Esi ginekologs – aborti jātaisa
Nonākt līdz lēmumam, ka es abortus netaisīšu, man nācās ļoti grūti. Es biju nostrādājuši desmit gadus kā vecmāte dzemdību nodaļā, kad iestājos Medicīnas institūtā. To pabeidzu 1983. gadā, un mani aizsūtīja strādāt uz Ventspili, kur bija ļoti labs dzemdību nodaļas vadītājs Valdis Kupelis. Pirmajā stāvā atradās sieviešu konsultācija, otrā stāvā – dzemdību nodaļa, bet trešajā – ginekoloģija.
Ginekologiem bija jātaisa aborti, ko tanī laikā uztvēra pavisam vienkārši. Ostas pilsētā bija 10–12 aborti dienā, un vakaros roka pie pleca locītavas sāpēja. Taču toreiz es abortu vēl uztvēru kā darba sastāvdaļu, un to veikšana manī disharmoniju neradīja.
Zīmes, kas lika aizdomāties
Kad apprecējos, pārcēlos dzīvot uz Krāslavu, kur esmu dzimusi. Pēc pieciem Ventspilī pavadītajiem gadiem Krāslavā es uzreiz sāku strādāt par galveno ginekoloģi. Tur maza pilsētiņa. Visi savējie. "Tev, Anna, viegla roka, gan bērnus pieņemot, gan abortus veicot." Vienā nodaļas galā pieņēma dzemdības, bet otrā bija ginekoloģija, kur veica abortus. No rīta nācu pieņemt laimīgo bērniņu, par kuru ir prieks, un pēc tam bija jāiet taisīt abortus. Un man ļoti bieži gadījās tā, ka rokā iekrīt tas mazais, dažus centimetrus garais bērniņš.
Es sāku aizdomāties, ka tā ir kaut kāda zīme. Varbūt tāpēc, ka man pašai jau bija meitiņa. Varbūt tāpēc, ka pa veco mammu līnijām man rados bija bērnu saņēmējas paaudžu paaudzēs. Arī mana vecmamma teica: "Paklausies, Anna, kādu darbu tu dari? Tu saproti, kas tas ir?" Es sāku arvien vairāk piedomāt, ka aborts tomēr nav labi. Kad gāju atvaļinājumā, pie sevis prātoju, ka vairāk abortus netaisīšu. Bet, kad atgriezos darbā, viss turpinājās pa vecam.
Kad sāku gaidīt savu otro bērnu, nodomāju – viss, es abortus vairāk netaisu. Kolēģi to saprata, jo tas bija nerakstīts likums, ja kāds no mums gaida bērniņu, tad no abortu veikšanas ir brīvs.
Kā abortu neveikšana kļuva par pārliecību
Kad atnācu no dekrēta, es pateicu, ka abortus vairāk netaisu. Protams, visi sacēlās. Kā tā, tu būsi tā baltā, pūkainā, labā un kas tad mēs tie pārējie. Bija liela sapulce, kurā ārsti pateica, ka negrib galveno ginekologu, kas ir tāda izlecēja. Galvenais ārsts piedāvāja izvēli: "Tavi kolēģi negrib, es neko nevaru izdarīt, tāpēc izdomā, vai nu tu taisi abortus un paliec savā amatā, vai ej prom." Atbildēju: "Es eju prom."
Tobrīd man bankā bija kredīts, vīrs, kuram bija labi atalgots darbs, štatu samazināšanas dēļ no darba atlaists, mazs bērns uz rokām, lielākajam bērnam desmit gadi. Visi apkārtējie bija neizpratnē par manu lēmumu un domāja, ka man tiešām kaut kas ar galvu nav kārtībā.
Ko darīt? Pie mammas bija govis, pie vīramātes cūkas, un es sāku kopt lopus. Darbs bija smags, toties dvēselē bija miers.
Tad radās iespēja doties svētceļojumā uz Medžgorji – vienu no pasaules svētvietām, kas atrodas Dienvidslāvijā. Biju dzirdējusi, ka ticīgi cilvēki, kuri svētceļojumā piedalījušies, kaut ko savā dzīvē ir atrisinājuši. Domāju, pamēģināšu arī es, jo nudien nesapratu, kā man turpmāk dzīvot. Naudas nav, darba nav, visi uz mani skatās kā uz dīvainu.
Es aizbraucu uz Medžgorji. Tur pavadījām piecas dienas, kuru lielāko daļu aizpildīja lūgšanas. Katru rītu kāds teica: ziniet, man šāda atklāsme, man tāda atklāsme, bet es pie sevis domāju – man nekāda. Pēdējā dienā mēs ar grupu devāmies uz lielu kalnu, lai lūgtos Rožu kroni. Gar ceļa malām mākslinieki bija izlikuši savas bildes. Kad pagājām garām, kāds vīrietis mani pasauca atpakaļ, parādīja uz gleznu un teica, ka man tā jānopērk. Bildē bija attēlota cilvēka roka, tajā mazs bērniņš un visapkārt saules stari.
Mani pārņēma tāda sajūta, ka priekšā stāv zelta kalns ar dālderiem un kāds man saka: ņem tos dālderus un taisi tos abortus. Bet es atbildu, ka varbūt ēdīšu sausu maizi ar ūdeni, bet tos abortus vairs netaisīšu. Tā bija tāda iekšēja pārliecība, kas man teica: "Nu lec tajā baseinā un nebaidies, ka tur nav ūdens: kamēr tu leksi, tas ūdens pielīs." Kad kāpu autobusā, lai atgrieztos mājās, man pienāca klāt kāds mūks, varbūt svētceļotājs, un iedeva statujiņu – cilvēku, kurš rokā tur bērniņu. Man tā joprojām stāv darbā uz galda. Pārbraukusi mājās, es biju simtprocentīgi pārliecināta, ka abortus vairs netaisīšu.
Atgriezusies turpināju strādāt lauku darbus pie mammas. Ar rokām slaucu septiņas govis un pienu nesu uz nēšiem. Vīrs joprojām bija bez darba, bērni mazi. To izturēt – tā bija kārtīga manas dvēseles pārbaude.
Dzīve sāka sakārtoties
Pēkšņi kādu dienu man zvana galvenais ārsts no Daugavpils un saka: "Zinu, ka jūs netaisāt abortus, bet mēs atveram jaunu dzemdību nodaļu un gribam jūs aicināt par nodaļas vadītāju. Vai varat atbraukt rīt vai parīt?" Sākumā domāju, ka mani izjoko, bet es aizbraucu un pieņēmu šo piedāvājumu. Visiem tas bija liels šoks, arī man.
Otrs liels pārsteigums man bija vēstule no Amerikas. Tajā bija uzaicinājums uz Šveici, uz doktora Filipa Neja rehabilitācijas kursu Eiropas un Amerikas ārstiem, kuri atteikušies taisīt abortus. Es aizrakstīju, ka tas nav iespējams, jo man nav naudas pat biļetei, kur nu vēl dzīvošanai. Saņēmu atbildi, ka no manis ir vajadzīga tikai piekrišana, jo visi izdevumi ir apmaksāti. Šveice man no bērnības bija īpaša sapņu zeme, kurā vēlējos nokļūt, un es aizbraucu. Tur runāja vāciski, angliski, franciski, un man pietika ar pāris vārdiem, ko zināju, lai ar šiem cilvēkiem saprastos. Toreiz es jau skaidri jutu, ka esmu izvēlējusies pareizo ceļu, jo, ja tev ir mērķis un tu dari svētīgu darbu, tu būsi atalgots neskaitāmas reizes miljonkārtīgi.
Atgriezos mājās no Šveices un sāku strādāt par nodaļas vadītāju Daugavpilī. Viegli nebija, un attiecības ar kolektīvu veidojās diezgan saspringtas, līdz galvenais ārsts man atkal teica: "Anna, tev jāiet prom!" Vairs tik ļoti to nepārdzīvoju, bet tik un tā bija sāpīgi, ka es neko sliktu neesmu izdarījusi un pat nezinu īsto iemeslu, kāpēc jāaiziet. Taču es nodomāju, ka Dievs man gatavo kaut ko labāku un atbildēju: "Labi! Ja jūs tā gribat, es aizeju." Galvenais ārsts bija pārsteigts, un es sapratu, ka būtu varējusi arī pacīnīties par to darbu.
Pagāja mēnesis, un man pazvanīja dakteris Lejiņš ar Dimantu. Viņi pastāstīja, ka Rīgā ver vaļā neauglības ārstēšanas klīniku un grib Latgalē atvērt filiāli, kurā es varētu būt vadītāja, un tā varētu būt mana privātprakse. Viss sāka kārtoties. Sākumā es noīrēju mazas telpiņas, pēc tam lielākas un atvētu šo filiāli – SIA "Latgales ģimenes veselības centrs". Nu man ir sava klīnika un es ne no viena neesmu atkarīga.
Strādāju ar aborta sekām
Savā privātpraksē es sievietes sagatavoju neauglības ārstēšanai, jo pati ārstēšana notiek Rīgā. Problēma, ka cilvēkiem nav bērnu, ir viena no vissmagākajām. Tagad situāciju ar abortiem redzu no otras puses. Apmēram 40 % no sievietēm, kuras pārtrauc pirmo grūtniecību, kļūst neauglīgas. Aptuveni 20 % sieviešu var palīdzēt ārpusdzemdes apaugļošana, ja ir redzams, ka viņām nav citas iespējas tikt pie bērniņa kā tikai adopcija. Taču neko nevar paredzēt simtprocentīgi, jo gadās, ka pārim, kurš paņēmis mazuli no bērnunama, pēc laika piesakās arī pašu bērniņš.
Otra problēma, ar kuru nākas saskarties diezgan bieži, ir pārtrauktā grūtniecība. Sieviete ir stāvoklī, un pēkšņi bērniņš aiziet bojā. Agrāk to bija grūtāk konstatēt, jo sievietei pāris reizes nebija mēnešreižu, bet pēc tam tās atsākās. Kopš ir pieejama sonoskopija, to ļoti labi var redzēt – sešās nedēļās bērniņam sirdsdarbība ir, ap astoņām līdz deviņām nedēļām tās pēkšņi nav un grūtniecība ir pārtraukusies. Tas notiek tāpēc, ka enerģētikai, kas nāk no mums, nav saskaņas ar dabas ritmiem. Tiklīdz mēs izejam ārpus šī ritma, sākas veselības problēmas.
Situācijā, kad bērniņš aiziet bojā dzemdībās, vecāki ir gatavi saplosīt ārstu gabalu gabalos. Bet sievietei ir svarīgi saprast, kāpēc viņai nav tā bērniņa. Grūtniecības norise vistiešākajā veidā ir saistīta ar sievietes prātu un domām. Pastāstīšu gadījumu, kur sieviete pati apjauta, kas notika. Viņas vecāki dzīvoja šķirti, un meitenē gadiem bija krājušās dusmas pret tēvu. Būdama stāvoklī, viņa tēvu nejauši satika uz ielas. Viņš nopriecājās, ka drīz būs vectētiņš, bet meita atcirta: "Tu nekad viņu neredzēsi!" Tā arī notika, sieviete pazaudēja šo bērnu. Viņa saprata savu dusmu izvirduma rezultātu un pēc gada dzemdēja vēl vienu bērniņu.
Četrdesmit darba gados esmu sapratusi, ka ginekologam ir ļoti svarīgi pacietīgi uzklausīt sievieti. Tikai tad var saprast, kurā jomā cilvēkam ir jāpamaina savas domas, jāpaskatās uz situāciju, kurā viņš riņķo kā vāvere ritenī, no malas. Tad, ja man izdodas sievieti ievirzīt uz pareizām domā un ticību tam, ka viņai viss izdosies, parasti viss nokārtojas.
Strādāju arī ar pēcabotra sindromu, kas ir visām sievietēm, kuras veikušas abortu, jo tas, kas izdarīts, nekad nepaliek bez sekām, apjaušam mēs to vai ne. Visbiežāk pēcaborta sindroms sievietēm izpaužas kā psihoemocionālie traucējumi, depresijas, dažādas neveiksmes, kurām šķietami nav loģiska izskaidrojuma, dažādas sieviešu slimības. Līdzīgi kā ābelei, kurai nocērt zaru, uz visu mūžu paliek brūce, ir arī sievietei, kurai bijis aborts. Ja to saprot, tad var iet pie priestera uz baznīcu, vērsties pie psihoterapeita vai no visas sirds dziļi un patiesi nožēlot šo soli un palūgt piedošanu. Viss jau mums tiek piedots, jo pat Bībelē ir teikts – nepiemini manus jaunības grēkus.
Aborts atstāj negatīvas sekas arī uz nākamo bērniņu, kas sievietei piesakās pēc abortētā bērna. Nākamais mazulis ir tas, kurš uz sevi saņem visu iznīcinošo agresiju, kas bijusi aborta laikā. Ja parunā ar sievietēm un salīdzina ar statistiku, var redzēt, ka vairumā gadījumu narkotiku lietotāji, alkoholiķi, cietumnieki ir tie cilvēki, kuri saviem vecākiem ir bijuši negribētie bērni, un tie, kurus sievietes iznēsājušas pēc abortētajiem bērniem.
Daru visu, lai sievietes līdz abortam nenonāktu
Strādāju gan ar pieredzējušām sievietēm, gan ar jaunām meitenēm. Es neko nepārmetu ne saviem kolēģiem, ne sievietēm, kuras veikušas abortus, jo situācijas dzīvē ir tik dažādas. Taču esmu pārliecinājusies, ka ir jādara viss, lai sieviete līdz abortam nenonāktu. Tas, kas katrai sievietei vajadzīgs, viņai ir iedots jau no dabas. Sievietei jebkurā vecumā ir jāmīl un jāciena sevi. Jaunai meitenei ir jāpastāv uz to, ka viņa piederēs tam vīrietim, no kura viņa gaidīs bērniņu. Bet, lai plānotu grūtniecību jebkurā vecumā, ir precīzi jāzina savs ovulācijas cikls un pazīmes, kas uz to norāda.
Olšūna dzīvo tikai 24 stundas. Divas dienas pirms ovulācijas un divas pēc ir jāatsakās no dzimumdzīves vai jālieto prezervatīvs. Ja vīrietim to paskaidro, viņš parasti saprot un problēmu nav. Tad attiecības veidojas pēc Dieva likumiem un dzimst veseli bērni, kuri aug stiprā ģimenē.