06.10.2016 07:43

"Mežacīruļos" pirmā mitraine radās intuitīvi (turpinājums)

Autors 
Novērtēt šo ziņu
(0 balsojumi)
Svarīgi, lai mitrzemes ūdenskrātuves krastos augtu niedres. Tās attīra ūdeni, uzņemot augu mēslojuma atliekas, bet vēlāk pašas kļūst par lauku mēslojuma daļu. Svarīgi, lai mitrzemes ūdenskrātuves krastos augtu niedres. Tās attīra ūdeni, uzņemot augu mēslojuma atliekas, bet vēlāk pašas kļūst par lauku mēslojuma daļu. Einārs Binders

Mākslīgā mitrzeme ir ūdens ekosistēma, kuras uzdevums ir veicināt ūdens attīrīšanas procesus jeb vienkārši dīķis ar slūžām vai bez tām, kas uztver gan netīros virszemes, gan no lauku meliorācijas sistēmām nākušos salīdzinoši tīrākos ūdeņus.

Galvenais, lai minerālmēsli nenonāk līdz Baltijas jūrai

Pēc noteiktiem algoritmiem tiek aprēķināts, cik lielai jābūt ūdenskrātuvei – mitraines actiņai jeb dīķa ūdens virsmas laukumam noteiktā vietā. "Mežacīruļu" mitrainēm to aprēķināja Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas speciālisti, un tas bija kopīgs Pasaules Dabas fonda, ZS "Mežacīruļi", Latvijas Lauksaimniecības universitātes un Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra projekts.

Svarīga ir vieta, kur mitraine atrodas, un tas, lai tā nekļūst par tādu kā bebru dambi, nodarot kaitējumu saimniecībai. Proti, ūdenskrātuvei jāatrodas pietiekami zemu – tā, lai ūdens līmenis jebkurā gadījumā būtu vismaz pusmetru zemāks par visdziļāko meliorācijas kolektora izteku, jo tad kolektors nebūs zem ūdens pat plūdu gadījumā.

Pirmā mitraine radās intuitīvi

"Oficiāli nosēddīķus ūdens attīrīšanai lauksaimniecības zemēs Eiropā sāka rakt tikai ap 2012. gadu. Man vajadzība pēc tādiem tīri intuitīvi radās jau 1990. gadu sākumā. Vajadzēja tikt vaļā no liekā ūdens, kas fermas teritoriju pārvērta dubļu jūrā. Mēģināju glābties, rokot grāvjus uz strauta pusi, bet tas saprotamu iemeslu dēļ draudēja ar nepatikšanām no dabas sargu puses. Tāpēc izveidoju nosēddīķus, kur ūdenim, pirms tas nonāk strautā, kaut nedaudz "nomierināties" – attīrīties no fermas apkārtnē savāktā piesārņojuma," skaidro J. Cīrulis.

Mitraines krastā noteikti jābūt lielam ūdensaugu klāstam, ieskaitot niedres. Tad veidojas noslēgts loks: fosfors, kas ar minerālmēsliem nonāk uz lauka, lietus laikā tiek izskalots no augsnes un nokļūst mitrainē; tur to patērē mitrāja krastos augošās niedres, kas ziemā tiek nopļautas un izkaisītas uz lauka. Tā mēslojums atkal atgriežas tur, kur tam jābūt, nevis kopā ar ūdeņiem nonāk Baltijas jūrā.

"Es gan šo ķēdi esmu papildinājis ar karpām, kuras dzīvo mitraines actiņā un ēd fosforu uzsūkušos ūdensaugus.

Atcerieties, padomju laikos bija teiciens: neēd daudz zivju, citādi naktī spīdēsi. Taču šajā gadījumā nekas slikts tas nav nedz zivīm, nedz makšķerniekiem, kuri karpas apēd," teic J. Cīrulis un piebilst, ka mitrainei ir arī negaidīti blakusefekti, piemēram, uz "Mežacīruļu" lielākā mitrāja actiņas saliņas dzīvo meža pīles. Zemgalē tām nav daudz vietu, kur ligzdot drošībā, bet šeit ligzdām netiek klāt lapsas. Parasti pīles, ja to ligzdas ir izēstas, zaudētā perējuma vietā gādā nākamo, tādēļ reizēm pīlēni līdz rudenim nepaspēj pieaugt. Taču šoruden "Mežacīruļu" pusē bija redzamas jau pieaugušas jaunās pīles.

Izsmēķis ir kaitīgāks par govs pļeku

Metānu, kas rodas no kūtsmēsliem, ZS ”Mežacīruļi” izmanto siltuma un elektroenerģijas ražošanai, un tas savukārt ļauj uzturēt arī pašiem savu siltumnīcu saimniecībuMetānu, kas rodas no kūtsmēsliem, ZS ”Mežacīruļi” izmanto siltuma un elektroenerģijas ražošanai, un tas savukārt ļauj uzturēt arī pašiem savu siltumnīcu saimniecību


Vaicāts, kas "Mežacīruļos" notiek ar kūtsmēsliem, J. Cīrulis saka: "Ja mēs kūtsmēslus no govju fermas nepārstrādātu, tie izdalītu metānu, kas savukārt nonāktu atmosfērā un grautu ozona slāni. Mēs no kūtsmēsliem iegūstam biogāzi, kas sadegot rada siltumu un elektrību. Ar iegūto siltumu apsildām siltumnīcas, kurās audzējam gurķus, savukārt elektrība, ko saražojam 840 kilovatu stundā, nonāk elektrotīklos.

Taču govs mēsli ganībās nav lielākā zemnieku problēma. Nomests izsmēķis, kas satur smagos metālus, dabai ir daudz kaitīgāks par govs pļeku pļavā. Turklāt, raugoties uz lauksaimnieku attiecībām ar vidi, ir skaidrs, ka mūsu prioritāte ir tīra Baltijas jūra, nevis jau pieminētā mēslu čupiņa pļavā," beidzot sarunu par saprātīgu saimniekošanu, saka J. Cīrulis.

Dabai draudzīgi risinājumi var iet roku rokā ar efektīvu saimniekošanu

Pasaules Dabas fonda direktors Jānis Rozītis, lūgts vērtēt ZS "Mežacīruļi" saimniecības darbību, saka, ka lauksaimnieciskai ražošanai ir liela ietekme uz dažādām dabas ekosistēmām.

"Lauksaimniecībai ir jākļūst videi draudzīgākai, attīstot un īstenojot dažādus videi draudzīgus pasākumus, modeļus, tehnoloģiskos risinājumus. Pašlaik aptuveni 60–70% barības vielu jūrā nonāk no lauksaimniecības zemēm un lauksaimniecības praksēm, tāpēc jāgādā, lai slāpeklis un fosfors nenonāktu ūdenī, bet gan paliktu uz lauka, kur tas nepieciešams kultūraugu audzēšanai. Jura Cīruļa piemērs rāda, ka dabai draudzīgi risinājumi var iet roku rokā ar efektīvu saimniekošanu."