27.04.2018 13:26

Ilgtspējīgas attīstības līkloči II

Autors  Arnis Švānfelds
Novērtēt šo ziņu
(0 balsojumi)
Viesturs Lārmanis vērtē, ka saimniekot ilgtspējīgi ir vieglāk mazā mērogā – piemājas dārziņā. Viesturs Lārmanis vērtē, ka saimniekot ilgtspējīgi ir vieglāk mazā mērogā – piemājas dārziņā. Arnis Švānfelds un daba.gov.lv

Saimniekošana uz sava zemes gabala – vai tas būtu mazs piemājas pleķītis vai lielāka lauku saimniecība – nenovēršami liek nonākt pie izvēles. Savu vērtējumu sniedz dabas eksperti, kuri saimnieko laukos un no pašu pieredzes var pastāstīt, ko nozīmē izvēlēties saimniekošanas modeli.

Raksta sākumu lasiet šeit.

Spiediens ir intensīvākas saimniekošanas virzienā
Dabas aizsardzības eksperts Viesturs Lārmanis saimniekot laukos atsācis nesen un tagad visai bieži nokļūstot situācijās, kad katrs solis ražīguma celšanā konfliktē ar vēlmi saimniekot videi draudzīgi un saglabājot bioloģisko daudzveidību. Salīdzinoši vieglāk saimniekot ilgtspējīgi esot mazā mērogā – piemājas dārziņā. Lielākas problēmas sākoties, ja ir vēlme ražot.

Runājot līdzībās, velns parasti slēpjas sīkumos. Piemēram, audzējot gaļas liellopus, videi draudzīgāki ir lopi, kas ganībās labprāt noēd zāli, uzbarojas lēni, bet to gaļa ir labāka – protams, to uzturēšanas un gaļas ražošanas izmaksas ir lielākas. Savukārt liellopu šķirnes, kuras var uzbarot ātrāk ar mazākām izmaksām, ir arī mazāk efektīvas dabai derīgākā noganīšanā. Liela problēma ir ar noietu – Latvijai raksturīgi, ka labai, dārgai gaļai ir ļoti mazs tirgus. Te nav Vācija, kur pircēji gatavi piemaksāt par ekoloģisku augstas kvalitātes gaļu.

Iespējams, vēl maz izmantots sektors jeb saimniekošanas veids ir radīt savu šauro nišu, kurā darboties un pārdot ekskluzīvo produkciju. Viestura gadījumā tā ir saimniecības atrašanās vieta – netālu no Gaujas, aizsargājamā dabas teritorijā ar pastāvīgu tūristu plūsmu, kurai var piedāvāt ekskluzīvāku un dārgāku produktu.

Saimnieks arī uzsver, ka valsts iespēja uzlikt dažādus ierobežojumus, lai veicinātu ilgtspējīgāku un videi draudzīgāku saimniekošanu, var izrādīties zemnieku konkurētspēju bremzējošs un samazinošs faktors, tādēļ ar to jābūt uzmanīgiem.

Līdzīgi kā Andrejs, arī Viesturs uzskata, ka labs variants būtu radīt mehānismus, kas palielina mazo saimniecību skaitu, jo tieši tās dod tautsaimniecībai lielāku ieguvumu. Bet te acīm redzot nākas iepazīties ar lielo zemnieku "lobija jaudu".

Lielo zemnieku saimniecību šķietamā efektivitāte var izrādīties maldīga, ja analizē dziļāk. Piemēram, ražošanai patērētās kalorijas pret iegūtajām vai izaudzētajām kalorijām. Minerālmēslu ražošanai un lielo mehānismu darbināšanai patērētā degviela ar savu kaloriju patēriņu galu galā var izrādīties negatīva – pretstatot zemniekam, kurš visu darījis sentēvu metodēm, ar rokām, un saražojis lauksaimniecības produktus ar maziem kaloriju zudumiem.

Kukaiņu skaita samazināšanās industrializētajos laukos ir trauksmes signāls par vides kvalitāti.Kukaiņu skaita samazināšanās industrializētajos laukos ir trauksmes signāls par vides kvalitāti.


Lieliem daudz, maziem maz
Latvijas Zemnieku federācijas valdes priekšsēdētāja Agita Hauka uzsver, ka tieši mazās saimniecības ir tās, kas padara lauku reģionus dzīvus. Mazās ģimenes saimniecības – tie ir bērni, reģionu aktivitāte, kultūras dzīve. Mazie īpašumi, saimniecības nodrošina lauku iedzīvotājus ar svaigiem, labas kvalitātes lauksaimniecības produktiem, un produkcija nonāk gan tirgū, gan pašu saimniekotāju galdā. Tomēr atbalsta mehānismi lauksaimniecībai patlaban vairāk veicina tieši lielo saimniecību veidošanos un nostiprināšanos.

Tēma par mazo ģimenes saimniecību vietu lauksaimniecībā tiek apspriesta arī ES līmenī. Šā gada februārī tika nodots apspriešanai Eiropas Parlamenta ziņojums, un daļa šā dokumenta veltīta mazo lauksaimnieku atbalstam. Ironiski runājot, skaista runāšana var būt ilgtspējīga, tomēr, ja īstenosies priekšlikumi par lielāku atbalstu ģimeņu saimniecībām, iespējams, varēsim novērot pārmaiņas laukos. Runāšana situāciju nemainīs, naudas sadale gan.

Piemēram, deputātu, tostarp četru mūsu eiroparlamentāriešu, priekšlikums ir, ka "ģimenes saimniecībām ir nepieciešams mērķtiecīgāks atbalsts, un to var panākt, ieviešot obligātu lielāku atbalsta likmi mazām saimniecībām un vienlaikus atspoguļojot apjomradītus ietaupījumus, un, ņemot vērā lauksaimniecības struktūru dažādību, lielākām saimniecībām atbalstam būtu jābūt samazinātam ar iespēju dalībvalstīm noteikt atbalsta ierobežojumu".

Šis uzstādījums ir pretējs pagājušā gadsimta 70. gados ASV valstsvīra Eda Buca mērķtiecīgi veidotajai lauksaimniecības politikai ar slaveno saukli "Kļūsti liels vai izstājies!" (Get big or get out!), lai veicinātu tikai industriālo saimniecību veidošanos.

Apkopojot: plāns saimniekot un attīstīties dabai draudzīgi un ilgtspējīgi praksē var atdurties pret daudziem šķēršļiem, kuru pārvarēšanai bez vēlēšanās būs nepieciešama arī stingra apņemšanās, atvērtība visam jaunajam, gatavība mācīties un spēja atrast īsto vietu starp lielajiem un mazajiem zemniekiem. Un, iespējams, arī izmaiņas kopējā lauksaimniecības politikā.