Dzemdības spēcināja
"Kad gaidīju pirmo bērniņu, es piedzīvoju dzemdības kā kaut ko vienreizēji spēcinošu. Viņa ienākšana pasaulē man dāvāja tik fantastiskas sajūtas, par kādām man nebija ne jausmas. Es atklāju, ka dzemdības ir ārkārtīgi skaists, spēcinošs, laimīgs piedzīvojums. Un tam sekoja pēcdzemdību ekstāze, kas turpinājās nedēļām. Es to izbaudīju visdziļāk miegā. Man nekad dzīvē nav bijis dziļāks miegs kā pēc dzemdībām. Es jutos tā, it kā ar vienu kāju būtu debesīs. Tās sajūtas bija tik neiedomājami dziļas, patiesas – es tiešām peldēju tajā Dieva enerģijā. Es tādas dzemdības novēlu katrai sievietei, savām meitām, savām draudzenēm..." atraisīti un brīvi stāsta Una.
Par šo atklāsmi Una no sirds saka paldies vecmātei Rudītei Brūverei, kura Latvijā ieviesa un kā pieneņu pūku izplata dabīgo mājas dzemdību tradīciju.
"Jā, dabiskas, spontānas dzemdības neapšaubāmi ir arī ciešanas, bet, pateicoties Rudītei, ar sesto bērniņu es jau biju iemācījusies tā, ka tikai 20 minūtes man bija sāpīgas, bet viss pārējais bija ļoti, ļoti spēcīgi," turpina Una. "Rudīte pati tam visam ir gājusi cauri, jo viņai ir astoņi bērni un viņa ir gan mamma, gan vecmāmiņa. Viņa ir tā viedā sieva, kura manī atraisīja ticību sajūtai, ka es varu. Neviena cita jau manā vietā nedzemdēs. Viss būs jādara pašai. Un tā varēšana ir katrā sievietē, jo tā mūsos jau no dabas ir ielikta."
Būt labai vecmātei ir ļoti svētīgs darbs, un tā ir milzīga atbildība par dzīvību, kas nāk pasaulē. Nepietiek tikai ar zināšanām, ko iedod 1. medicīnas skola, ir jāmācas gadiem ilgi un jāturpina to darīt visu mūžu. Labai vecmātei ar visām piecām maņām ir jājūt, kā attīstās bērniņš mātes miesās. "Viņai ir jābūt garam degunam jeb labai ožai, smalkai dzirdei, redzīgām acīm, jutīgiem pirkstiem ar īsiem nagiem, jo garie traucē sajust, un spēcīgai intuīcijai, kas ir augstākā no maņām," atzīst Una. "Vecmātei ir jājūt, jāredz tās zīmes, kas brīdina, kur grūtniecības laikā beidzas fizioloģija un var sākties pataloģija. Tas ir brīdis, kad steigšus jādodas konsultēties pie sava ginekologa. Protams, bērniņu gaidot, ir jābūt arī labā aprūpē."
Piedzimstot bērnam, atveramies mīlestībai
"Seši bērni, tas ir skaisti, bet ar nosacījumu, ka tev ir labs vīrs," domā Una. "Ir ļoti svarīgi, ka mēs mīlam savu tuvāko, jo patiesas attiecības starp diviem cilvēkiem nekad nav vieglas, agrāk vai vēlāk tajās notiek viss. Bet, ja ik reizi, kad vajadzīgs padoms, ieklausies sevī un atveries Dieva balsij – savai sirdsapziņai, tad vienmēr var skaidri dzirdēt pareizo atbildi. Visas situācijas ir risināmas, ja uz tām raugās ar mīlestību."
Pirmo bērniņu noteikti gaida katra sieviete, ja vien tas nav ļoti agrā jaunībā. Spēcīgāks ir prieks, jo tas mūsos no dabas tā ir ielikts. "Kad piedzimst pirmais bērniņš, mēs pa īstam atveramies tai dziļajai nebeidzamās mīlestības upei. Mēs esam tajā un izbaudām to," atzīst Una. "Piesakās otrai bērniņš. Nu kāds var būt iemesls, lai es neizbaudītu to fantastisko ekstāzes sajūtu, ko dāvā dzemdību process un kas ir nesalīdzināmi spēcīgāka par ciešanām, kas arī būs jāpiedzīvo?"
Seši bērni ģimenē dod ļoti daudz prieka. Protams, netrūkst arī grūtību, bet ir svarīgi, kā mēs tās uztveram. Kaut vai tīri sadzīviskas ķibeles. "Reiz ciemiņu klātbūtnē vēru ledusskapja durvis un tās man palika rokās. Vīrs, to ieraugot, no sirds sāka smieties. Bērni durvīs bija tik ilgi šūpojušies, ka tās neizturēja," atceras Una. "Un ne tikai ledusskapis. Ar plīti ir līdzīgi, kad tik daudz pavāru ilgus gadus tai iet pāri ar visu, ko drīkst un nedrīkst. Var jau sākt kliegt par visu un uz visiem, bet var arī sirsnīgi pasmieties un nospriest, ka mēs joprojām esam jauni. Galu galā tās ir tikai mēbeles... un nākas pieciest, ka pie jaunām tikt tik viegli neizdodas."
Misija – būt mammai
Bērni būs tie, kas paliks pēc mums. "Es esmu priecīga un izjūtu to kā savu misiju būt par mammu saviem bērniem – trīs meitām un trīs dēliem. Tas man šobrīd ir lielākais un svarīgākais uzdevums," atzīstas Una. "Vai ir kaut viena aukle, kura gribētu pieskatīt un koordinēt visus sešus manus bērnus, kamēr es strādātu... Un kādā darbā man ir jāstrādā, lai es varētu viņai par to samaksāt. Tas nav iespējams, un tas nav tā vērts.
Diemžēl tāds dzīvesveids kā man mūsu valstī tiek absolūti ignorēts, izliekas, ka tāda nav. Arī finansiāli tas netiek atbalstīts. Valsts panāk pretī sievietei līdz viņas mazulis sasniedz pusotra gada vecumu. Pēc tam māmiņai momentā ir jābūt atpakaļ darbā. Dzemdēt vienu bērnu pēc otra, priekš kam? Retais aizdomājas par to, ka divu gadu starpība bērniem ir optimālais vecums, lai viņiem kopā būtu interesanti. Bet es ceru, ka daudzi sāks iedziļināties un aizdomāties par demogrāfijas jautājumiem, un, kas zina, varbūt pat kļūt par daudzbērnu vecākiem būs atkal izdevīgi un prestiži... "
Sačakarēja ģimenes dzīvi
Šī attieksme pret bērniem ir mantojums no padomju laikiem, kad sievietei, sarunvalodā runājot, sačakarēja ģimenes dzīvi jau no paša sākuma. Tika kultivēta tādi uzskati, lai sieviete pati nostātos pret savu sievišķīgo, mātišķo būtību un noticētu, ka daudzi bērni nav vajadzīgi – priekš kam viņi. "Kā varēja sievietei vislabāk tikt klāt, lai panāktu, ka viņa negrib laist bērnus pasaulē?" retoriski iejautājas Una. "Dzemdību laikā viņu pilnīgi nošķirot no viņas vides. Slimnīcā topošai mātei atņēma visu – vīru, māti, draudzeni un atstāja viņu vienu pašu. Un tad, kad viņa svešu cilvēku klātbūtnē izgāja cauri visām tām ārprātīgajām dzemdību ciešanām, tas laikam ir tikai dabīgi, ka sieviete vairāk neko tādu piedzīvot nevēlas."
Pēc brīža Una turpina: "Arī mana mamma piedzīvoja dzemdības, kas asociējas ne tikai ar fiziskām, bet vēl vairāk psiholoģiskām ciešanām. Mani viņa ieraudzīja tikai nākamajā dienā pēc dzemdībām, bet manu brālīti mammai atnesa un iedeva rokās tikai trešajā dienā. Kad sieviete tikko ir piedzemdējusi, visa viņas būtība tiecas pēc bērniņa, bet viņu paņem un aiznes... Un atnes tikai pēc pāris dienām. Kas notiek mātes sirdī? Kāds tas ir ļaunums pret sievieti un viņas bērnu! Kad mamma iejautājās par brālīti, viņai atbildēja: "Ko jūs iedomājaties? Jums liekas, ka jums vesels bērns ir piedzimis?"
Bet izrādījās, ka manam brālītim bija tikai nabas saitīte apkārt. Manam piektajām dēliņam arī bija aptinusies nabas saitīte un ne vienreiz, bet divreiz. Nu un! Nu risinām to situāciju, jo notiek tādas lietas. Vai tas ir iemesls, lai bērniņu aiznestu projām, neko nepaskaidrojot, un dienām kaut kur turētu... Kāds tur var būt piepildījums un laime?"
Dzemdības ar pirtiņas efektu "Jaunpalejās"
"Lai palīdzētu topošajām māmiņām piedzīvot dzemdības, kas, neraugoties uz ciešanām, dāvā fantastisku laimes izjūtu un pilnībā atver sirdi mīlestībai, mēs – ģimenes, kuras esam mājas dzemdību tradīcijas atbalstītājas vecmātes Rudītes Brūveres aprūpē, esam salikuši kopā naudiņu, cik nu kurš varēja atļauties, un uzbūvējuši "Jaunpalejas".
Šajās mājās viens ir dzemdību gals, kurš jau darbojas. Tajā var nākt un dzemdēt tās sievietes, kurām mājas apstākļi šim nolūkam nav īsti piemēroti, un viņas vēlas pirtiņas efektu. "Jaunpalejas" atrodas jaukā vietā netālu no Valmieras, kur vajadzības gadījumā tuvu ir medicīniskā palīdzība. Otrā mājas galā varēs dzīvot sievietes, kuras ir dabūjušas "pliķi sejā" par to, ka ir stāvoklī, un viņām nav kur palikt, gaidot vai kopjot bērniņu. Šeit siltā un ģimeniskā atmosfērā sievietes varēs saņemt patvērumu, atbalstu un viņas varēs izglītoties tajās jomās, kas kopjot mazuli, ir nepieciešams. Kā bišu mammas pie viņām apgrozīsies Rudīte Brūvere un Irēna Bindemane, jo ir arī jaunas meitenes, kuras nekad nav sajutušas, ko tas nozīmē, ka tev ir mamma. Kā lai viņas zina, kā būt mammām, ja viņām pašām nav bijusi gādīga, mātišķa un dziļi sievišķīga mamma?"
Sirmās, viedās vecmātes
Unai Gavarei ir bijusi iespēja piedalīties vairākās starptautiskās konferencēs, ko rīko mājas dzemdību vecmātes. "Tā ir vienreizēja sajūta, būt starp šīm viedajām, sirmajām, dzīves gudrajām sievietēm un klausīties viņu pieredzē. Tā ir viņu īstā misija pasaulē," stāsta Una.
"Vecmātes ar lielo burtu vienmēr ir politiskas. Viņu darbs nav tikai pieņemt bērnus, viņas uzrunā sabiedrību, virza mātei un bērnam labvēlīgus likumus, aizstāv mātes un bērna tiesības, izglīto jauno paaudzi. Šīs vecmātes nesēž Saeimā, bet viņu rīcība pēc būtības ir politiska, ja ar šo vārdu saprotam patiesas rūpes par tautu, valsti un nākotni. Latvijā šobrīd ir piecas vecmātes, kuras ir tādā līmenī un tādā veidā strādā. Taču viņām noteikti būs sekotājas, jo sievietes vēlas paņemt šos īpašos dzīves brīžus atpakaļ sev un piedzīvot tos atbilstoši savai dzīves uztverei."