18.09.2012 16:10

No aborta apsvēršanas līdz pārliecībai “nekad savu bērnu neatstāšu”

Autors  Rasma Rudzāte
Novērtēt šo ziņu
(8 balsojumi)
"Pirmā māmiņa, kas mums bija Tukumā, savam puisim ar milzīgu sajūsmu bija pateikusi: ”Es esmu stāvoklī!” un gaidīja no viņa līdzīgu attieksmi. Bet viņš atbildēja: ”Es ienīstu mazus bērnus”. Tie bija pēdējie vārdi, ko viņa no sava drauga dzirdēja," atceras Viljams Šulcs. "Pirmā māmiņa, kas mums bija Tukumā, savam puisim ar milzīgu sajūsmu bija pateikusi: ”Es esmu stāvoklī!” un gaidīja no viņa līdzīgu attieksmi. Bet viņš atbildēja: ”Es ienīstu mazus bērnus”. Tie bija pēdējie vārdi, ko viņa no sava drauga dzirdēja," atceras Viljams Šulcs. Krišjānis Grantiņš

Sabiedrībā – mūsu vidū – ir sievietes, no kurām tuvinieki novēršas brīdī, tiklīdz uzzina, ka viņas gaida bērnu. Par to – sarunā ar Viljamu Šulcu.

Viljams kopā ar sievu Danu radīja misiju "Pakāpieni" un izveidoja "Bēbīšu māju", lai palīdzētu grūtībās nonākušām sievietēm gaidībās.

Parādīja sievietēm dažus centimetrus lielo bērniņu

Pirms vairāk nekā 20 gadiem Viljams un Dana vākuši materiālus par abortiem Latvijā. Toreiz statistika bijusi neaptverama – 50 000 abortu gadā. Tie vēl bija padomju laiki, kad Viljams apstaigāja ārstniecības iestādes, kurās veica abortus un kuru ginekologi bija gatavi runāt. "Joprojām atceros, kā sēdēju 5. slimnīcā, kas atradās Merķeļa ielā pie "Saktas", runāju ar ārsti, un viņa man parāda: "Lūk, šādus te mēs abortējam. Šis bērniņš izkrita nedzīvs," paskaidroja ārste, "bet tieši tādus pašus mēs griežam ārā." Pajautāju, vai drīkstu šo bērniņu parādīt sievietēm, kuras sēž rindā aiz durvīm?

Paslēpu nedzīvo dažus centimetrus lielo bērnu plaukstā un izgāju koridorā pie sievietēm, kuras gaidīja rindā uz abortu. Jautāju, vai viņas zina, kāds izskatās bērniņš, no kura viņas nolēmušas atbrīvoties. "Nē!" skanēja no visām pusēm. Es atvēru plaukstu un parādīju. Šoka moments, ko ieraudzīju visapkārt, bija grūti aptverams. Sievietes bija kā sastingušas, pat parunāt nevarēja. Viņām nebija ne jausmas par to, ko nēsā sev zem sirds un ko tieši viņas grasās nodarīt mazajam cilvēkam," atceras Viljams.

40 abortu vienai sievietei

Viljams kopā ar sievu saprata, ka nedrīkst tikai pakratīt ar pirkstu vai paklaigāt, vajadzēja piedāvāt arī kādu iespēju un risinājumu. "Tā kā neviens cits to nedarīja, nolēmām rīkoties paši, un 1990. gadā sākām meklēt iespējas, kā sniegt patvērumu topošajām māmiņām, kurām pietrūkst radu un sabiedrības atbalsta."

Kāds ārsts Viljamam pateicis – esot tādas "klientes", kurām bijuši pat 40 aborti. Aborts padomju laikā bija normāls kontracepcijas līdzeklis.

 

Pirmo palīdzības māju Šulci ierīkoja Jūrmalā, pēc tam pārcēlās uz Raunu Cēsu rajonā, bet tagad "Pakāpieni" atrodas Tukumā. Patvērumu nosauca par "Bēbīšu māju", jo mērķis ir palīdzēt māmiņai, lai viņa bērniņu var laist pasaulē, nevis lemj par labu abortam. "Bēbīšu māja" veidota kā miera osta, kurā var patverties, sajust mīlestību, drošību un gādību. Ģimenei raksturīgo atmosfēru veido pieredzējusi speciāliste, kura grūtniecēm ir kā mamma. "Mums ir ļoti sirsnīga mājas māte Iveta Roga, kura "Bēbīšu mājā" dzīvo un ir kopā ar meitenēm visu cauru diennakti. Tā ir viņa, kura veido šīs mājas atmosfēru. Viņa ir spējīga pieņemt jebkuru cilvēku tādu, kāds viņš ir. Topošās māmiņas viņas paspārnē ir mīlētas bez nosacījumiem."

"Bēbīšu mājā" visas sadzīviskās vajadzības ir atrisinātas un sakārtotas tā, lai topošas māmiņas var mierīgi gatavoties bērniņa atnākšanai, kā arī veltīt viņam visu savu mīlestību tad, kad bērniņš jau ir klāt. "Māju esam veidojuši kā tādu oāzīti, kurā grūtnieces ir mīlētas, aprūpētas un pasargātas," piebilst Viljams.

Vīrietis un bērns – nav dalāms komplektiņš

"Ja grūtniecība iestājās negribēta un brīvās attiecībās, tad grūtniece nevienam nav vajadzīga. Atbalsta vietā viņa saņem pretējo," Viljams skaidro, kāpēc notiek tā, ka daudzām sievietēm, gaidot bērniņu, patvērums jāmeklē pie svešiem cilvēkiem. Viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc sieviete paliek viena, ir tas, ka viņa ir sarāvusi attiecības ar ģimeni un dzīvojusi pie drauga, skaidro Viljams. Taču uzzinājis, ka draudzene ir stāvoklī, draugs pasaka, ka negrasās uzņemties nekādu atbildību.

Patvērumu meklē arī meitenes, kuras dzīvojušas internātskolā vai bērnunamos. Šīs iestādes ir neziņā, kur likt meiteni ar apaļu punci, kas kļūst arvien lielāks. Pirmā māmiņa, kas mums bija Tukumā, savam puisim ar milzīgu sajūsmu bija pateikusi: "Es esmu stāvoklī!" un gaidīja no viņa līdzīgu attieksmi. Bet viņš atbildēja: "Es ienīstu mazus bērnus." Tie bija pēdējie vārdi, ko viņa no sava drauga dzirdēja.

"Gadījies arī tā, ka atnāk māmiņa, kurai veikt abortu jau ir par vēlu, un lūdz, vai var padzīvot pie mums, dzemdēt bērniņu un atstāt "Pakāpienos", jo draugs ir pateicis: "Izvēlies – es vai bērns." Man trūkst vārdu, lai raksturotu šādu vīrieša nostāju. Tas jau nav svešs bērns. Tas ir daļa no viņa. Kā var likt sievietei izvēlēties sevi vai daļu no sevis? Kas tā par izvēli? Vīrietis un bērns – tas nav dalāms komplektiņš. Un sieviete tai brīdī izvēlas vīrieti, jo bērna vēl nav, bet vīrietis ir un viņai gribas ar viņu būt.

Dzīvojot pie mums šī sieviete bija kopā ar māmiņām, kurām jau bija mazuļi un kuras lūdza pieskatīt viņu bērniņus, kamēr taisa ēst. Tā māmiņa pamazām apjauta, ka pati iznēsā tādu mazuli, kādu tur uz rokām. Un viņai grūtniecības laikā pilnīgi izmainījās attieksme: "Es nekad savu bērnu neatstāšu!" Notika tā, kā vīrietis bija piedraudējis – attiecības pārtrūka. Pēc tam sieviete ar bērniņu aizbrauca uz savu dzīves vietu. Kad vēlāk apciemoju šo māmiņu, viņa bija tik priecīga, ka ir paturējusi bērnu. Viņa bija satikusi citu vīrieti, kurš viņas mazuli pieņēma kā savu, un sieviete bija tik laimīga, ka burtiski staroja," priecājas Viljams.

Fokuss – uz bērnu, kurš jau ir ceļā

Reiz kādam uzņēmējam Viljams lūdzis, lai palīdz atbalstīt šo darbu, jo būtībā tas balstās uz ziedojumiem. Viņš saņēmis šādu atbildi: "Viņas izklaidējas, un man par to jāmaksā?"

"Bet runa jau ir par to bērniņu, kurš jau ir ceļā, nevis par to, ka jāapmaksā sievietes pagātnes izpriecas. Mēs gribam palīdzēt tam bēbim, kuram ir vajadzīga aizsardzība, jo tādas institūcijas, kādai vajadzētu būt, nepastāv, un neviens neaizstāv sievieti grūtnieci. Pirmkārt, mēs runājam par bērnu. Tāpēc arī patvērums saucās "Bēbīšu māja", jo fokuss ir uz bērnu, kurš ir ceļā uz sabiedrību."

Reti kura māmiņa uz misiju atnāk pati. Parasti viņas piesaka draugi, radi vai sociālo palīdzības dienestu darbinieki. "Taču vienmēr mēs lūdzam, lai māmiņas piezvana arī pašas, jo ļoti svarīga ir viņu motivācija. Mēs aicinām viņas atbraukt ciemos un paskatīties, kā pie mums ir. Un tikai tad, ja māmiņa vēlas, viņa droši var nākt dzīvot "Bēbīšu mājā" un gaidīt savu bērniņu. Pie mums var pieklauvēt pie durvīm, mēs atrodamies Tukumā, Rīgas ielā 41. Mums var piezvanīt pa tālruni: 63122459 vai uzrakstīt e-pastu: Šī e-pasta adrese ir aizsargāta no mēstuļu robotiem. Pārlūkprogrammai ir jābūt ieslēgtam JavaScript atbalstam, lai varētu to apskatīt.."