Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Cīnoties ar naudas grūtībām, dievnama būvniecība ieilgusi. Tomēr jaunbūvē jau notikuši pārpildīti dievkalpojumi, kaut arī pat apkure vēl nedarbojas.
Baznīca ir garīgas mājas, sacīja mācītājs Jānis Cepurītis. "Un mājās parasti ir silti, ir jumts virs galvas, lai tajās varētu mitināties. Tornis no garīgā viedokļa ir tāda pacelšanās augšup. Lai arī pati baznīca vēl nav pabeigta, tornis sniedz noslēgtības sajūtu. Un apliecina, ka draudze, par spīti finansiālām grūtībām, cenšas baznīcu pabeigt." Galvenais – lai baznīca būtu, kaut arī sākumā vienkārša un askētiska, piebilst J. Cepurītis. Draudze nule sākusi projektu "Uzcel gaismu!", aicinot baznīcas būvniecības pabeigšanai ziedot naudu un būvmateriālus. "Pēc kara bija līdzīga situācija ar izpostīto Sv. Jura baznīcu, kad baznīca tika atjaunota, vienīgi pateicoties cilvēku ziedojumiem. Par laimi, mēs nestāvam pie kara krāsmatām, bet es aicinu ikvienu palīdzēt, lai Salaspils atkal ieraudzītu luterāņu baznīcu." Lai baznīcā pulcētos cilvēki un to varētu nodot ekspluatācijā, vēl nepieciešami 66 000 latu.

SIA "Baltic Būve" uzvarējusi konkursā par jumta darbu paveikšanu un fasādes savešanu kārtībā ar iespēju turpināt darbus, ja draudze iegūs līdzekļus. Uzņēmuma pārstāvis Jānis Lauris klāstīja, ka tuvākajā laikā tiks pabeigts jumts, nākamais darbs būs fasādes apmetuma darbi, pēcāk jāveic pirmā stāva apdare un jāievelk inženierkomunikācijas, kā arī jāveic teritorijas labiekārtošana. "Šā gada laikā to var paveikt, tomēr viss atkarīgs no finansējuma." Būvniecības uzņēmuma pārstāvis norādīja, ka dīkstāve nav nodarījusi nopietnu kaitējumu būvei.

Kaspars Ķikusts, kurš ir profesionāls alpīnists, nokāpis no aptuveni 40 metru augstā torņa pēc krusta iestiprināšanas, RAA atzina, ka sajūtas bijušas grandiozas. Kaspars pats ir salaspilietis, turklāt draudzes loceklis, tāpēc ar prieku uzņēmies riskanto darbu. "Tas ir aizraujoši," saka Kaspars. Viņš pabijis arī uz Sv. Pētera baznīcas torņa jumta un kāpis uz Liepājas ostas krāniem. "Mani garlaikoja vienmuļš darbs sporta veikalā, sapratu, ka telpās nevaru nosēdēt," saka Kaspars. "Viss bija kā pa diegu!" pēc paveiktā priecājās Kaspars un atzina, ka asākas izjūtas sagādājis vienīgi mirklis, kad, atbrīvojot to no trosēm, tornis nedaudz sakustējies.

No lejas uz Kaspara darbošanos noskatījās arī viņa mamma – draudzes padomes darbiniece Rudīte Ķikuste. "Super! Beidzot!" R. Ķikuste īsi izsaka savu saviļņojumu, kad torni izdevies dabūt savā vietā. Viņa pārliecināta, ka līdz ar baznīcas atvēršanu draudze skaitliski augs, jau tagad jūtot, ka labprāt dievnamu apmeklētu jaunās ģimenes ar bērniem, taču uz dievkalpojumiem, kas noris Salaspils novada Domes ēkas zālē, ģimenes nākot reti. Ziemassvētkos dievkalpojumam atvēlētā telpa baznīcas pirmajā stāvā bijusi stāvgrūdām pilna, neraugoties uz aukstumu. "Īstens kristietis jau var arī pie koka lūgt, taču nekur nav labāk kā savā baznīcā," atzīst R. Ķikuste. Viņa atceras, ka 70. gados no mājām Doles salā gājusi uz skolu gar Sv. Jura baznīcu, kur bija ierīkotas kravas automašīnu darbnīcas. Jau toreiz pārņēmušas skumjas par baznīcas likteni, taču tagad beidzot Salaspilī luterāņiem atkal būs savs dievnams.

Pie baznīcas atgādāts 12. gadsimtā veidotais Mārtiņsalas baznīcas krusts, kuru kopā ar altārgleznu no Sv. Jura baznīcas pirms tās izpostīšanas izglāba ilggadējais draudzes priekšnieks un draudzes atjaunotājs Oto Šmits. Viņš krustu bija paglābis, iemūrējot savā malkas šķūnītī. Salaspilieši tic, ka senā relikvija nesīs veiksmi.

Draudze nule sākusi projektu “Uzcel gaismu!”, aicinot baznīcas būvniecības pabeigšanai ziedot naudu un būvmateriālus. Nepieciešami 66 000 latu, lai pabeigtu baznīcas pirmo stāvu, ārējo apdari, komunikācijas un labiekārtošanu. Publicitātes foto

Mācītājs Jānis Cepurītis: “Ikviens, kas gājis vai braucis ar vilcienu garām, noteikti kaut reizi ir iedomājies – kad tad beidzot būs tornis? Sajūta kā svētkos.” Foto: Raivis Bahšteins