Par problēmas aktualitāti, iespējamiem risinājumiem vaicājam ekspertam – Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskā institūta "BIOR" Zivju resursu pētniecības departamenta Jūras nodaļas vadošajam pētniekam, Dr. biol. Mārim Plikšam.
- Ciktāl zvejnieki roņu nedarbus pārspīlē? Kāds būtu šīs ligas aktualitātes vērtējums no nosacīti neitrāla skatpunkta?
- Tas patiesi ir aktuāls jautājums. Ne tikai Pierīgā, bet arī citur Latvijā. Es teiktu, ka dabas sugu līdzsvars ir nobīdījies. Pie mums ir divu sugu roņi: pelēkais ronis un pogainais ronis. Pogaino roņu populācija ir apdraudēta, bet piekrastes tuvumā lielākoties mīt pelēkais ronis, par ko varam runāt arī zvejnieku tīklu postījumu gadījumos. Agrāk abas roņu sugas bija apdraudētas vienādi, bet tagad uzskaite rāda, ka pelēkā pārsvars ir krasi palielinājies.
Zvejnieku sūdzības nav pārspīlētas. Man ir zvanījuši cilvēki, norādot, ka ronis vienā dienā var nodarīt postījumus, piemēram, 500 eiro apjomā tā sauktajā Jāņu lašu laikā.
- Ko darīt? Tuvākā laikā – neko?
- Ne gluži. Jāmāk sadzīvot. Nekādu universālu atslēgu neatradīsim, bet mazināt ietekmi ir iespējams. Piemēram, modificēt zvejas rīkus, kas gan nav lēts prieks. Piemēram, linums, no kura veidotas atsevišķas murda sastāvdaļas, ko ronis nespēj saplēst. Tiesa, tas ir diezgan dārgs, un Latvijā nav daudz zvejnieku, kas to dara. Viens zvejnieks, kura lomus es monitorēju, bija iegādājies šo tīklu murda āmim (grozs, kurā sapeld zivis – red.), un lašu zvejas laikā lomi nemazinājās.
Protams, šeit ir plusi un arī mīnusi. Līdzīgs paņēmiens ir Skandināvijā veidotie roņu drošie murdi ar divkāršu linumu. Taču mūsu atklātajā piekrastē šādu murda konstrukciju bieži salauž vētras un gaidītā efekta nav.
Cits variants: murdam apkārt tiek veidots režģis, lai ronis netiek, bet zivis izpeld cauri. Protams, ir vajadzīgi ieguldījumi un darbs nav vienkāršs... jā, ir vēl visādi izmēģinājumi – murda vai cilvēka silueta likšana pie laivas... tāds putnu biedēkļa efekts. Tas derēja roņu medību laikā, kad tie no cilvēka baidījās...
- Vai ir citas metodes? Ar skaņu, piemēram?
- Jā, norvēģi tādas izmanto, audzējot lašus un citas zivis tā sauktajos dārzos. Ierīces cena ir aptuveni 7–8 tūkstoši eiro; tas ir liels aparāts, ko novieto pie murda un apmēram 30 m attālumā atbaida roņus. Latvijā divi zvejnieki to ir mēģinājuši, bet jūrā sākas problēmas, jo aparāta komplektā ir plostiņš ar saules baterijām ierīces darbināšanai. Šo plostiņu viļņi apgāž, un efekts zūd. Efektīvāk šo ierīci var izmantot Daugavā, kur nav tik lielas vēja ietekmes.
Tagad Latvijā Zvejnieku federācija sadarbībā ar Rīgas Tehnisko universitāti izveidojusi jaunu ierīci roņu atbaidīšanai. Šogad to sāka testēt; tāda iedota arī Carnikavas zvejniekiem. Šī aparāta konstrukcija, līdzīgi kā jūras bojai, ir vairāk piemērota mūsu apstākļiem. Arī tās pamatā ir roņus atbaidošas skaņas ģenerēšana. Zvejnieki apstiprinājuši, ka aparāta darbības laikā patiešām roņu tuvumā nav.
Nelaime tā, ka aparāta baterija izlādējas, tāpēc tas jāved uz krastu pārlādēt. Tas savukārt aizņem diennakti. Tikmēr roņiem, protams, ir dzīres. Tādēļ zvejniekam vajadzētu divas šādas ierīces – viena darbojas, kamēr otru lādē. Pilnīgi drošs gan nav arī šis variants, jo roņi dažreiz pieķerti mielojamies aparāta darbības laikā. Iemesli nav skaidri – vai nu frekvence nobīdījusies, vai ronis kurls, vai atrod brīdi, kad impulss apklust... ēst jau grib katrs.
- Vai iespējams, ka tiks atjaunotas roņu medības?
- Jā, es gribētu šai tēmai pieskarties. Roņu medības arī ir viens no risinājumiem. Roņu biologi, zīdītāju speciālisti gan visi kā viens uzskata, ka tas problēmu neatrisinās. Pie mums situācija ir sarežģīta tādēļ, ka nav tādas sauszemes vietas, kur roņi iznāk atpūsties un medības būtu iespējamas. Igaunijā izdevies panākt, ka 1% no roņu kopskaita atļauts nomedīt. Ja nemaldos, pagājušajā gadā tur tika izdotas 53 licences roņu medībām. No tiem nošauti tika četri.
Kādēļ?
Pirmkārt, zudušas medību tradīcijas, tirgoties ar nošauto nedrīkst, tātad paliek pašpatēriņam, roņu taukus var izmantot impregnēšanai vai citādi....
- Rezumējot: roņu medības būtu mazefektīvas, pārējie – skaņas signālu vai ļoti stipru tīkla linumu izmantošana – dārgi un arī ne vienmēr pilnīgi droši...
- Vēl daži vārdi par roņu medībām... tās zināmā mērā būtu problēmas risinājums. Ronis sāktu baidīties no zvejniekiem, nostrādātu nāves baiļu instinkts. Starp citu, ne visi roņi barojas no zvejnieku tīkliem. Ir tā sauktie "roņi–speciālisti". Lūk, to atšaušana pie zvejas rīkiem, iespējams, varētu palīdzēt.
Zvejniekiem, protams, būtu jādod iespēja aizsargāt savus lomus. Līdzīgi kā ar mežacūkām pie kartupeļu lauka. Dānijā ir atļauts roņus šaut, ja nemaldos, pie Bornholmas līdz 500 metriem no zvejas rīka. Taču jūrā nošaut roni no kustīgas laivas nav vienkārši, turklāt virs ūdens atrodas tikai tā galva. Savukārt dabas sargātāji baidās, ka ronis varētu nogrimt. Arī jau pieminētie dāņi nošāvuši tikai dažus roņus. Ja arī atļaujas Latvijā eksperimentāli tiktu izsniegtas, tas varētu īsti nesasniegt mērķi. Turklāt jautājums sabiedrībā ir ļoti sensitīvs.
Protams, vēl paliek dažādi kompensācijas mehānismi – gan par roņu postījumiem, gan iespējamiem līdzmaksājumiem roņus atbaidošo aparātu iegādē. Tomēr šajās lietās neesmu speciālists, pieminu to tikai tādēļ, ka šāda iespēja pastāv.
No redakcijas:
Stāstītajā izgaismojas divas lietas. Pirmkārt – ir dažādi veidi, kā iespējams samazināt roņu nodarīto kaitējumu zvejai. Otrkārt – neviens no šiem veidiem nav universāls un ar pilnīgu garantiju.
No abiem pirmajiem secinājumiem izriet trešais – ja nekas netiks darīts, tad nekas arī nemainīsies. Ne daudz, ne mazliet. Galu galā – labākā situācijā atradīsies zvejnieki, kuri būs gatavi pārmaiņām un meklējumiem.
Iepriekš:
Piekrastes zvejnieku prieki un nedienas
Senāk Jūrmalā ķēra zivis. Tagad ķer iedegumu