Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Man šķiet, ka skumjas vai prieku šajā laikā lielākoties rada rudens pārdomām raksturīgā ieskatīšanās pašam sevī. Vēlamies vai ne, rudens noskaņa – vasaras noslēgums, lapu krišana, augļu ievākšana – ved mūs pie pārdomām par paša dzīvi. Vai pavadīts spraigs darba laiks, vai varu atskatīties uz labiem darba rezultātiem? Varbūt aizgājis vēl viens bezjēdzīgs gads, kad esmu tikai eksistējis, esmu kaut ko darījis, bet tas nav devis ne gandarījumu, ne prieku?

Reiz kādā pasākumā, kur ļaudis dalījās atmiņās par mūsu izcilo brīvības cīnītāju Juri Ziemeli, kāda viņa dzīves epizode uz mani atstāja spēcīgu iespaidu.

Ziemelis mūžībā aizgāja Atmodas laikā 47 gadu vecumā. Vairāk nekā pusi sava mūža – 24 gadus – viņš bija pavadījis padomju ieslodzījuma nometnēs. Ņemot vērā J. Ziemeļa skarbo dzīvi, kāds draugs viņam jautājis, vai viņš kādreiz bijis laimīgs, un Juris Ziemelis atbildējis: "Jā, tas bija kādā rudens rītā. Es stāvēju pie aizrestotā loga rūts, tur zirneklis bija noaudis savu tīklu, un vienā no tievajiem pavedieniem bija ieķērusies liela lietus lāse. Tā vizuļoja visdažādākajās krāsās kā dimants. Šis brīnumskaistais mirdzums mani darīja patiesi laimīgu."

Cilvēks, kurš sevi ziedojis citu labā, atrod prieku un laimes brīžus pat bargos ieslodzījuma apstākļos tālu prom no dzimtenes. Tāds arī tumšos rudens vakaros var bez bažām ieskatīties savas dvēseles apcirkņos un tur atrast zelta graudu birumu. Piepildīta, līdzcilvēkiem ziedota dzīve dod tādu gandarījumu un prieku, ko nekādi ārējie apstākļi nespēj noslāpēt. Tad arī par mazu ūdens lāsīti zirnekļa tīklā, arī par rudeni var priecāties, kā to tik skaisti apdziedājusi Tirzmaliete: "Es dziedāšu par zaļo eglainīti, kur tīklus pelēkos auž zirneklīts..."

Būtu labi, ja katrs no mums, izvērtējot aizvadīto laiku, varētu tajā atrast ko tādu, kas rada prieku, par ko var būt pateicīgs. Varbūt man dzīvē nav veicies: darbs smags, alga maza, ģimenē nav saskaņas, arī nākotnē nesaskatu cerības kaut ko mainīt... Un tomēr – varbūt šajā rudenī man bijusi iespēja redzēt kaut ko tik skaistu, kā to stāsta Juris Ziemelis vai dzejniece Tirzmaliete.

Apustulis Pāvils kādā savā vēstulē dod vērtīgu padomu: "Par visu esiet pateicīgi!" Šo padomu vērā ņemot, pamazām varam nonākt pie atziņas, cik patiesībā daudz mums ir, par ko pateikties, – kaut vai par to, ka dzīvojam tik skaistā zemē, ka dzīvojam mierā, par veselību, par mīļiem, labiem cilvēkiem, par dienišķo maizi, par pajumti un daudz ko citu. Pateicība ļauj vieglāk pārdzīvot arī to, kas nav izdevies, kas nav iegūts, tā nomierina satraukto prātu, ļaujot visā mierā apsvērt, vai man tas ir tik nepieciešams, pēc kā tik ļoti esmu dzinies. Varbūt mans dzīves uzdevums ir cits?

Lai Dievs dod, ka šādās rudenīgās pārdomās neatkarīgi no tā, vai tās ir skumīgas vai priecīgas, mēs nonākam pie gluži personīgas atklāsmes, ka laime neslēpjas ne mantā, ne sabiedriskajā stāvoklī, ne arī ārējos apstākļos, bet gan pateicīgā sirdī.