Jāstāsta godīgs stāsts par Salaspils nometni
Uldis Neiburgs: Svarīgākais, domājot par Salaspils memoriālu, ir godīgs, dažādu tautību cilvēkiem saprotams stāsts par vienu no Otrā pasaules kara šķautnēm.
Kā "Rīgas un Apriņķa Avīzei" pastāstīja U. Neiburgs, līdz šim pētniekiem visai sarežģītos apstākļos nācies skaidrot patiesību, kas ir bijusi Salaspils nometne un kas šeit noticis Otrā pasaules kara laikā, jo vēl līdz šai dienai dzīvi ir mīti, kurus par Salaspili kā nāves nometni bija radījusi padomju propaganda. Jaunā ekspozīcija un informatīvās norādes memoriālā parādīs, ka Salaspils, piemēram, upuru skaita ziņā, tomēr nebija tas pats kas Osvencima vai tamlīdzīgas nometnes, jo padomju laikā upuru skaits ideoloģisku apsvērumu dēļ tika pārspīlēts. Tajā pašā laikā iecerētā ekspozīcija nebūs tikai skaitļi un fakti, bet caur bijušo ieslodzīto liecībām un vēstulēm atklās faktus par nometnes ikdienu, uzsver U. Neiburgs.
Tiks atspoguļots arī fakts, ka te bija ieslodzīti ne tikai vietējie iedzīvotāji, kuri izvairījās no iesaukšanas vācu armijā vai dezertēja no tās, bet arī lietuviešu virsnieki, kuri domāja par savas valsts atjaunošanu, Krievijas un Baltkrievijas iedzīvotāji, tajā skaitā bērni, no rajoniem, kuros vācieši rīkoja soda ekspedīcijas pret partizāniem, un dažādu Eiropas valstu ebreji. Iespējams, ar laiku varētu tik uzbūvēta arī ieslodzīto barakas imitācija, kurā būtu redzami apstākļi ēkas iekšienē un ārpus tās ar "pāraudzināšanas" darbiem un sodiem.
"Mūsu galvenais uzdevums, izstrādājot vīziju stāstam par Salaspils nometni un memoriālu, ir godīgi parādīt vēl vienu no daudzajām Otrā pasaules kara šķautnēm, kas kā simbols ir atnācis līdz mūsu dienām," saka vēsturnieks.
Memoriāla apmeklētāju skaits pieaug
Juris Vrubļevskis: Salaspils memoriāla apmeklētājiem stāstām par Salaspili kā vietu, kur notikuši noziegumi pret cilvēci, un skaidrojam memoriāla māksliniecisko vērtību.
Salaspils memoriāla direktors Juris Vrubļevskis stāsta, ka, lai arī memoriāls atrodas Salaspils novada teritorijā, tas pašlaik pieder valstij – Kultūras ministrijai. Par to, vai īpašuma tiesības mainīsies un tas nonāks novada pārvaldījumā, šajās dienās lems VAS "Valsts nekustamie īpašumi". Taču tas, kam pieder memoriāls, nav tik būtiski. Svarīgāk ir, lai tam vispār būtu īpašnieks.
J. Vrubļevskis stāsta, ka Salaspils memoriālu pašlaik apmeklē vidēji 50 000 cilvēku gadā. Tūrisma sezonas laikā tie ir apmēram 200 cilvēku ik dienu. Vērojama tendence apmeklētāju skaitam pieaugt.
Atbildot uz jautājumu, kāpēc Salaspils memoriālu vajadzētu apskatīt, uzsveram divus smaguma punktus. Pirmais, uz ko mēs norādām atbraucējiem, ka šeit ir vieta, kur kara laikā notikuši pret cilvēci vērsti noziegumi. Otrais – šeit ir apskatāms totalitārisma laika posmā radīts mākslas piemineklis, kura radītāji – arhitekti un tēlnieki – gan ideoloģisku apsvērumu, gan māksliniecisko vērtību dēļ tika pagodināti ar Padomju Savienības laika augstāko atzinību – Ļeņina prēmiju. Tieši otrais nosacījums ir iemesls, kāpēc uz Salaspils memoriālu studiju nolūkos – aplūkot robustās betona skulptūras – brauc prestižu tēlniecības skolu studenti no visas pasaules," atklāj Salaspils memoriāla direktors.
Protams, ikdienu sarežģītāku padara ideoloģiskā kņada ap Salaspils nometnes vēsturi, ap upuru skaitu. Lai noskaidrotu patiesību, kas šeit notika Otrā pasaules kara laikā, daudz ir darījis Latvijas Okupācijas muzeja pētnieks Uldis Neiburgs un viņa domubiedri, taču vienmēr atradīsies marginālas personas, kuras šie skaidrojumi neinteresē. Tāpēc ir izstrādāta koncepcija, kā attīstīt ekspozīciju, kas uzskatāmi skaidrotu memoriāla vēsturisko un māksliniecisko saturu.
Projekts, kā šo virzienu attīstīt, ir pabeigts. Jau drīzumā tiks izsludināts konkurss, lai iecerēto varētu īstenot. Jauna ekspozīcija gan memoriāla vārtu galerijā, gan dažādu informējošu vides objektu izvietošana varētu tikt realizēta astoņu mēnešu laikā.