Tamil Nadu štatā atrodami viņas misijas augļi, it īpaši Triči pilsētas tuvumā, kur Annas Irbes vārdu joprojām nes astoņas nelielas apkārtējo ciemu luteriskās draudzes, zēnu patversme, sieviešu atbalsta centrs, dažādi vakara kursi gan bērniem, gan pieaugušajiem un citas aktivitātes.
Par Indijā piedzīvoto pastāstīšu citureiz, bet šoreiz gribu pievērsties kādam interesantam momentam, kas manī izraisīja pārdomas par patriotismu. Apciemojot Annas Irbes vārdā nosaukto zēnu patversmi, kur aprūpi šobrīd saņem 24 zēni vecumā no pieciem līdz sešpadsmit gadiem, ievēroju, ka viens otrs savu pieticīgo mantību izgreznojis Indijas karoga krāsās.
Jautāju vienam 16 gadus vecam puisim, vai viņš ir Indijas patriots. Viņš atbildēja ar skaidru "jā". Jautāju, varbūt viņš vairāk ir Tamil Nadu patriots, jo Indija taču ir tik liela un tik daudzveidīga. Viņš apliecināja, ka esot gan sava štata, gan visas Indijas patriots. Vaicāju, kāpēc. Uz šo jautājumu viņam bija grūti atbildēt – tas tā vienkārši esot: "Esmu tamils, un man ir prieks un lepnums, ka mēs piederam Indijai."
Pēc divu nedēļu prombūtnes ielidojot Rīgas lidostā, mani pārņēma līdzīgas emocijas – bija prieks būt atkal savā zemē, dzirdēt latviešu valodu, prieks, ka esmu dzimis Latvijā, prieks par sarkanbaltsarkanajām krāsām, prieks, ka esmu eiropietis, ka varu ceļot pa visu pasauli ar Latvijas pasi kabatā... Bet, ierodoties mājās, apsēžoties pie sava darba galda un ieskatoties ziņu portālos, mans prieks drīzi vien noplaka – biju spiests atgriezties skumjajā realitātē, ka šeit mīlēt savu zemi, cienīt savu valsti un tās simbolus nav dabiski.
Kāpēc Indijā, kur nabadzība ir nesalīdzināmi lielāka nekā Latvijā, kur korupcija zeļ daudz spēcīgāk un klajāk nekā Latvijā, kur t. s. laimes indekss ir daudz zemāks nekā Latvijā, ļaudis var ar savu valsti lepoties, bet Latvijā – ne?
Palasīju dažu komentētāju sacīto, un tie man atsauca atmiņā kādu pamācošu senu notikumu Minhenē. "Radio Brīvība" krievu nodaļā 80. gadu vidū tika pieņemts darbā kāds bijušais disidents no Arhangeļskas. Viņš bija vēstures skolotājs ar zinātnisko grādu. Sākotnējā alga, ko viņam piedāvāja, viņu mulsināja – tas bija vairāk, nekā viņš bija iedomājies. Ar laiku viņš pie tās pierada, bet, uzzinājis, ka daži kolēģi, kurus viņš uzskatīja par mazāk spējīgiem, saņem lielāku algu, kļuva neapmierināts.
Viņš pieprasīja lielāku algu, bet, kad viņa prasība netika apmierināta, viņu pārņēma dusmas, pāridarījuma sajūta, aizvainojums, skaudība. Šīs negatīvās emocijas ik dienas viņu nomocīja un aizvien vairāk sagrauza. Viņš sanaidojās gan ar radio vadību, gan ar saviem kolēģiem tā, ka vairs nebija spējīgs kvalitatīvi veikt savus darba uzdevumus.
Centos viņam palīdzēt – mudināju apzināties, ka, neskatoties uz to, cik lielu algu saņem citi, viņš ar visu nepieciešamo ir nodrošināts, algas paaugstinājums ar laiku nāks, bet galvenais – viņš dara nozīmīgu darbu. Mani mierinājumi nelīdzēja, viņš turpināja skandalēt, līdz beigu beigās viņu no darba radio atlaida, un, cik man zināms, dzīves nogali viņš bija spiests pavadīt bezdarbnieku rindās.
Ļaudis Indijā nav naivi, viņi saprot, kas valstī notiek, viņi izsaka savu neapmierinātību, šad un tad tā izlaužas dažādās protesta formās, bet tajā pašā laikā savu ikdienas dzīvi viņi cenšas veidot, cik labi vien iespējams, ar pateicību par to, kas viņiem ir, un pārmērīgi neraizējoties par to, kā nav.
Varbūt tādēļ viņi spēj saglabāt dzīves prieku, lepnumu par savu valsti un cerību nākotni veidot labāku? Vai nebūtu labi, ja šādu līdzsvarotu pieeju spētu apgūt arī mēs, lai pārmērīgās raizes par to, kā mums nav, nepadara mūs nespējīgus darīt to, kas darāms, un lai savā neapmierinātībā nepazaudējam vēl arī to, kas mums ir?