Manuprāt, varonis ir tāds cilvēks, kurš svarīgas biznesa tikšanās vidū, ja viņam zvana sieva, atbild: "Jā mīļā!" un runā tālāk, jo viņš un sieva ir viena miesa, un ģimene ir viņa prioritāte. Neviens darījums nav svarīgāks par to, kas ir vajadzīgs manam vismīļākajam cilvēkam. Biznesa cilvēki ir stāstījuši, ka viņi neslēdz darījumus ar cilvēku, kurš neciena savu sievu. Ja vīrs slikti izturas pret sievu, tad neko labu no viņa nesagaidīt arī biznesā.

Par emocionālajām un garīgajām robežām, kuras arī jāievēro

Mūsu fiziskā robeža ir ķermenis. Ja kāds to grasās pārkāpt, vicinot rokas, mēs darām visu, lai sevi pasargātu. Savas emocionālās un garīgās robežas mēs neredzam un ļaujam citiem tās pārkāpt nepārtraukti. Mēs ļaujam svešiem viedokļiem braukt mūsu laulībā, sakot: "Sekss ir foršs, dari to!" Bet seksualitāte ir paredzēta tikai vīram un sievai. Ja pārguļam ar citu, daļu no sevis, kas bija paredzēta vismīļākajam cilvēkam, esam iztērējuši. Par to, ka tiek pārkāptas neredzamās robežas, signalizē mūsu sirdsapziņa – viņa jūtas skumja un bēdīga.

Mūsdienu sabiedrībā ir ievainotas cilvēku neredzamās – emocionālās un garīgās – robežas. Tāpēc mammas un tēti vai nu pārmērīgi cenšas nosargāt savus bērnus, neļaujot viņiem brīvi augt un kļūt patstāvīgiem, vai pilnībā atgrūž viņus. Gan pārlieka kontrole, gan pieskārienu un mīļuma trūkums ievaino bērna neredzamās robežas. Abos gadījumos bērns jūtas slikti, un viņam vajag mierinājumu. Ja viņš to nesaņem no vecākiem, tad meklē citur.

Ir jāsaprot, kādas neredzamās robežas ir ievainotas, kā tas notika un kā tās atjaunot, lai mēs paši un citi mūsu klātbūtnē justos labi. Bet mēs daudzi esam tik ļoti sāpināti, ka nespējam citiem piedot. To veicina mūžīgā aizņemtība, jo mums nav laika izrunāties, sakot: "Paklau, tas, ko tu pateici, mani sadusmoja. Lūdzu, nesaki vairs tā." Otrs, iespējams, atbildētu: "Bet tas, ko tu man pateici, mani aizvainoja." Ja abpusēji varam atklāti izrunāties, mums rodas iespēja izlīgt. Patiesa piedošana ļauj sāpīgo notikumu atstāt pagātnē, lai tas netraucētu turpmāko attiecību veidošanā.

Gan ģimenē, gan tiekoties ar kaimiņiem, esot kopā ar skolas biedriem, mēs vēlamies justies brīvi, pieņemti un piederīgi šai videi. Tas nenozīmē, ka visas problēmas pazudīs, bet mēs tās redzēsim, atzīsim un kopīgi mēģināsim atrisināt.

Trīs gudrības laimīgākai dzīvei

Ziemassvētki ir ļoti piemērots laiks, lai pārskatītu savu garīgo dzīvi, emocionālās sajūtas, piedotu un palūgtu piedošanu citiem. Laikā, kad visi esam atvērti mieram, mīlestībai un priekam, to ir vieglāk izdarīt. Garajās brīvdienās pabūsim klusumā un vienatnē ar sevi, lai paskatītos uz savu dzīvi no malas.

Ne velti Dievs mums ir devis bausli: "Tev būs svēto dienu svētīt." Viņš ir nostājies mūsu pusē, lai visa mūsu dzīve nepaskrietu rūpēs un ikdienas raizēs. Viņš aicina apstāties un izbaudīt to, ka dzīve nav tikai darbs un pienākumi!

Manuprāt, lai sajustu, kam mēs esam radīti, mums ir vajadzīgas trīs lietas – mīlēt Dievu, kurš ir mīlestības avots, mīlēt sevi un savu tuvāko kā sevi pašu. Lūk, trīs ieteikumi, kas var mums palīdzēt.

No rīta pamostoties, teiksim: "Paldies, Dievs, ka tu mani arī šodien mīli!" Dieva mīlestība ir beznosacījumu. Viņa mīlestību nevar samazināt tas, ka šodien dabūju divnieku, nevis desmitnieku. Viņš mīl mūs vienmēr, tāpat kā mamma un tētis.

Paskatoties spogulī, pateiksimies: "Paldies, Dievs, ka tu mani esi radījis tik skaistu un ka tev ir brīnišķīgs plāns manai dzīvei!" Kad mēs koncentrējamies uz to, kas mums ir, mēs pārstājam uztraukties par to, kā mums nav.

Un trešais padoms – mīlēsim savu tuvāko, kā sevi pašu. Ja mēs uz skolu ņemam līdzi divus ābolus sev, tad paņemsim arī trešo. Iedosim trešo ābolu tam bērnam klasē, kuram neviens neko nedod, vai tai skolotājai, kura nevienam nepatīk, un pateiksim: "Lai jums priecīga diena!"

Šo padomu ievērošana atrisinās arī jebkuru seksuāla rakstura pārpratumu, jo, ja mēs mīlēsim Dievu, sevi un savu tuvāko, mēs viens otram pāri nenodarīsim.

Foto: no Ulvja Kravaļa personiskā albumaFoto: no Ulvja Kravaļa personiskā albuma





 

Novērtēt šo ziņu
(1 balsojums)

Meklēšana

Twitter @Aprinkislv

aprinkislv
Aptauja Rīgā. Vai vajadzētu palielināt algas @LatvijasRadio darbiniekiem? aprinkis.lv/index.php/vied… pic.twitter.com/Un3uMmTBUA
aprinkislv
Droši vien savstarpēji strīdi, viedokļu nesaskaņas un tām sekojošie kompromisi, piekāpšanās bijušas arī iepriekš, b… twitter.com/i/web/status/1…
aprinkislv
Mūziķis Atis Auzāns koka konstrukcijas 12 metrus augstai sienai ceļ bez smagās tehnikas aprinkis.lv/index.php/kult… pic.twitter.com/X6LtGq9DZh

Twitter Citi raksta

Adazu_novads
Ādažu jaunā sākumskola pieņemta ekspluatācijā adazi.lv/adazu-sakumsko… pic.twitter.com/IL0UFTwZdl
Sigulda_turisms
Dodies aizraujošā ceļojumā pa Gaujas Nacionālo parku ar laivu, lai iepazītu tā gleznaino ainavu un daudzveidīgo dab… twitter.com/i/web/status/1…
Sigulda_turisms
24. jūlijā plkst. 18.00 norisināsies vakariņas uz plosta pa Gaujas upi. Vakara gaitā uz plosta ēdienu gatavos Dikļu… twitter.com/i/web/status/1…

Saistītie raksti


Novadi un pilsētas
Visas tiesības aizsargātas © apriņķis.lv 2019