24.11.2012 20:36

Laulība: starp Radīšanu un Mūžību. Kādai būtu jābūt sievas attieksmei pret vīru? (I daļa)

Autors  www.gudribassakums.lv
Novērtēt šo ziņu
(0 balsojumi)
Laulība: starp Radīšanu un Mūžību. Kādai būtu jābūt sievas attieksmei pret vīru? (I daļa) arhīvs

Guntars: Gribētu šo sarunu sākt, aplūkojot kādu Rakstu vietu no Pāvila vēstules efeziešiem: "Un esiet paklausīgi cits citam Kristus bijībā" (Ef. 5:21). Tas ir teikums, kas ievada aprakstus gan par sievu attieksmi pret vīriem, gan vīru attieksmi pret sievām. Mēs jau iesākām apskatīt jautājumu par subordināciju jeb pakļautību laulībā.

Šī vieta ļoti labi parāda, kādai ir jābūt laulāto savstarpējai attieksmei. Minēto tekstu tulkojot precīzāk, vajadzētu teikt – "pakļaujieties cits citam". Taču ievēro, ka te nav runa par "pakļaušanu", kas nozīmētu kaut kādu varas vai spēka izmantošanu. Tieši šis pats vārds "pakļaujieties" ir izmantots, lai aprakstītu arī Dieva Tēva un Kristus attiecības.[i] Kad pasaules galā visas lietas būs nodotas Kristum, tad arī Viņš pats pakļausies Tēvam.

Te nav runa par pakļaušanu kā kontroles vai varas uzspiešanu. Te ir runa par pakļaušanos kā brīvprātīgu rīcību, par sevis nodošanu otra rīcībā, par kalpošanu otram. Tieši šie vārdi ievada arī vīra un sievas savstarpējo attiecību aprakstu. Citi mēģina saskatīt šajā vietā pretrunu vai paradoksu. Vārda "paradokss" patiesā nozīme ir "pret šķietamo"[ii], un te patiešām ir paradokss. Šī savstarpējā pakļaušanās šķiet nesaprotama un pretrunīga, tomēr tieši tā Dievs laulātajiem liek izturēties vienam pret otru.

Jana: Es to saprotu tā. Vīrs un sieva – tie ir laulībā pavēlēti amati, kuriem ir uzdoti savi pienākumi un atbildības. Vīram – vīra, un sievai – sievas, kā to jau pārrunājām un vēl pārrunāsim. Taču laulātajiem pašiem "jāpakļaujas cits citam", lai no sirds kalpotu savam tuvākajam. Vai tā?

Guntars: Jā, precīzi. Šīs abas lietas mums jāaplūko vienībā un nedalāmi. Vīra un sievas amati ar tiem uzdotajiem pienākumiem, no vienas puses, un arī paši laulātie, kuriem labprātīgā paļāvībā jādara viss, lai viņi atbalstītu un palīdzētu viens otram. Te vēl jāpievērš uzmanība pēdējiem vārdiem aplūkotajā Rakstu vietā – "pakļaujieties cits citam Kristus bijībā". Vārds "bijībā" ietver arī nozīmes "ar cieņu" un "ar bailēm".[iii] Tātad šāda nostāja laulībā ne tikai regulē laulāto savstarpējās attiecības, bet arī ietver attieksmi pret Dievu. Atminies, ka laulība, kā arī cilvēku un Dieva attiecības bieži tiek aplūkotas paralēli. Tā arī šeit – laulāto pakļaušanās atspulgo Kristus pazemību, kādu Viņš izrādīja visu cilvēku labā. Ja Dievs tik ļoti ir Sevi pakļāvis mūsu labā, arī mums klājas labprātīgi pakļauties cits citam.

Jana: Kā Dievs pavēl vīriem izturēties pret sievām, to mēs jau apskatījām. Kā ir ar sievu attieksmi pret vīriem? Kas ir galvenās lietas, kas sievām jāpatur prātā un jāievēro laulības dzīvē?

Guntars: Aplūkosim atkal Svēto Rakstu pamācības un ko Raksti saka par šo jautājumu. Tās ir tās pašas Svēto Rakstu vietas, kurās jau bija runāts par vīra attieksmi pret sievu. Abi šie jautājumi vienmēr tiek aplūkoti kopā. Jo arī Dieva iedibināta laulība prasa noteiktu attieksmi un atbildību gan no vīra, gan arī no sievas. Ja tikai viena puse, vīrs vai sieva, turēs Dieva laulībā iedibināto kārtību, arī rezultāts būs atbilstošs. Līdzīgi kā, ja mēs lektu pāri grāvim un aizlektu tikai pusi no vajadzīgā attāluma – nekas labs no tā nesanāktu.

Bet nu izlasīsim uzmanīgi šīs Rakstu vietas. "Sievas, esiet paklausīgas saviem vīriem kā Tam Kungam. Jo vīrs ir sievas galva, tāpat kā Kristus ir draudzes galva, būdams Savas miesas Pestītājs. Bet, kā draudze ir paklausīga Kristum, tāpat arī sievas saviem vīriem visās lietās. .. bet sieva lai jūt bijību pret savu vīru" (Ef. 5:21–24, 33). "Sievas, esiet paklausīgas saviem vīriem, tā tas pieklājas Tā Kunga draudzē" (Kol. 3:18).

"Tāpat, sievas, esiet paklausīgas saviem vīriem, lai, ja arī kādi neklausa vārdiem, tie ar sievu dzīvi bez sludināšanas tiktu iegūti, redzēdami jūsu dievbijīgo skaidro dzīvi. Jūsu rota lai nav ārišķīgs matu pinums, zelta lietas, kuras sev apliekat, vai tērps, kurā tērpjaties, bet apslēptais sirds cilvēks neiznīcīgs savā lēnajā un klusajā garā – tas ir Dievam dārgs. Jo tā arī citkārt greznojās svētās sievas, kuras cerēja uz Dievu, būdamas paklausīgas saviem vīriem, kā Sāra bija paklausīga Ābrahāmam, saukdama viņu par kungu; par viņas meitām jūs esat kļuvušas, kad jūs darāt labu un nebīstaties ne no kādiem draudiem" (1. Pēt. 3:1–6).

Jana: Ja vīriem adresētās pamācības bija orientētas uz "agape" mīlestību, tad sievām domātajās pamācībās centrālais vārds acīmredzot ir "paklausība"?

Guntars: Gandrīz pareizi. Vienīgais precizējums, kas jāveic, attiecas uz vārdu "paklausiet"[iv]. Atbilstošāk būtu šo vārdu tulkot nevis kā "paklausiet", kas vairāk satur nozīmi "klausīt, ko liek", bet gan "pakļaujieties", kas nozīmē labprātīgu veltīšanos vīram. Šo divu vārdu nozīmēm atšķirība ir visai ievērojama. Viena lieta ir paklausīt tam, ko liek un pavēl. Šis darbības vārds Rakstos tiek izmantots, kad ir runa par bērnu attieksmi pret vecākiem. Pavisam cita lieta ir labprātīgi pakļauties un būt par palīgu, kā tas arī radīšanas stāstā attēlots.

Jana: Tātad nevis klausīšana, bet gan pakļaušanās tiek noteikta kā galvenā sievai saistošā lieta? Bet mēs iepriekš aplūkojām, ka jāpakļaujas abiem diviem: "Pakļaujieties cits citam Kristus bijībā." Kāpēc tad sievietēm šī lieta ir vairāk izcelta?

Guntars: Kad runājām par vīru lomām, mēs secinājām, ka Dieva dotā pamācība "vīri, mīliet savas sievas" bija saistīta ar dziļu vīriešu dabas pazīšanu. Kā atminies, tad vārds "mīliet" nozīmēja nevis "storge", nevis "eross" vai "filia" mīlestību, bet gan nesavtīgo un no sirds nākošo "agape" mīlestību. Ar tādu pašu sieviešu dabas dziļu izpratni mēs sastopamies, kad lasām sievām dotās pamācības.

Kāpēc tāds akcents uz pakļaušanos? Atminies, mēs runājām par izmaiņām, kuras skāra pirmos cilvēkus pēc grēkākrišanas. Tad Dievs veltīja sievai šādus vārdus: "Tev būs kārot pēc sava vīra, un viņam būs valdīt pār tevi." Mēs jau mazliet runājām par šiem vārdiem iepriekšējās sarunās, taču tagad ir vērts pie tiem pakavēties ilgāk.

Vēstulē Timotejam apustulis Pāvils raksta: "Jo Ādams ir pirmais radīts, pēc tam Ieva. Un Ādams netika pievilts, bet sieva tika pievilta un krita pārkāpumā" (1. Tim. 2:13–14). Ēdenes dārzā kārdināšana notika ar piedāvājumu "kļūt kā dieviem". Ieva bija tā, kura pirmā padevās vēlmei pacelties augstāk par savu stāvokli – no cilvēka kļūt par Dievu.

Līdz grēkākrišanai vīrs un sieva, abi divi, bija līdzvērtīgā pozīcijā un viņu starpā vēl nebija nekādas citas subordinācijas kā vien pirmā cilvēka un palīga attiecības un savstarpēja labprātīga kalpošana. Vienkārši katram bija savi pienākumi. Taču pēc grēkākrišanas tieši sievu Dievs nostāda pakļautībā vīram. Viņa, kura iekāroja kļūt "kā dievi", tagad laulības attiecībās tiek pakārtota vīram.

Vārds "subordinācija", kā jau runājām iepriekš, tieši to arī nozīmē – pakārtots jeb kārtības labad nolikts pakļautības attiecībās. Taču Dievs, jau iedibinot šo subordināciju laulībā, paredzēja, ka sieva jau nu nevēlēsies ar šādu statusu samierināties. Ne tādēļ, ka pakļautības stāvoklim laulībā būtu kādas ēnas puses salīdzinājumā ar vīra kā galvas stāvokli. Nē, vienkārši tādēļ, ka cilvēki pēc grēkākrišanas nevēlas dzīvot tā, kā Dievs viņiem to paredzējis; vīri negrib mīlēt nesavtīgi, un sievas nevēlas pakļauties.

Jana: Un tādēļ apustuļi ir spiesti vīriem atgādināt, ka sievas ir jāmīl tieši ar "agape" mīlestību un nesavtīgi, nevis tikai fiziskas iekāres un kopīgu interešu dēļ, savukārt sievas tiek pamudinātas pakļauties vīriem, nevis censties paaugstināties pār viņiem.

Guntars: Jā, kā jau 1. Mozus grāmatas 3. nodaļā rakstīts, sieva kāros pēc sava vīra, bet vīram būs valdīt pār viņu. Tas, kā jau iepriekš runājām, nav jāsaprot intīmā nozīmē, kā tulkojums latviešu valodā to vedina domāt. Kārot pēc vīra šeit nozīmē kārot pēc tā amata, kas vīram uzticēts; kārot būt galvai, gluži kā vīrs ir galva. Ja ar "kārot pēc vīra" būtu domāts "iekārot" vīru, tad arī vīra valdīšanu vajadzētu izprast kā kādu virskundzību seksuālajā dzīvē. Taču tā tas nav domāts.

Bet nu aplūkosim, ko konkrētajās Rakstu vietās nozīmē pakļauties vīram. Pāvils raksta, lai "sievas pakļaujas vīram kā Tam Kungam". Te atkal tiek apstiprināta tā pati patiesība – sieva un vīrs ir vienlīdzīgi Dieva priekšā. Dieva iedibinātie vīra un sievas amati nosaka viņu savstarpējo pakārtotību. Apustulis uzsver – pakļauties kā Tam Kungam. Ne jau vīra personas dēļ, bet gan Dieva iedibinājuma un pamācības dēļ. Subordinācija, tāpat kā vīra un sievas pienākumi un atbildības laulībā, ir Dieva pavēlēta.

Līdz ar to pakļaušanās vīram kā ģimenes galvai ir jāsaprot kā pakļaušanās Tam Kungam. Turklāt, ja Dieva kārtība tiek pieņemta, ja sieva pakļaujas vīram kā Tam Kungam, tad arī Dievs var laulībai paredzētās svētības cilvēkiem dot. Tad Dievs var gādāt un palīdzēt, lai vīrs var pienācīgi pildīt savus uzdevumus ģimenē un sieva savējos.

Turpinājums sekos...

Raksts pārpublicēts no "Luterisma Mantojuma Fonda" izdotās grāmatas "Laulība: starp Radīšanu un Mūžību".

[i]1. Kor. 15:28.

[ii] No sengrieķu paradoxos – "pretēji uzskatiem, pretēji gaidītajam, neticami".

[iii] Sengrieķu vārda phobos negatīvā nozīme ir "bailes, šausmas"; pozitīvā – "cieņa, godbijība, bijība".

[iv] Sengrieķu darbības vārda hypotassō (no hypo, kas kopā ar akuzatīvu nozīmē "zem", un tassō – "sakārtot") nozīme ir līdzīga iepriekš aplūkotajam latīņu valodas vārdam subordinatio. Aktīvā nozīmē – "pakļaut", pasīvā – "pakļauties, pakārtoties". Apustuļi visos gadījumos mudina laulātos pašiem pakļauties, nevis pakļaut otru.

Visi šīs sērijas raksti un sākuma daļas izlasāmas šeit.

Portāla "Apriņķis.lv" tēma "Vai īsta mīlestība gaida?"