10.11.2016 15:34

Pieredzes stāsts: "Mēs nogalinājām mūsu bērnu"

Autors  Jana Babre-Laime
Novērtēt šo ziņu
(1 balsojums)
attēlam ir ilustratīva nozīme attēlam ir ilustratīva nozīme arhīvs

Latvijā vidēji katru dienu tiek veikti 16 aborti. Tie ir cilvēki, kuri varēja būt, bet kuru tomēr nav. Tie ir nepiepildīti sapņi, nenosvinētas dzimšanas dienas, nenodzīvotas dzīves. Un tās ir milzīgas sāpes, tukšuma sajūta un domas par to, kā būtu, ja es nebūtu izšķīrusies par šādu soli.

Sanita ir viena no neskaitāmajām sievietēm Latvijā, kura veikusi abortu. Tas noticis pirms 16 gadiem, bet smeldze sirdi graužot joprojām.


Nost ar mietpilsonisku dzīvi!

Sanita stāsta, ka stāvoklī palikusi 19 gadu vecumā. "Tikko ar teicamām sekmēm biju pabeigusi vidusskolu un iestājusies Mākslas akadēmijā. Tas bija sapņa piepildījums! Šķita, ka pasaule gaida mani atplestām rokām, un es gribēju ņemt no dzīves visu, ko tā spēj sniegt. Biju tādā baudu un piedzīvojumu virpulī, ka mamma reizēm teica: "Piebremzē, tas nebeigsies labi!" Protams, kā ikvienam jaunietim, arī man šķita, ka vecāki neko nesajēdz un nezin kādēļ vēlas man ieriebt un sabojāt jautrību.

Iepazinos ar vecāku puisi no mākslinieku aprindām. Viņš studijas Mākslas akadēmijā jau bija beidzis. Stilīgs, bravūrīgs, gribēja iznīcināt vecās, iesīkstējušās vērtības. Rādīju viņam savus darbus, kopā lasījām Nīči... Šķita, ka visa pasaule mums ir pie kājām un mēs būsim tie, kas to izmainīs. Mūsu sauklis bija: nost ar mietpilsonisku dzīvi!

Viņam nepatika prezervatīvi – tie esot kā trešais liekais starp mums abiem. Tagad, to visu atceroties, saprotu, ka viņš vienkārši bija egoists. Un kretīns. Vēl es domāju, kāpēc toreiz sevi tik maz mīlēju.

Es paliku stāvoklī. Ja godīgi, tolaik man nešķita, ka aborts ir kaut kas slikts. Gribēju turpināt baudīt dzīvi, pabeigt studijas, ballēties, apbraukāt pasauli. Tie ir normāli jaunieša sapņi, vai ne? Tikai kāda bija cena par šo uzburto vīziju? Tas jau ir cits jautājums.

Īsumā – viņš šo bērnu pilnīgi noteikti negribēja. Kā tad paliekot ar mūsu sapņiem? Mēs taču visu dzīvi sev sabojāsim, būsim tādi paši mietpilsoņi kā tie, par kuru pelēkajām dzīvēm mēs smējāmies. "Māja, darbs, pudelītes, autiņi, strīdi... Vai to tu vēlies?" viņš man jautāja. "Mēs vairs nevarēsim gleznot un lasīt, un doties, kurp vēlamies. Mēs būsim tajā pusē – pie parastajām viduvējībām." To klausoties, man šķita, ka arī es nevēlos kļūt par mammu. Viņam pat nevajadzēja mani īpaši pierunāt veikt abortu, tikai jāsagādā nauda, un tas arī veiksmīgi tika izdarīts."

Tukšums

Sanita atklāj: "Kā šodien atceros, ka abortu man veica 14. martā. Ārā bija auksts un vējains. Uz peļķēm vēl bija plāns, pavasarīgi kraukšķīgs ledus. Tajā brīdī man nešķita, ka esmu izdarījusi ko nepieņemamu, tikai jutu nesaprotamu tukšumu un trulumu sevī. Iestāstīju sev, ka tā ir parasta procedūra, ka nekāda bērna vēl nemaz nebija. Gāju pa kraukšķīgo ledu un neko nejutu, tikai soļu skaņas atbalsojās galvā. Tā laikam bijusi vienīgā diena manā mūžā, kad ne par ko nespēju domāt. Un negribēju to darīt.

Viņš bija atnācis mani sagaidīt. Todien viņš man nešķita ne stilīgs, ne lielisks. Un tāds viņš man vairs nekad nešķita. Pēc pāris dienām satikāmies, dzērām tēju viņa mājās, viņš rādīja filozofa Sartra grāmatu, ko bija nopircis. Pieķēru sevi pie domas, ka man viņš vairs nepatīk, pat šķiet pretīgs. Nesapratu, kāpēc. Klusēju. Kāds Sartrs? Gribēju viņam iegāzt pa purnu un skriet prom. Piecēlos un izgāju pa durvīm. Viņš nāca man pakaļ, jautāja, kas noticis. Brīnījās un teica, ka esmu mainījusies. Jautāja, vai esot mani aizvainojis vai izdarījis kaut ko nepareizi. Ar šodienas prātu es viņam būtu pateikusi, ka viņš visu izdarīja nepareizi, visu. Bet es tikai turpināju iet, nevarēju neko pateikt, jutos tik tukša un maza, ka šķita – aukstais pavasara vējš mani pacels gaisā un aiznesīs.

Tā bija pēdējā reize, kad tikāmies... vismaz apzināti. Rīga ir tik maza, ka esmu viņu pēc tam vēl redzējusi uz ielas, satikusi kopīgo draugu pasākumos, bet vienmēr izlikos, ka viņu nepazīstu. Man bija kauns savā un viņa vietā, tikai sākumā nesapratu, kāpēc. It kā mēs kopā būtu izdarījuši ko nosodāmu. Un izdarījām jau arī. Mēs nogalinājām mūsu bērnu.

Todien pēc manas pēdējās viesošanās viņa mājās viena nostaigāju kādas četras stundas no vietas. Viņš palika tālu aiz manis. Šķita, ja staigāšu un skriešu līdz spēku izsīkumam, tukšums manī pazudīs. Bet tas tikai auga augumā. Tiesa gan, vēlāk es šo melno, baiso tukšumu iemācījos ignorēt. Reizēm dzēru, līdz atslēdzos. Vai iegāju kafejnīcā un riju visas kūkas pēc kārtas. No pārēšanās nāca vēmiens, bet joprojām jutos tik tukša, ka šķita – ja kāds man uzpūtīs, aizlidošu.

Studijas pabeidzu. Bet ko man tas maksāja? Ballēties un apceļot pasauli vairs nevēlējos, arī pelēkās mietpilsoņu dzīves pēkšņi vairs nešķita tik tukšas un nejēdzīgas.

Mēģināju atgūt mieru. Mācījos par šo notikumu nedomāt. Pat nesaucu to par abortu. "Tā taču bija tikai procedūra. Tur vēl nebija nekāda bērna." Šos teikumus iekalu sevī kā mantru un atkārtoju, kad galvā nāca "nepiemērotas" domas. Baidījos lietas saukt īstajos vārdos. Zināju, ka esmu izdarījusi ko baisu, un šī apziņa manī brieda vairākus gadus, tomēr izmisīgi centos to ignorēt."

Manu mīļo puisīt, piedod man...

Jaunā sieviete neslēpj, ka lūzuma punkts bijusi bērniņu skulptūru izstāde, kas pirms dažiem gadiem notikusi Rīgā, netālu no Laimas pulksteņa.

"Tā bija akcija, kas iestājās par nedzimušu bērnu tiesībām uz dzīvību. Ar draudzeni norunājām tikties pie Makdonalda ēstuves Vecrīgā. Tikšanās vietā ierados pirmā. Bija saulaina septembra diena, saules stari slīdēja pār manu seju, jutos priecīga. Un šodien nebiju pārāk daudz domājusi par savu "procedūru". Tad pamanīju lielo burzmu pie Makdonalda, cilvēki kaut ko fotografēja, pētīja, lasīja, daži pat nolika ziedus. Arī es, ziņkārības dzīta, piegāju tuvāk un pamanīju, ka zemē guļ mazu, skaistu bērniņu skulptūras. Saskaitīju tās: divdesmit septiņas... Tik daudz bērnu Latvijā katru dienu iznīcina abortos. Jutu, ka nosvīstu aukstiem sviedriem.

Pie katra akmens bērniņa bija lasāms stāsts, kāpēc viņa mamma izvēlējusies veikt abortu. Lasīju šos stāstus un jutos tā, it kā mani kāds smacētu. Gribēju bļaut, skaļi ievilkt plaušās gaisu un raudāt, raudāt, raudāt. Pa to laiku atnāca arī mana draudzene, kura lietišķi noteica, ka mums kā māksliniecēm nāk par labu šādu sociālās mākslas objektu apskatīšana. Teicu draudzenei, ka man tomēr jādodas prom, ka neiešu uz kafejnīcu. Gāju pāri Bastejkalnam, un domās atausa "mana procedūra". Baisais melnums, kas manī bija audzis visus šos gadus, beidzot lauzās ārā. Kaucu kā traka, un garāmgājēji droši vien domāja, ka esmu jukusi. Bet man bija vienalga. "Arī mans bērns ir viens no tiem divdesmit septiņiem, kam bija liegta iespēja piedzimt!" – tā bija vienīgā doma, kas skanēja manā galvā.

Pārnācu mājās, raudāju un pēcāk vairākas stundas truli blenzu sienā. Nolēmu internetā sameklēt vairāk informācijas par šo pasākumu un uzdūros kādam raidījumam krievu kanālā TV5. Raidījuma viesi bija akcijas "Par dzīvību" pārstāvji un kāda ginekoloģe. Vēl šodien atceros, ka pārraides nobeigumā krievu žurnālists Mamikins skatītājus brīdināja, ka sekos briesmīgi kadri. Nodomāju: kas tad tur tāds briesmīgs būs?

Pēkšņi ekrānā parādījās reāla aborta norise – bija redzams, kā ārsts ar kādu instrumentu no sievietes dzemdes izvelk mazu mazītiņu bērna kājiņu. Man sametās tumšs gar acīm. Tad es apvēmos. Un bļāvu no visa spēka. Sajūta bija tāda, it kā būtu mierīgi stāvējusi, bet pēkšņi kāds man iegāzis ar bomi pa galvu. Jutos kā slepkavības lieciniece. Tur gabalos tiek sarauts bērns! Kāpēc? Un tad nāca vissāpīgākā apjausma, ka arī manas "procedūras" laikā bērns tika sarauts gabalos. Mans bērns! Es izdarīju to pašu, ko tikko biju redzējusi ekrānā! Kā es ar to varēšu sadzīvot? Es brēcu, līdz kakls sāka sūrstēt.

Visus šos gadus biju mierinājusi sevi ar domu, ka "tur jau nekas nebija, tas vēl nebija bērns", bet sapratu, ka esmu sevi mānījusi. Abortu izdarīju 11. grūtniecības nedēļā, bērnam šajā laikā pukst sirds, ir rociņas un kājiņas. Tas ir mazs cilvēciņš. Tas bija mazs cilvēciņš, ko izrāva no manām miesām, turklāt ar manu piekrišanu.

Pēc šīs dienas es vairs nedomāju par "procedūru", bet par savu bērnu. Protams, man joprojām ir līdz smeldzīgumam sāpīgi par viņu domāt. Un ir dienas, kad piedzeros, lai nedomātu.

Es zinu, ka tas bija puisītis. Viņa seju redzu pilnīgi skaidri. Viņš būtu bijis apaļīgs, sārtiem vaigiem. Ar tuklām rociņām, kurās ir rievas. Es skaidri zinu, ka viņam ir apaļas plaukstiņas, kuru virspuse ir mīksta un maiga. Un es iztēlojos, kā viņš ar savām rociņām man pieskaras, glauda manus matus. Viņa pirksti sapinas manos matos, un mēs abi smejamies. Viņa smiekli ir gaiši, bet manas bēdas ir tumšas, jo izdarīto nevar vērst par nebijušu.

Iedomājos, kā mēs ejam pastaigāties, lasām kastaņus, peldamies vēsā jūrā. Ar satraukumu gaidām viesus uz viņa piektās jubilejas ballīti. Gatavojamies pirmajai skolas dienai. Kāda būtu bijusi viņa balss? Reizēm es par viņu domāju tik daudz, ka šķiet – pat sajūtu viņa neveiklo pirkstiņu pieskārienus, jūtu viņa smaržu. Viņš satver manu roku un tur to cieši, cieši. Tad es esmu laimīga un reizē ļoti nelaimīga. Laimei seko apjausma, ka es nozagu viņam dzīvi.

Neticiet nevienai sieviete, kura saka: "Es abortu nenožēloju! Es par to nedomāju!" Tie ir meli, jo tad tas nozīmētu, ka šādam cilvēkam nav sirds. Par laimi vai par nožēlu, sirds un sirdsapziņa ir ikvienam no mums, jautājums tikai – cik veiksmīgi mums izdodas to apklusināt...

Esmu runājusi ar sievietēm, kuras iet baznīcā un kuru pagātnē ir aborta rēgs. Protams, lielākā daļa to izdarījušas, pirms kļuva par kristietēm. Daudzas tieši draudzē atradušas mierinājumu un piedošanu. Tomēr arī šīs sievietes atzīst, ka tukšums līdz galam tā arī nekad nepazūd.

Arī mans tukšums nepazūd. Es neesmu sev piedevusi... Manu mīļo puisīt, piedod man!"