– Amatpersonas vēsta, ka terorisma draudu līmenis Latvijā ilgstoši saglabājoties zems un mūsu valsts tiek atzīta par vienu no drošākajām Ziemeļeiropā. Tomēr draudi pastāv?
– Terorakti pie mums ir bijuši, taču ne tik bieži kā citās valstīs. Latvijas vēsturē ir gadījumi, kad, pateicoties cilvēku modrībai, bīstama situācija tikusi novērsta. Bet plašākai sabiedrībai to nedrīkst atklāt, lai neapdraudētu to cilvēku, kurš ziņojis par draudiem. Rezultātā mēs vienkārši ejam pa ielu, un tajā dienā tur nekas nenotiek. Drauds pats par sevi eksistē no tā brīža, kad ir tehniskas iespējas šo draudu īstenot – piemēram, kad ir pieejami spridzekļi vai cita veida ierīces infrastruktūras bojāšanai. Bet rezultātā viss atduras pret personu nodomiem.
Mūsu valstī daudziem cilvēkiem lietošanā ir šaujamieroči, tomēr mēs uzreiz nedomājam, ka tie tiks izmantoti šaušanai uz ielas. Lai gan pilnībā izslēgt to nevar. Par teroristisko aktu var uzskatīt to, kas balstās apzinātā nodomā, jo aiz neuzmanības tādas lietas nevar izdarīt. Izšķir politiskos teroristus, kas var izpildīt kāda naidīga spēka gribu citas valsts vai ekonomiska grupējuma interesēs, un ideoloģiskos teroristus, kuru rīcība balstās iekšējā pārliecībā – sociālajā, reliģiskajā, un tamlīdzīgi. Šie cilvēki darbojas savu dzīves mērķu vārdā, un to īstenošanai piekopj nevis legālus, bet nelegālus līdzekļus. Turklāt vissmagākos no nelegālajiem, lai iebaidītu sabiedrību.
– Tātad teroristu mērķis ir sabiedrības iebiedēšana?
– Tas ir viens no mērķiem. Nākamie – uz ko vērst iegūto ietekmi. Skaidrs, ka, ja sabiedrība ir ietekmēta, tas atsauksies uz varas orgāniem, kam sabiedrība vairs neuzticēsies, jo tie nespēs sniegt drošību.
– Tātad ar mierīgu sirdi var doties uz sabiedriskām vietām un masu pasākumiem, jo drošības iestādes ir modrībā un iespējamo apdraudējumu būs novērsušas?
– Jā. Ar pilnu atbildību varu teikt, ka Latvijā nospiedošais vairākums ļaunprātīgu ar terorismu saistītu nodomu tiek efektīvi apzināts jau iepriekš. Ja sākas kaut cik nopietna gatavošanās, tas ātri top zināms attiecīgajām operatīvās darbības iestādēm.
– Pieņemu, ka vieglāk par nodomiem uzzināt tad, ja terorisma aktu organizē grupējums, jo tad viņi savā starpā sazinās. Kas notiek, ja kaut ko ieplānojis viena persona?
– Tad viennozīmīgi ir grūtāk, bet tas nav neiespējami. Jo nekas nerodas no gaisa. Ja tā ir pistole, tad teroristam kaut kur pie tās jātiek. Ja persona vēlas izgatavot sprāgstvielu, tam ir vajadzīgas noteiktas vielas un priekšmeti, un arī šo apriti iespējams konstatēt. Ir atsevišķi terorisma paveidi, kas saistīti ar dzeramā ūdens saindēšanu vai daudzfunkcionālu infrastruktūras objektu darbības traucēšanu, piemēram, atslēgt elektrību vai internetu. Internets ir viens liels laukums, kas aptver visu pasauli, un līdz ar to mēs īsti nevaram zināt, vai otrā pasaules malā kāds cilvēks aiz sev vien zināmiem motīviem var sākt vērsties pret Latvijas infrastruktūru. Mūsdienās var notikt nopietni perspektīvie traucējumi valsts funkcionēšanai.
– Kā terorisma draudu līmenis mainījies, kopš Latvija pievienojusies Eiropas Savienībai (ES)?
– Tas samazinājies kopš brīža, kopš Latvijas varas iestādes sāka darboties NATO un ES kopīgajās informatīvajās sistēmās. Politiskā līmenī tas lika birokrātiskajām struktūrām sadarboties un apmainīties ar informāciju. Latvijai sāka pienākt ziņas, kas agrāk nebija pieejamas un pat esamības gadījumā netika sniegtas, kas savukārt ļāva operatīvāk reaģēt. Bet kopējā situācija mazliet pasliktinājusies tādēļ, ka, iekļaujoties kopējā telpā, mēs automātiski attiecinām uz sevi visus apdraudējumus, kas skar šo telpu. Nekontrolējamās migrācijas vilnis sev līdzi nesis atsevišķas terorisma izpausmes, kas novērojamas Rietumeiropā. Bet, "pateicoties" Latvijas vājajam ekonomiskajam stāvoklim, mēs šiem migrantiem esam mazāk interesanti.
– Vai, runājot par teroristiem, mēs runājam par garīgi nelīdzsvarotiem cilvēkiem?
– Psihiatrijas zinātne skaidro, ka absolūti veselu cilvēku nav – katram no mums ir dabiskas atšķirības, kas radušās personības veidošanas procesā. Valsts noteiktajos likumos, pēc kuriem dzīvo sabiedrība, šīs atšķirības ir pieļaujamas. Bīstami ir tie uzvedības modeļi, kas pārsniedz likumā noteiktās robežas.
– Vai varas iestādes monitorē šādus sabiedrības locekļus?
– Protams, tiek apkopoti dati par personām, kuri atrodas psihiatra uzskaitē. Arī kriminālprocesos, pirms persona tiek saukta pie atbildības, viens no nosacījumiem ir pārbaudīt, vai viņa ir pieskaitāma. Ja tas neapstiprinās, tiek noteikta piespiedu ārstēšanās.
– Kā tiek mērīts terorisma draudu līmenis? Kādi faktori tiek ņemti vērā?
– Tā ir komplicēta sistēma, ko ietekmē vairāki rādītāji. Ir gan politiskais aspekts, gan kriminālais, jo daļa situāciju, kas robežojas ar terorismu, ir kriminālas izcelsmes. Piemēram, ja tiek uzspridzināta automašīna vai savstarpējas apšaudes – tas viss Latvijā ir noticis, taču diez vai to var pieskaitīt pie mērķa iebaidīt sabiedrību. Lai gan ārējās izpausmes abos gadījumos ir vienādas. Jāvērtē arī ziņas, kas pienāk no informācijas avotiem un tehniskajiem līdzekļiem.
Operatīvās darbības likums nosaka, ka operatīvās darbības iestādēm var būt slepenā sadarbībā iesaistītas personas, kuras ziņo par situāciju dažādās vietās. Tas pats likums paredz arī dažādu tehnisko līdzekļu pielietošanu, ar kuru palīdzību iespējams fiksēt dažādas indivīda uzvedības izpausmes – gan sarunas, gan pārvietošanos. Rezultātā visa šī informācija tiek analizēta un aizdomīgie momenti tiek pārbaudīti. Liela daļa aizdomu neapstiprinās.
– Daudzas ES valstis pašlaik ir izšķiršanās priekšā, vai atteikties no anonīmajām SIM kartēm.
– Daudzviet tiek runāts par to, ka būtu jāpāriet uz tālruņa numuru reģistrāciju, jo noziedznieki, tostarp, teroristi, pie kāda tālruņa var pievienot spridzekli, un piezvanot, to iedarbināt. Skaidrs, ka šādā gadījumā iekšā netiks likta reģistrēta SIM karte. Līdztekus teroristiem, nereģistrētas SIM kartes izmanto naudas izspiedēji, krāpnieki, kā arī ļoti daudzi ieslodzītie, kuri lieto nelegālos telefonus. Ja mūsu valsts tuvākajā laikā terorisma apkarošanas ietvaros noteiks pāreju uz reģistrētajām SIM kartēm, tas situāciju padarīs kaut nedaudz drošāku.
– Kā vērtējat Latvijas likumisko ietvaru, kas attiecas uz terorismu un tā draudu novēršanu?
– Kopumā nav slikti, bet, kā iepriekš minēju, ir lietas, kas jāuzlabo. Nevajadzētu koncentrēties tikai uz SIM kartēm, jo ir arī citas lietas, kas būtu uzlabojamas. Taču pirms tam jābūt diskusijai zinātnieku un izmeklētāju starpā. Pēc tam jāmodelē, kā pēc attiecīgā likuma ieviešanas darbosies pārējās normas.
– Un kā Jūs vērtējat operatīvo dienestu darbinieku kvalifikāciju?
– Drošības policijā (DP) situācija ir daudz labāka nekā citās tiesībsargājošajās iestādēs, un tas ir tāpēc, ka uz DP tiek aizvilināti labākie darbinieki. Pēc Policijas akadēmijas likvidēšanas valstī kopumā tikpat kā nepalika iespējas iegūt bakalaura un maģistra grādu šajos novirzienos. Vai tad citās iestādēs nav vajadzīgas amatpersonas ar augstāko izglītību? – Ir! Taču pašlaik nekur citur nav iespējas apmācīties. RSU nodrošina tikai mazu daļu tām amatpersonām, kam studijas apmaksā Valsts policija (VP). Gala rezultātā šo augstāk kvalificēto cilvēku skaits VP vajadzībām tik un tā ir nepietiekams, bez tam – citas iestādes, ieskaitot DP, daļu aizvilina pie sevis. Rezultātā valsts operatīvais aparāts zaudē. Izglītoti cilvēki vajadzīgi visās 11 valsts operatīvās darbības iestādēs.
– Kur tad šo iestāžu darbinieki iegūst dienesta pienākumu pildīšanai nepieciešamās zināšanas?
– Pamata kvalifikācijas līmeni iespējams iegūt Policijas koledžā vai Robežsardzes koledžā, kā arī RSU pastāv neliela bakalaura programma. Bet situācija ar katru gadu un katru paaudzi kļūst sliktāka. Mana paaudze, kas sākusi mācīties un dienesta sistēmai pievienojusies pirms divdesmit gadiem, tagad pakāpeniski pensionējas. Tas valstij rada grūtības. Turklāt – daļa operatīvo darbinieku aiziet strādāt privātā sfērā, daļa – par mācībspēkiem, par prokuroriem. Pastāvošā izglītības sistēma nespēj piesātināt visu valsts aparātu. Tā ir katastrofa.
– Vai kaut kas tiek darīts lietas labā?
– Labs signāls ir tas, ka Iekšlietu ministrijas parlamentārā sekretāre Evika Siliņa ir uzklausījusi LJA priekšlikumu, un sadarbībā ar premjeru Māri Kučinski tas iekļauts valdības deklarācijā. Šis priekšlikums paredz izveidot atsevišķu pilnvērtīgu operatīvo darbinieku un izmeklētāju sagatavošanas sistēmu. Atliek vien izlemt, kura augstskola to īstenos. Ir labi, ka valdība šo nepieciešamību ir atzinusi, un tagad sabiedrībai jāpieprasa, lai tā tiktu īstenota.
– Vai zināšanu un pieredzes nodošana notiek arī iestāžu ietvaros?
– Gandrīz visiem priekšniekiem amata aprakstos ir noteikts pienākums sniegt metodisko palīdzību savam personālam. Taču jāatzīst, ka ne visi praksē to ievēro, aizbildinoties, piemēram, ar aizņemtību. Diemžēl izveidojusies priekšnieku kategorija, kuri strādā nevis kā palīgi darbiniekiem, bet kā administratori un kontrolieri, vērtējot vien rezultātus un lemjot par piemaksām vai sodiem. Tas jau vairs nav pilnvērtīgs priekšnieks. Jo īstam priekšniekam ne tikai jākontrolē, bet arī jādara viss, lai darbinieku pienesums būtu lielāks.
– Bet arī priekšniekiem taču ir priekšnieki.
– Ir vēl viena grūtība, kas grauj situāciju. Deviņas no 11 operatīvās darbības iestādēm ir ar kriminālizlūkošanas tiesībām. Un izmeklēšanas nozarē sāk darboties prokuratūras iedibinātā ķeksīšu sistēma. Tātad – par darba rezultātu uzskata kriminālprocesu skaitu, kas nodoti prokuratūrā kriminālvajāšanas uzsākšanai. Bet ko darīt, ja kāds process nav nodots? Vai tāpēc nav ieguldīts darbs? Neskaitot kriminālprocesus, ir arī citas darbības jomas. Piemēram, administratīvie pārkāpumi, skaidrojošais darbs iedzīvotājiem, pamatojoties uz dažādiem iesniegumiem. Darbs tiek ieguldīts, sabiedrība tiek apkalpota, bet rezultātā darbiniekiem nākas uzklausīt pārmetumus, ka maz kas ticis darīts.
Šāda sistēma ir aplama, tāpēc jāpāriet uz to, ka tiek vērtēta iestādes funkciju daudzveidība un ieguldītais darbs attiecībā pret nostrādātajām stundām. Jo mēdz būt situācijas, kad darbinieks novērš kādu noziegumu, un izmeklēšana vairs nav nepieciešama. Tāpēc priekšplānā izvirzās tieši operatīvā darbība, jo daudzas lietas iespējams atrisināt tā, lai noziegumi vispār nenotiktu, nevis notiktu un vēlāk tiktu sekmīgi izmeklēti. Īpaši svarīgi tas ir terorisma gadījumā, kad nedrīkst vilcināties un gaidīt, kad notiks sprādziens, lai pēc tam notikušo izmeklētu un lietu nodotu kriminālvajāšanai, iegūstot šo "ķeksīti" par padarīto darbu.
– Kā rīkoties cilvēkam, kurš uzzinājis par kāda cita ļaunprātīgiem un vardarbīgiem nodomiem?
– Es gribētu uzsvērt ziņošanas kultūras nozīmi. Padomju laikā ziņotāji tika nievājoši dēvēti par stukačiem un tas bija tāpēc, ka vairums parasto iedzīvotāju pretnostatīja sevi režīmam. Bet tagad mēs taču sakām, ka mīlam savu valsti, tāpēc ir ļoti labi un atbalstāmi ziņot varas iestādēm, ja ko zinām. Tos cilvēkus, kas pamanījuši ko aizdomīgu, aicinu nodot attiecīgās tiesībsargājošās iestādes sekretariātā iesniegumu ar vārdiem: "Manā rīcībā ir operatīvi nozīmīga informācija. Lūdzu operatīvo darbinieku izsaukt mani uz pārrunām."
Īpaša uzmanība jāpievērš noziedzniekiem, jo tieši caur viņiem izpaužas naidīgo spēku ietekme. Ja Latvijā ierodas kāda radikāla persona vai naidīgas valsts spiegs, viņa rīcība ātri būs pamanāma. Šī iemesla dēļ šie cilvēki meklē izeju uz noziedzīgo vidi, jo tā atrodas dabīgā opozīcijā valstij. Noziedznieks zina, kur noslēpties no varas orgāniem, kur viltot dokumentus, kuru amatpersonu iespējams piekukuļot, lai tiktu piesegts, un tas viss ir nepieciešams arī teroristiem. Tieši noziedzīgā vide par samaksu to visu piesedz, un tāpēc nododot katru noziedznieku, mēs vājinām vardarbīgās izpausmes.