05.12.2016 15:44

Skarbs eksperiments Ņujorkā: kā (iz)dzīvot ekoloģiski

Autors  Arnis Švānfelds
Novērtēt šo ziņu
(0 balsojumi)
Ja nav elektrības, var iztikt ar sveču gaismu, bet lielākas problēmas radīs ledusskapja trūkums un zudusī iespēja uzlādēt sadzīves ierīces. Ja nav elektrības, var iztikt ar sveču gaismu, bet lielākas problēmas radīs ledusskapja trūkums un zudusī iespēja uzlādēt sadzīves ierīces. Einārs Binders

Vai ir iespējams moderns un vienlaicīgi ideāli ekoloģisks dzīvesveids, kurš neatstāj iespaidu uz apkārtējo vidi?

Vēl aizvien zemeslodes attālākajos, civilizācijas maz skartos nostūros, kalnos, ledājos, džungļos un tuksnešos, dzīvo kopienas, kurās dzīve norit līdzīgi kā pirms simtiem gadu un kurās maz vai pavisam netiek izmantotas tehnoloģijas un produkti, kas atstāj paliekošu ietekmi uz vidi. Bet tie ir reti izņēmumi – pārējie planētas iedzīvotāju miljardi dzīvo citādi.

Pat valstīs ar zemu ienākumu līmeni mūsdienīga cilvēka ikdienas paradumi pārvietošanās, iepirkšanās, elektrības patēriņa un citās jomās atstāj aiz sevis būtiskas "dāvanas" videi. Tie ir dūmi un izplūdes gāzes no auto degvielas, izmeši no kurināmā lietošanas elektrostacijās, kas ražo elektrību ikdienas patēriņam, kā arī dažāda veida atkritumi – jo to vairāk, jo pārticīgāku dzīvi dzīvojam.

Nevalstiskās organizācijas "LAPAS" organizētajos seansos Rīgā un visā Latvijā bija iespēja noskatīties filmu "No impact man", kas latviski tulkots kā "Cilvēks bez ietekmes". Šī filma aizvien ir aktuāla. Nevaru apsolīt, ka tā raisīs tikai pozitīvas emocijas, bet to var ieteikt ikvienam, kuru interesē jautājums, cik tālu iespējams iet vides saudzēšanā un ko var darīt pat pilsētas centrā dzīvojošs cilvēks. Filmas autors un vienlaicīgi arī tās varonis ir Ņujorkas iedzīvotājs Kolins Bevans, kurš dzīvo lielpilsētai raksturīgu dzīvi savā centra dzīvoklī kopā ar sievu un mazo meitiņu.

Ardievas kafijai un olīveļļai, un sliekas dzīvoklī

Pēc eksperimenta Kolins ir atteicies no slieku “pakalpojumiem” un pārtikas pārpalikumus nogādā uz kompostu. Padoms: ērtāk šos pārpalikumus sakrāt ledusskapī maisiņā un tad retumis nogādāt uz kompostu lielāku porciju.Pēc eksperimenta Kolins ir atteicies no slieku “pakalpojumiem” un pārtikas pārpalikumus nogādā uz kompostu. Padoms: ērtāk šos pārpalikumus sakrāt ledusskapī maisiņā un tad retumis nogādāt uz kompostu lielāku porciju.



Kolins definē, ka šis ir stāsts par to, ko cilvēks var darīt individuāli, lai dzīvotu videi maksimāli draudzīgi, negaidot, kad problēmas risinās valdība, valsts vai lielās korporācijas. Viņš apņēmās kopā ar dzīvesbiedri Mišeli un meitiņu gadu nodzīvot lielpilsētas centrā, pēc iespējas samazinot iespaidu uz vidi, un šo procesu fiksēt filmā, kā arī pēc tam uzrakstīt grāmatu.

Sākot eksperimentu, autors analizē savas mājsaimniecības ieradumus un pakāpeniski tos izmaina, kopā ar ģimeni kļūstot aizvien "zaļāks" virzienā uz brīvprātīgu "ultrazaļumu". Pārmaiņas sākas ar pamatīgu revīziju sadzīves ķīmijas un tīrīšanas līdzekļu klāstā, un no tiem kā videi draudzīgs gandrīz nekas tālākai izmantošanai nepaliek. Ģimene pārtrauc pārvietošanos ar automobili un pat sabiedrisko transportu un sāk izmantot velosipēdus, mazā meita tiek pārvadāta velopiekabē.

Atsevišķs stāsts ir par pārtiku: pāris atsakās no tādiem produktiem, kas ražoti tālāk par dažiem simtiem kilometru no viņu dzīvesvietas, jo eksotisko produktu pārvadāšanai lielākos attālumos nepieciešams vairāk enerģijas un tas ir nedraudzīgi videi. Tādējādi ikdienas produktu klāsts dramatiski sarūk. Pārtiku turpmāk Kolins un Mišele iepērk tuvējā tirdziņā no Ņujorkas apkārtnes zemniekiem. Ir jāsaka uz redzēšanos, piemēram, tādiem ģimenē ierastiem produktiem kā olīveļļa, eksotiski augļi un tamlīdzīgi – un krietni jāpārveido ēdienkarte. Pats sāpīgākais Mišelei ir atteikties no ikdienas kafijas krūzēm, viņa sākumā pat šaubās, vai spēs pastrādāt savā ikdienas darbā bez kafijas uzmundrinājuma. Ardievas kafijai, vismaz uz eksperimenta laiku, ir tiešām aizkustinošas.

Pamatīga cīņa notiek atkritumsaimniecības frontē. Turpmāk jāiegādājas produkti bez izmetama iepakojuma vai jāņem savs. Pārtikas atkritumu pārstrādei dzīvoklī tiek ieviesta kompostēšanas kaste ar sliekām, kuras prasa regulāru uzmanību. Pārmaiņas skar arī iepirkšanās paradumus. Regulāri jaunu drēbju pirkumi tiek ziedoti taupīgumam un pieticībai. Tomēr tiktāl vēl neizskatās patiesi dramatiski.

Aizvien ekstrēmāk – bez elektrības un ledusskapja

Pirms nolemt ziemā dzīvot “zaļi”, vērts padomāt gan par savu drošību, gan par kaitējumu videi, ko nodara ikkatras automašīnas ātruma uzņemšana pēc velosipēdista apbraukšanas.Pirms nolemt ziemā dzīvot “zaļi”, vērts padomāt gan par savu drošību, gan par kaitējumu videi, ko nodara ikkatras automašīnas ātruma uzņemšana pēc velosipēdista apbraukšanas.



Skarbākais laiks pienāk pēc pusgada, kad ģimene vairs neizmanto elektrību. Gaismu dod sveces, bet ar pārējo nav tik vienkārši. Ledusskapis ir visnotaļ nepieciešams mājsaimniecībā, tādēļ Kolins mēģina to aizstāt ar pasaules nabadzīgākajos rajonos izmantotu ierīci, kas atgādina vairāku sakrautu podu kombināciju, kurai iekšienē jārada atvēsinošs efekts (var uzreiz pateikt priekšā, ka gaidīto vēsumu sasniegt neizdevās).

Ik uz soļa ģimenei nākas piedomāt pie lietām, kuras iepriekš šķitušas pašsaprotamas. Jāmeklē arī risinājumi un kompromisi, jo iztikt bez datora un mobilā tālruņa nevar. Neizskatās, ka ģimenei jaunā dzīve būtu viegla. Bez ikdienas rūpēm klāt nāk psiholoģiskais spiediens. Eksperimentam tika pievērsta negaidīti liela, un, izskatās, pat brīžiem apgrūtinoši liela, sabiedrības un žurnālistu uzmanība. Kolinam ļoti bieži nākas skaidrot savu ieceri gan līdzcilvēkiem, gan vietējiem un ārvalstu medijiem. Apkārtējo pirmā reakcija bieži ir negatīva, meklējot eksperimentā slēptus motīvus, tieksmi pēc publicitātes un vēlmi nopelnīt.

Bet ne viss ir slikti vai grūti. Kolins un Mišele konstatē arī negaidītus un labus efektus – atteikšanās no televizora un vēlāk arī no elektrības izmaina attiecības. Ģimene sāk vairāk sarunāties savā starpā, vairāk laika pavada ārpus dzīvokļa.

Draudzīgi videi, bet nedraudzīgi sev?

Ticu, ka iespaidi pēc filmas noskatīšanās būs ļoti dažādi. Skatoties filmu, nācās piefiksēt absurdu sajūtu, ka jājūtas vainīgam par savu piedzimšanu un turklāt arī tajā pasaules daļā, kura bauda pilnus civilizācijas tehnoloģiskos labumus. Un arī atstāj iespaidu uz vidi. Tomēr tālāk neizbēgami jāuzdod jautājums par robežu starp vēlmi dzīvot komfortabli un iespējām upurēt kādu komforta devu par labu draudzīgumam videi. Draudzīgi videi, bet nedraudzīgi sev? Bet varbūt iespējams atrast veidu, kā uzlabot savu dzīves¬veidu, neziedojot komfortu?

Tas paliks katra ziņā. Var apsolīt, ka, noskatoties filmu, nevarēs izvairīties no emocionālas iesaistes un nepieciešamības noformulēt savu attieksmi pret moderno dzīvesveidu un saviem ikdienas paradumiem, kā arī robežu, kur "zaļums" pāriet pašvērtīgā "ultrazaļumā". Starp citu, viena no filmas lielākajām vērtībām ir tieši attiecību fiksējums, ļoti personiskās ģimenes sarunas šī gada laikā.

Ko varam mācīties no Kolina un Mišeles

Vietējo produktu tirdziņiem gan Ņujorkā, gan pie mums ir vēl neizmantots potenciāls – iepērkoties atbalstām vietējo ekonomiku, saudzējam vidi un patērējam svaigus, veselīgus vietējos produktus.Vietējo produktu tirdziņiem gan Ņujorkā, gan pie mums ir vēl neizmantots potenciāls – iepērkoties atbalstām vietējo ekonomiku, saudzējam vidi un patērējam svaigus, veselīgus vietējos produktus.



Ko gan saka filmas varoņi pēc gadu ilgām brīvprātīgām "klaušām", pēc atgriešanās pie iespējas atkal izmantot visu iespējamo komfortu? Viens no galvenajiem padomiem ir nebaidīties eksperimentēt un ieviest savā dzīvē jaunus paradumus. Vajag mēģināt. Iespējams, sākumā jaunievedumi liksies neērti un neparasti, bet pēc tam paliks kā ikdienas rutīna.

Piemēram, sākumā pārvietošanās pa Ņujorku tikai ar kājām vai velosipēdu bija piespiedu jaunievedums, bet velosipēds palika kā ikdienas pārvietošanās līdzeklis arī pēc eksperimenta beigām. Tāpat, ilgāku laiku iepērkoties vietējo zemnieku tirdziņā, Kolins ar Mišeli aizvien vairāk sāka novērtēt tā labumus un turpinās iepirkt produktus no vietējiem zemniekiem arī nākotnē. Jaunu perspektīvu uz dzīvi var pavērt atteikšanās no televizora vai vismaz pie tā pavadītā laika samazināšana. Arī, izrevidējot savus iepirkšanās paradumus, var atrast nevajadzīgas pārmērības.

Kolins neuzstāj, ka katram nepieciešams kļūt tik "ultrazaļam" kā viņa eksperimenta otrajā pusgadā, un tas laikam nav arī iespējams. Tomēr eksperiments sniedzis interesantu pieredzi. Kādā no vēlākām intervijām Mišele saka, ka bija ļoti vērtīgi šo gadu padzīvot askētiski un tad ar citām acīm paskatīties uz patēriņa piepildīto iepriekšējo dzīvi.

Indivīda loma saglabāsies

Ir skaidrs, ka pašreizējais cilvēces dzīvesveids nav ilgtspējīgs, tāpēc tiek meklēti jauni un draudzīgāki degvielas veidi, attīstās enerģijas iegūšana no vēja, saules, viļņiem un citiem draudzīgiem energoresursiem, tehnoloģijas attīstās atkritumu apsaimniekošanā, transportā un citās vides aizsardzībai būtiskās jomās. Šie meklējumi ir valdību un uzņēmumu darbības lauks.

Tomēr, pat ja tuvākajā laikā parādīsies izcilas vides tehnoloģijas, nekur nepazudīs katra sabiedrības locekļa individuālā loma, griba un vēlme (vai nevēlēšanās) kaut nedaudz mainīt savu ikdienas rutīnu, lai iegūtu vide un visa sabiedrība kopumā.