Drīzumā klajā nāks Inas Druvietes un profesora Māra Baltiņa kopdarbs "Ceļavējš cilvēku ciltij" – populārzinātniska enciklopēdija par valodu un sabiedrību.
– Esat LU prorektore humanitāro un izglītības zinātņu jomā. Kādas ir aktualitātes jūsu darbā?
– Latvijas Universitāte attīstās ļoti strauji. Šis gads ir nācis ar pārmaiņām gan studiju, gan zinātniskajā darbā. Ir sākušas darbu jaunas programmas, noslēgušies vairāki iekšējie projektu konkursi, un, pats galvenais, ir stiprināta universitātes saikne ar sabiedrību. Arī turpmāk mudināsim universitātes mācībspēkus par savu nozari informēt ne tikai studentu auditoriju, bet arī plašāku sabiedrību.
– Kādā veidā tiek stiprināta šī saikne ar sabiedrību?
– Esam pārliecināti, ka zinātnēm, it īpaši humanitārajām, jāstrādā sabiedrības labā. Tas nozīmē populārzinātnisku grāmatu publicēšanu, spēju stāstīt par savu nozari arī tiem, kuriem trūkst specifisku zināšanu, sadarbību ar pašvaldībām, nevalstiskajām organizācijām un lēmumu pieņēmējiem. Universitātē darbojas arī atvērtās studijas, kur ikviens var pieteikties par brīvklausītāju. Plašākam interesentu lokam vērtīga informācija atrodama arī universitātes fakultāšu mājaslapās, tāpat arī universitātes žurnālā "Alma Mater", kur tiek publicētas intervijas ar pētniekiem.
Populārzinātnisku rakstu publicēšana ir īpaši nepieciešama jomā, kurā darbojos arī es, – valodas politikā. Sabiedrībā ir pārāk daudz mītu un stereotipu par šo jomu, un pasaules zinātnē mēs varam rast objektīvas atbildes uz jautājumiem.
– Vai arī medijiem vajadzētu vairāk stāstīt par aktualitātēm zinātnē?
– Pilnīgi noteikti. Mēs organizējam pasākumus plašākai publikai, piemēram, Zinātnes kafejnīcu, Zinātnieku nakti, rīkojam publiskās lekcijas, bet diezgan bieži redzam, ka, kaut arī dalībnieku skaits šajos pasākumos ir liels, tie neizskan tik nozīmīgos medijos, kā to varētu vēlēties. Būtu labi, ja zinātne būtu jebkura plašsaziņas līdzekļa interešu objekts.
No studentes līdz prorektorei. Ar Latvijas Universitāti Ina Druviete saistīta kopš 1976. gada. Šajā augstskolā studējuši arī viņas vecāki un bērni.
– Kā vērtējat ideju uzsākt skolas gaitas no sešu gadu vecuma un pagarināt mācību gadu?
– Mēs vai ik dienu iepazīstamies ar viedokļiem par izglītības sistēmu, tomēr šajās diskusijās bieži tiek atspoguļots subjektīvs viedoklis, ko cilvēks ir ieguvis gan savās izglītības gaitās, gan audzinot bērnus. Joprojām pārāk zemu vērtējam zinātniskus pētījumus, kas veidoti, pamatojoties uz plašu datu analīzi. Man vienmēr šķiet, ka esam nepilnīgi apzinājuši situācijas kopumu, tādēļ tas, ko teikšu, noteikti nebūtu uzskatāms par absolūtu patiesību. Mēs nedrīkstētu pieļaut situāciju, kad katrs nāk ar savu viedokli un uzskata to par vienīgo pareizo.
Par izglītību no sešu gadu vecuma... Mēs sākam izglītoties jau no dzimšanas un pat pirms – tas tagad ir labi pierādīts. Lielākā daļa bērnu sāk apmeklēt bērnudārzu no trīs gadu vecuma, un arī tur viņi mācās. Sen pagājībā ir uzskats, ka bērni bērnudārzā tiek tikai pieskatīti, samīļoti, aprūpēti un ka nav jāattīsta viņu intelektuālās spējas. Ja vēlamies 21. gadsmita pasaulē būt spējīgi sadarboties, mūsu bērniem jāsniedz zināšanas. Bērna smadzenes intensīvi attīstās pirmo sešu gadu laikā, un, ja tās nesaņem pietiekami daudz informācijas, māte daba uzskata, ka tās nebūs vajadzīgas, un smadzeņu šūnas zūd. Tāpēc bērni burtiski jāpeldina informācijā. Ja mēs to darīsim profesionāli, ievērojot fiziskā un garīgā darba priekšnoteikumus, bērni tikai iegūs.
Līdz ar to es savu balsi atdodu par bērnu sistemātisku izglītošanu ne tikai no sešu, bet pat no piecu gadu vecuma. Bet šeit ir jautājums arī par mācību gada garumu. Saskaņā ar Eiropas Savienības standartiem, vidējā izglītība iegūstama 12 gadu laikā. Ir arī argumenti par labu tam, ka skola jābeidz 18 gadu vecumā. Veicot nelielas sistēmiskas pārmaiņas saturā un tā organizācijā, pat nepagarinot mācību gadu, mēs kopumā varam uzlabot sistēmu.
– Kādas ir jūsu domas par plānoto uz kompetencēm balstītas izglītības modeli? Kas ir galvenās atšķirības, salīdzinot ar pašreizējo izglītības saturu?
– Nav nekā jauna zem saules. Arī šī pieeja ir izmantota vairākus simtus, pat tūkstošus gadu. Latvijā tas netiek pietiekami uzsvērts, bet OECD (Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija – red.) augsta līmeņa izglītības pamatnostādnēs ir formulēts, ka skolēnam ir jākļūst par labu cilvēku. Tātad rakstura audzināšana ir izvirzāma par vienu no prioritātēm. Diemžēl līdz šim pieejamos dokumentos par jauno mācību saturu šim aspektam nav piešķirta pietiekami liela nozīme. Kompetenču pieeja uzmanības centrā ir izvirzījusi prasmju un zināšanu reālas izmantojamības konceptu, priekšmetu savstarpējo saistību. Līdz ar to vairāk tiek runāts nevis par atsevišķiem priekšmetiem, bet par jomām – valoda, matemātikas un tehnoloģiju, dabaszinātņu jomas. Taču mums ir jābūt ļoti uzmanīgiem.
Mēs nenovērtējam citu valstu negatīvo pieredzi šajā ziņā, un jāteic, ka vairākas valstis, piemēram, Vācija, Norvēģija, nu jau skeptiski skatās uz saviem mēģinājumiem ieviest šādu uz kompetencēm balstītu izglītību. Pateikšu, kāpēc. Pirmkārt, tāpēc, ka šajā pieejā par zemu tiek novērtēta teorijas nozīme. Manuprāt, nav nekā praktiskāka par labu teoriju. Šis spārnotais teiciens nav paradoksāls. Ja mēs zinām teorētisko ietvaru, mums ir instruments, ar ko izprast praktiskās norises. Man ir bažas, ka teorijai un faktu apguvei tiks pievērsts pārāk maz uzmanības, ir īpaši runājot par vēsturi un literatūru. Ir lietas, kas gluži vienkārši ir jāzina. Šobrīd bažījos, ka kļūstam pārāk praktiski, pārāk pragmatiski un jebkuras zināšanas vērtējam no aspekta – kur es to izmantošu.
– Vai šāda domāšana sevišķi apdraud humanitāro jomu?
– Tieši tā! Humanitāro zinātņu speciālisti ir satraukušies, arī par to, ka humanitārā joma netiek novērtēta gan valstiski, gan sabiedrībā. Vieta mūzikai un mākslai ir (arī literatūra, starp citu, jaunajā izglītības standartā ir pie mākslām, nevis kopā ar valodu, kas, manuprāt, vēl ir diskusiju objekts), taču gan Latvijā, gan visā pasaulē šobrīd ir vērojama zināma krīze attiecībā pret humanitārajām zinātnēm.
Neliels piemērs: augstskola "Turība" nesen reklamēja savu mācību programmu, vēstījumu balstot uz apgalvojumu "šīs jums nav nekādas humanitārās zinātnes". Tas ir gan bīstami, gan nepieļaujami, tas ir vārdos izteikts nicinājums humanitārajām zinātnēm, kas laika gaitā ir krietni mainījušās, izmanto modernas tehnoloģijas un galu galā veido mūsu vērtību sistēmu. Šādi vēstījumi arī rada nepareizu priekšstatu topošajiem studentiem, ka humanitārās zinātnes ir viegli apgūstamas. Virspusējā līmenī varbūt, bet, lai sasniegtu dziļumus un kompetenci humanitārajās zinātnēs, ir jāiegulda daudz darba.
Par šo problēmu ir daudz rakstu, grāmatu, arī mūsu kolēģi no eksakto zinātņu jomām mūs atbalsta, jo ir skaidrs, ka ar eksakto zinātņu metodēm vien mēs nevaram risināt vairumu no mūsdienu sabiedrības problēmām. Vai tad varmācība, migrācija ir risināma ar eksakto zinātņu metodēm? Pilnīgi noteikti nē. Ir jādara viss, lai humanitāro zinātņu loma pasaulē pieaugtu, jo tās ir zinātnes par cilvēku, par sabiedrību un vērtībām.
Man ir prieks, ka pēc jaunās Zinātnes mājas, kam septembrī ieliksim pamatakmeni, nākamā būs Rakstu māja, kas nodrošinās mūsu humanitārajām zinātnēm vidi, kurā attīstīt savu radošo potenciālu. Tas palīdzēs arī kliedēt mītus par mums pašiem. Piemēram, latviešu valoda ir ļoti attīstīta valoda, un pats ļaunākais, kas var būt, ir uzturēt mītu, ka citās valodās var pateikt kaut ko labāk nekā latviešu valodā. Ja tu nevari kaut ko pateikt latviski, vaina ir tavā runas prasmē, nevis valodā.
– Nesen presē tika rakstīts, ka investori mudina valsts institūcijām ar uzņēmējiem sazināties angļu valodā. Bijušas arī diskusijas pārskatīt latviešu un angļu valodas lietojumu augstskolās. Vai šādas situācijas apdraud valsts valodu? Kas ir lielākie draudi latviešu valodas pastāvēšanai?
– Jāsāk ar to, kāda gaisotne ir izveidojusies diskusijās par valsts valodas politiku. Mums ir nepieciešama stingra likumdošana, jo latviešu valoda eksistē asas valodu konkurences situācijā. Tā konkurē ar divām no astoņām pasaules lielākajām valodām, kurā runā vairāk nekā 100 miljoni cilvēku, – krievu un angļu. Līdz ar to mums tiešā veidā neder nevienas citas valsts pieredze, mums pašiem jāizvērtē sava valodas situācija un jāveido sava valodas politika.
Deviņdesmitajos gados veidotā valodas politika ir bijusi pārdomāta, tā ir izrādījusies ilgtspējīga, Valsts valodas likums nav grozīts kopš 1999. gada. Situācija valsts valodas jomā tiek nepārtraukti uzraudzīta. Valodas politikas veidotājiem ir skaidrs priekšstats par to, kas notiek un kāpēc notiek, pamatojoties uz plašiem pētījumiem. Nav tā, ka mēs varam mainīt attieksmi pret valodas lietojumu vienā jomā, piemēram, augstākajā izglītībā vai uzņēmējdarbībā, un būt droši, ka tas neietekmēs citas jomas. Valodas politika ir cieši saistītu pasākumu sistēma.
Kas pašlaik notiek? Pilnīgi noteikti iedzīvotājiem ir uzlabojusies latviešu valodas prasme, tikai astoņi procenti Latvijas pastāvīgo iedzīvotāju atzīst, ka latviešu valodu neprot vai prot ļoti vāji. Tādēļ mani pārsteidz aicinājumi joprojām atvēlēt lielus līdzekļus latviešu valodas apguvei. Taču otrs jautājums saistās ar latviešu valodas lietojumu.
Diemžēl šajā jomā ir vērojama ne tikai stagnācija, bet lejupslīde. Galvenais iemesls ir tas, ka latvieši nenovērtē neformālās komunikācijas lomu. Ikdienas situācijās bieži redzam pilnīgi nepamatotu krievu valodas lietojumu. Tātad vaina ir pašu latviešu lingvistiskajā attieksmē. Tāpat es nepieņemu pilnīgi nekādus aizbildinājumus situācijās, kad politiķi komunicē ar sabiedrību krievu valodā. Ja kāds tiešām viņu teikto varētu nesaprast, plašsaziņas līdzekļi var pievienot tulkojumu.
Taču vēlos arī noraidīt pārmetumus, ka kāds – es, Valsts valodas komisija prezidenta paspārnē vai Valsts valodas centrs – būtu pret multilingvismu vai pret angļu valodu. Te redzam plašu pārspīlējumu spektru, piemēram, ka caurkrituši angļu valodas nepratēji Latvijā gribētu veidot Brīvdabas muzeju. Es jau 20 gadus lasu lekcijas angļu valodā un esmu izveidojusi studiju programmu angļu valodā, pašlaik strādāju pie otras. Taču nekādā gadījumā nav pieņemams priekšlikums atteikties no regulējuma augstskolu mācību valodai. Valsts nedrīkst norobežoties no tik būtiskas jomas.
– Ar kādām sajūtām atceraties laiku izglītības un zinātnes ministra amatā?
– Es nenožēloju laiku, ko pavadīju šajā amatā, jo mēs izdarījām daudz, it īpaši 2004.–2006. gadā. 2014. gadā, atkārtoti stājoties ministra amatā, labi sapratu, ka pēc tam vairs nevarēšu darboties aktīvajā politikā, jo izglītības un zinātnes ministrs nevar būt populārs un pārvēlams. Bet biju pārliecināta, ka man tas jādara, jo pēc Zatlera reformu partijas ieviestā haosa izglītības un it īpaši zinātnes sistēmā bija nepieciešams vairākas lietas sakārtot. Mums bija plāns, kā nodrošināt pāreju uz mācībām skolās galvenokārt latviešu valodā jau 2018. gadā. Diemžēl mana pēctece šo labo ideju neturpināja, ministrija par latviešu valodas politiku īpašu interesi neizrādīja.
Kad būs sakārtoti jautājumi ar izglītības saturu, ceru, ka Kārlis Šadurskis vairāk pievērsīsies arī valodas politikai. Daudzās skolās un bērnudārzos situācija ir laba, bet galvenā problēma ir Rīga, kur valodas jautājums drīzāk ir principiāla lieta, nevis praktiska problēma.
Pilnu interviju lasiet 26. septembra laikraksta "Kodols".