17.12.2012 09:38

Pirmais skūpsts būs pie altāra. Mārtiņa un Vizmas stāsts

Autors  Rasma Rudzāte
Novērtēt šo ziņu
(6 balsojumi)
"Bībelē ir rakstīts, ka fiziskas seksuālas attiecības ir paredzētas laulībai. Par sadošanos rociņās, skūpstīšanos katrs pāris lemj pats, kura būs tā robeža, ko viņi līdz laulībām nepārkāps," teic laimīgie jaunieši Mārtiņš un Vizma. "Bībelē ir rakstīts, ka fiziskas seksuālas attiecības ir paredzētas laulībai. Par sadošanos rociņās, skūpstīšanos katrs pāris lemj pats, kura būs tā robeža, ko viņi līdz laulībām nepārkāps," teic laimīgie jaunieši Mārtiņš un Vizma. Krišjānis Grantiņš

"Kopš bērnības zināju, ka atradīšu īsto meiteni, ar kuru pavadīšu kopā mūžu," stāsta Mārtiņš, smaidīdams raugoties uz savu Vizmu.

Vizma: "Piedzimu un uzaugu Valmierā. Līdz 17 gadu vecumam gāju uz tusiņiem un ballītēm kā vairums jauniešu. Mamma ļoti rūpējās, lai es laikus būtu mājās, un nelaida mani uz pilsētas diskotēkām. Tobrīd man tas likās drausmīgi, ka citi var, bet man jāsēž mājās. Ģimenē par kristīgām vērtībām nerunājām, un man neviens nemācīja, ka ar seksu līdz kāzām nodarboties nevajadzētu. Mana mamma ar tēti ir šķīrušies. Man nebija pozitīvu bērnības atmiņu par tēvu, tāpēc man negribējās ne vīru, ne nopietnas attiecības."

Mārtiņš: "Kad es piedzimu, mans tētis kļuva par draudzes mācītāju Cēsīs. Jau kopš mazotnes vecāki mums mācīja, ka ģimene ir svēta, Dieva dibināta institūcija un ka to, ko Dievs savienojis, to cilvēks nedrīkst šķirt. Es zināju, ka man būs jāatrod mana īstā meitene, lai ar viņu pavadītu kopā visu mūžu. Tāpēc pat neapsvēru ideju, ka varētu pamēģināt vairākas. Man nebija šaubu par to arī tad, kad kursabiedri visapkārt runāja ko citu. Man bija vecāku piemērs, un es redzēju, ka formula, pēc kuras viņi dzīvo, darbojas – viņi ir laimīgi. Tētis arī pēc 24 gadiem joprojām mīl mammu."

Apsēdamies vienā solā tehnikumā

Mārtiņš: "Kad iestājos Valsts Priekuļu lauksaimniecības tehnikumā, lai mācītos datorzinības, nokļuvu vienā kursā ar Vizmu. Pirmais, ko pamanīju, viennozīmīgi bija viņas izskats. Man patika, ka meitene bija skaista un rūpējās par sevi. Vēl mani piesaistīja tas, ka Vizma bija strauja, pat karstasinīga. Es pēc dabas esmu kluss un diezgan kautrīgs, tāpēc man simpatizēja, ka ar Vizmu ir forši un viņa mani ievilka visādās avantūrās. Ar to viņa nospēlēja uz manām dvēseles stīgām.

Lai arī Vizma man bija iepatikusies, es viņai par to neko neteicu. Pirms atklāju savas jūtas, gribēju būt drošs, ka viņa ir mana īstā. Zināju, ka meitenēm īpaši nepatīk, ka puiši kavējās un slēpj savas sajūtas, bet es negribēju viņu aizskart, jo katru reizi, kad puisis atzīstās meitenei mīlestībā, tas aizķeras viņas dvēselē. Negribēju steigties arī tāpēc, lai viņas īstajam puisim manis dēļ nebūtu jāpiedzīvo ciešanas vai aizvainojums."

 

Vizma: "Pirms Mārtiņa man bija bijušas attiecības ar puisi, taču es nolēmu radikāli mainīt savu dzīvesveidu. Tobrīd tieši Mārtiņš bija man blakus, jo mēs dažās stundās sēdējām kopā. Viņš ar mani padalījās domās, ka gaida savu īsto meiteni. Klausījos viņā un pie sevis domāju, ka es arī tā gribētu, taču toreiz šī pārliecība man nebija tik nopietna kā Mārtiņam.

Pamazām mēs sadraudzējāmies arvien vairāk. Nebiju iedomājusies, ka klusais un mierīgais Mārtiņš patiesībā ir tik ļoti aktīvs. Mēs jokojāmies un kopā mums bija ļoti jautri. Man patika, ka Mārtiņš lika man daudz smieties. Vēl mani viņā kā draugā ļoti piesaistīja tas, ka viņš neko nedarīja, lai iekarotu manas simpātijas.

Reiz, sēžot kādā stundā, es tīri meitenīgi nodomāju: "Viņš taču ir ārkārtīgi smukiņš!" Pamazām piefiksēju, ka viņam ir daudz foršu īpašību. Viņš ir īsts džentlmenis, vienmēr palaiž mani durvīs pa priekšu. It kā sīkumi, bet tie savācās kopā, un vienā brīdī es apjutu, ka Mārtiņa dēļ esmu gandrīz vai bez prāta. Taču es jau nebūšu tā, kura spers pirmo soli."

Mārtiņš: "Pagāja aptuveni pusgads, kamēr mēs atklājām viens otram savas simpātijas. Es negribēju steigties un spert liekus soļus, kas vēlāk varētu radīt sāpes. Pamazām arvien vairāk uzticējām viens otram savas domas, pārrunājām dzīves uzskatus. Vizma man kļuva arvien interesantāka, un arvien vairāk gribējās pavadīt laiku kopā ar viņu."

Mulsināja tas, ka kristieši nebijām abi

Mārtiņš: "Es zināju, ka kristietim ir grūti veidot attiecības ar cilvēku, kurš nav kristietis un dzīvo, kā vēlas. Un Vizma nebija. Taču es nevienam to neteicu. Es lūdzu Dievu, lai viņš man palīdz saprast, vai šī meitene ir īstā. Es domāju – ja viņa nav īstā, mūsu attiecības izbeigsies. Bet tās turpinājās, viss notika vienkārši un viegli, it kā pats no sevis.

Tad sāku lūgt Dievam, lai atveras Vizmas acis, un viņa saprot, kas ir kas. Sirdī es zināju, ka lietas mainīsies un viss būs kārtībā. Pusgada garumā Vizma man ļoti konkrēti stāvēja pretī, teikdama: "Man patīk mana dzīve, un es negribu, lai kāds mani ierobežo!""

Vizma: "Sākumā man bija strikta nostāj, ka kristiete nebūšu nekad. Pagāja četri vai pieci mēneši, kuros Mārtiņš aktīvi cīnījās par mani un lūdza, lai es pieņemu savā sirdī Jēzu. Es jutos tik ļoti svarīga un tik ļoti, ļoti mīlēta! Taču es nebiju "kumosiņš", kurš viegli padodas un piekrīt. Es negribēju kaut ko darīt tāpēc, ka citi liek. Domāju, ka tas būs liekulīgi. Nolēmu, ka tas notiks tikai tad, ja pati jutīšu, ka gribu.

Mārtiņam pacietība bija sākusi mazināties, kad vienā brīdī viņš teica: "Vizma, nu ko tu vari zaudēt?" Padomāju, ka tā arī ir, jo gabals taču no manis nenokritīs. Nolēmu pamēģināt. Man vajadzēja ar vārdiem no sirds nožēlot grēkus, palūgt piedošanu un apliecināt, ka vēlos, lai Jēzus ienāk manā sirdī.

Kopš tā brīža ir pagājuši trīs gadi un mana dzīve ir gājusi tikai uz augšu. Es jūtos ļoti mīlēta un esmu svētīta tādos veidos, par kādiem pat sapņot nevarēju. Es nevienu brīdi nenožēloju šo lēmumu, ko esmu pieņēmusi, pateicoties Mārtiņam. Ja Mārtiņš nebūtu tik stiprs savā ticībā un es nebūtu paļāvusies, mūsu attiecības varbūt pat būtu izjukušas, jo ar savu pasaulīgo domāšanu es nevis risinātu problēmas, bet aizietu no tām."

Mārtiņš: "Es zinu konkrētu dzīvesstāstu, kur puisis bija kristietis, bet meitene – ne. Viņi labi sapratās, taču katrs palika pie savas domāšanas un apprecējās. Ar laiku radās konflikti, jo, kā pienāca svētdiena, vīrs devās uz dievkalpojumu, bet sieva palika mājās. Viņai tas arvien vairāk nepatika, līdz viņa teica, lai vīrs izvēlās – ģimeni vai draudzi. Viņš izvēlējas ģimeni, bet beigās arī ģimene pajuka. Pēc laika vīrs atgriezās draudzē. Pagāja laiks un arī sieva atgriezās pie viņa. Šis stāsts, tāpat kā daudzi līdzīgi, liecina, ka garīga rakstura konflikts ir jāatrisina jau pirms laulībām, kad to izdarīt ir daudz vieglāk."

Vizma: "Klausoties Mārtiņā, var likties, ka kristieši nestrīdas. Tā nav, arī mums ir domstarpības. Mēs esam divi dažādi cilvēki, tāpēc nevaram vienmēr nebūs vienisprātis. Atšķirība ir tajā, kā kristieši risina konfliktus. Mēs tos izrunājam, neļaujot, lai krājas un rūgst, līdz notiek sprādziens un attiecības sairst.

Kad rodas domstarpības, man tīri meitenīgi reizēm patīk piecirst kāju. Taču, kad Mārtiņš man lūdz piedošanu, es piedodu un nākamā strīda laikā to vairs nepieminu. Meitenes dabai tas nav viegli, bet es ļoti cenšos. Arī tad, ja Mārtiņš man par kaut ko ir piedevis, es zinu, ka varu nemocīt sevi vainas apziņā, jo bijušais ir nolikts malā uz visiem laikiem."

Mārtiņš: "Man liekas, ka šī savā ziņā ir laimes formula, ja viens otram spēj piedot un necelt augšā vecas lietas. Strīda laikā dusmoties tikai par konkrēto situāciju, nevis par visu, kas bijis iepriekš.

Ja it kā piedod, bet notikušo joprojām turpina pārcilāt savās domās, tad kurš ir tas, kurš cieš? Vai tas, kurš lūdza piedošanu, vai tas, kurš piedeva un turpina ārdīt sevi, domājot: "Nu kā viņa tā varēja?" Ir pāri, kuri tieši tādēļ izšķiras, ka nevar piedot un aizmirst. Tas ir milzīgs atbalsts, ja tu zini, ka Dievs tev ir piedevis un tev ir jāpiedod citiem cilvēkiem."

Ģimenes īstais autors ir Dievs

Mārtiņš: "Man ģimenē mācīja, ka īstā mīlestība nāk tikai no Dieva un Dievs ir īstais autors ģimenei. Bībelē teikts, ka nav iespējama īsti laimīga ģimene, ja no tās izstumj ārā pašu autoru. Evaņģēlijs māca, ka pastāv mīlestības trijstūris, kura pamatnes vienā stūrī ir vīrs, otrā sieva un starp viņiem ir zināms attālums. Trijstūra virsotnē ir Dievs. Ja vīrs un sieva abi tiecas uz augšu pie Dieva, attālums starp viņiem sarūk. Bet, ja iet tikai viens, attālums starp abiem palielinās.

Kad Vizma pieņēma Jēzu, mūsu attiecības izmainījās garīgā līmenī. Tagad varam paļauties, ka mūsu ģimenei būs piedošana, un zinām, ka vispirms domāsim viens par otru, nevis par sevi. Mēs esam garīgi atvērti viens otram, un mums ir vairāk, par ko runāt.

Ir daudz pāru, kuri salaulājas jau pēc nedēļas, kad ir sapratuši, ka viens otram ir īstie. Mēs esam saderinājušies. Ar kāzām esam nolēmuši pagaidīt, un nevis tādēļ, ka šaubāmies, bet tāpēc, ka vēlamies vispirms atrast vietu, kur dzīvosim, kā arī, protams, nodrošināt pastāvīgus ienākumus. Dzīvoklis mums jau ir, un to remontējam par līdzekļiem, ko abi nopelnījām, strādājot Zviedrijā.

Vīrietim ir jābūt tam, kurš gādā par ģimeni un var finansiāli uzturēt to, pat ja sieva nestrādā. Tas ir no mana tēva sniegtās pieredzes. Arī grūtākos laikos mamma nekad nav pārmetusi tētim, ka viņa dēļ mums kaut kā trūktu. Tieši otrādi, viņa ceļ un atbalsta viņu, un pēc šī piemēra es gribētu veidot arī savu ģimeni."

Vizma: "Bībelē ir rakstīts, ka fiziskas seksuālas attiecības ir paredzētas laulībai. Par sadošanos rociņās, skūpstīšanos katrs pāris lemj pats, kura būs tā robeža, ko viņi līdz laulībām nepārkāps. Arī mēs to pārrunājām un abi nolēmām, pie kā turēsimies. Mārtiņš man izstāstīja, ka sapņo par pirmo skūpstu pie altāra. Es jūtos tik ļoti īpaša, zinot, ka es esmu tā meitene, kuru viņš gaidīja. Viņš nedraudzējās ar citām, neskūpstīja citas, nesadevās rokās ar citām. Viņš gaidīja tieši mani! Es esmu vislaimīgākā meitene pasaulē, ka man blakus ir tāds puisis kā Mārtiņš!"