27.09.2016 17:44

Andrejs Ēķis: Vislielākais kaifs ir dot

Autors  Imants Liepa, "Kodols"
Novērtēt šo ziņu
(1 balsojums)
Andrejs Ēķis: Vislielākais kaifs ir dot F64

Andrejs Ēķis ir topošās latviešu filmas "Nameja gredzens" producents. Aicinājām viņu uz sarunu, lai runātu par filmu un ne tikai.

– Pašlaik top filma "Nameja gredzens". Kāpēc tieši šis stāsts?

– Kopā ar Aigaru Graubu esam veidojuši filmas par notikumiem vēsturē, kas skatītājiem ir kā balti pleķi. Nevar būt valsts bez saviem varoņiem. Ja ienāk kāds svešs karaspēks, viņu galvenais uzdevums ir diskreditēt mūsu varoņus. Un tad viņi var uzspiest savējos. Tuvojas Latvijas simtgade, un ļoti daudzi nēsā Nameja gredzenu. Mums likās ļoti interesanti pievienot Nameja gredzenam klāt kādu stāstu. Piemēram, ka tas ir karaļu gredzens.

Taču galvenā ideja ir tāda, ka, ja kaut kas atkal notiktu (pārspļauj pār plecu) pie mūsu robežām, lai būtu vēl viens simbols, kas ļautu atpazīt līdzīgi domājošos. Ja mūsu paaudzei nestāstīs stāstus par mūsu vēsturi, viņi ātri varētu asimilēties un aizmirst savu piederību.

– Līdzās misijā balstītiem patriotiskiem darbiem gada nogalē kinoteātros parādīsies arī tava filma "Svingeri". Par ko tā ir?

– Reizēm nosaukums ir provokācija. Ir jānoskatās darbs, lai saprastu, par ko tas ir patiesībā. Šajā filmā vēlējos parādīt to, kā esam mainījušies 25 neatkarības gadu laikā. "Svingeri" ir filma ar jēgu, emocionālā ziņā tā varētu būt līdzīga filmai "Limuzīns Jāņu nakts krāsā", kurā arī ir parādīta tā laika sabiedrības domāšana divās ģimenēs.

Ja ir vēlēšanās piektdienas, sestdienas vakarā vienkārši pasmieties un no kinoteātra iznākt ar labu garastāvokli, plus vēl padomāt par kaut kādu morāli, tad te tas ir. Tie, kuri mani pazīst, zina, ka es neesmu galīgi traks, lai taisītu filmu vienkārši par svingeriem (smejas). Tāpēc es vēlreiz saku: filma zināmā mērā ir provokācija.

– Vai mākslai ir jābūt ar konkrētu mērķi?

– Manuprāt, mākslai ir jābūt ar mērķi, bet tas var būt ļoti dažāds. Galvenais – lai darbs emocionāli uzrunā. Tas ir tas mērķis – izmainīt apmeklētāju emocionālo stāvokli.

Uzskatu, ka Latvijā noteikti ir vajadzīgs Laikmetīgās mākslas muzejs. Mākslinieki pasauli redz mazliet citādi nekā citi. Un tieši cits skata leņķis ir tas svarīgākais. Laikam ejot, mainās cilvēku domāšana, un mākslā atspoguļojas šī nepieciešamība pēc jaunā. Es neesmu pret reliģiju, bet, kad ieeju baznīcā, jūtu, ka tā ir būvēta 16., 17. un 18. gadsimta cilvēkam, kurš, iznācis no sava zemnieka mitekļa, sajūsminās par greznību baznīcā. Taču es nejūtu, ir tur Dievs vai nav. Bet, ieejot labā muzejā, es varu nonākt pie jaunām atklāsmēm par pasauli.

Mūsu šodienas muzeji nav domāti mums. Muzeji ir mūsu bērniem, lai viņi būtu konkurētspējīgāki nākotnē, kad būs vajadzīgi cilvēki ar citādu skatu uz dzīvi, ar citādu domāšanu.

– Vai radošumu var kaut kā atvērt, ieaudzināt?

– Atbilde ir viena. Runājot, piemēram, ar ebrejiem, bieži vien dzirdu: "Mani jau agrā bērnībā vecmamma veda uz izstādēm, uz operu, uz teātri." Pie tiem, kuri ir radoši, ir piestrādāts. Viņi jau bērnībā visur ņemti līdzi. Tāpēc – vediet bērnus uz muzejiem, teātriem, koncertiem! Vediet visur, kur bērns var bagātināties ar vērtīgu informāciju!

– Ko no pēdējā laika mākslas piedāvājuma tu gribētu ieteikt arī citiem?

– Es, piemēram, ar lielu gandarījumu aizgāju uz izrādi "Svina garša" Nacionālajā teātrī. Tā ir par Otro pasaules karu. Sen nebiju bijis tik emocionāli dziļi aizskarts. Šāda luga var ļoti labi izstāstīt, ko nozīmē nodevējs, kolaboracionists, ko nozīmē citas lietas. Faktiski tur ir dziļa morāle kopā ar ļoti personiskām traģēdijām.

Pēc izrādes uzreiz piezvanīju lugas autoram un palūdzu, ja gadījumā tāda filma būs jātaisa, vai es varētu izmantot viņa darbu. Viņš laipni piekrita. Būs kaut kad jāķeras klāt! Tāpat man ir liels lepnums par Latvijas Nacionālo muzeju. Tur arī ir laikmetīgā māksla, maz, bet stūrītis ir. Ir sajūta, ka mēs ejam uz pareizo pusi.

– Kas tevi šobrīd satrauc Latvijā, pasaulē?

– Mani satrauc tas, ka, uzdodot Latvijas politiķiem jautājumu – kas ir Latvijas nacionālās intereses? – nevaru gūt skaidru atbildi. Izlasīju Latvijas Nacionālās attīstības plānu līdz 2030. gadam... Tāds ūdens! Lai izstrādātu konkrētas vadlīnijas valsts attīstībai, nevajadzētu tam žēlot naudu, jo tas ir kā biznesa plāns valstij. Ir jārunā par konkrētām lietām.

Piemēram, man patīk Nacionālās apvienības uzskats, ka mūsu bagātība ir bērni un bez bērniem mums nekā nebūs. Tā ir lieta, kas arī mani ļoti uztrauc. Cik saprotu, igauņiem ar to iet daudz labāk. Man nepatīk, ka visu laiku tiekam salīdzināti ar igauņiem, bet tomēr tie viņu pabalsti strādā.

Mēs dzīvojam pārmaiņu laikā. Manai paaudzei ir veicies nodzīvot šo dzīvi bez kara. Es nezinu, kā būs nākotnē, bet katru dienu klausos, kas notiek Krievijā, un mani arvien vairāk pārņem izmisums. Mēs dzīvojam normāli, bet Krievijā iet aizvien sliktāk un sliktāk. Tā bruņojas, ārdās, ir iestrēgusi savā domāšanā 19. gadsimtā. Rietumu pasaule dzīvo jau 21. gadsimtā, mēs esam tam visam pa vidu. Tāpēc Latvijas nacionālā interese ir vienmēr būt tajā pulciņā, kur ir visstiprākie džeki.

– Un, ja hipotētiski pieļaujam, ka kādu dienu Krievija izrādītos tas stiprākais spēks?

– Krievija ir bandīts. Es personīgi nekad neuzticētos Krievijai. Krievija baidās tikai no vienas lietas – no spēka. Paldies Dievam, ir Amerika ar savu pieeju, jo eiropieši vieni paši neko nespētu pasākt pret Krieviju.

– Vai tekstiem par "sapuvušajiem Rietumiem" ir kāds reāls pamats?

– Protams, ka nav nekāda pamata. Tā ir Krievijas propaganda.

– Arvien vairāk latviešu skatās Krievijas TV kanālus. Šobrīd līdzās "Pirmajam Baltijas Kanālam" vasarā populārs bija arī "NTV Mir". Vai valstij vajadzētu reaģēt uz šo situāciju?

– Neapšaubāmi! Mūsu valstī ļoti bieži, izskatās, tiek izdalīta nauda, bet neviens nekontrolē, kas ar to notiek. Mums ir izveidota tāda sistēma, ka faktiski kaut kādiem konkrētiem lēmējiem mēs nevaram tikt pie... neteiksim, pie rīkles, bet paprasīt izskaidrojumu, kāpēc tas ir tā un tā. Tas uzreiz tiek uzskatīts par spiedienu.

Nu, piemēram, par to pašu Latvijas Televīziju. Nacionālajai elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei jeb NEPLP vajadzētu noformulēt, ko viņi gaida pretī no valsts televīzijas. Valsts kontrolē ir 12% no visas televīzijas. Tātad mērķis varētu būt, lai katru gadu pa 2% kāpinātu šo daļu. Tik vienkārši! Taču šobrīd nauda tiek dota atsevišķiem projektiem bez kopējās vīzijas. Visu šo gadu laikā es nekad neesmu dzirdējis par uzdevumu, kas Latvijas Televīzijai būtu jāizdara. Privātajā biznesā vienmēr pasaka: tev ir jānopelna tik un tik, vai arī...

– Bet, ja tas ir sabiedriskais medijs, tad teorētiski sabiedrība ir tās darba devējs un īpašnieks. Kā sabiedrība varētu dot vēstījumu, ko vēlas sagaidīt no kanāla?

– Sabiedrība Saeimā ievēl 100 deputātus, un šie 100 cilvēki, izdalot naudu, dod ļoti konkrētu vēstījumu NEPLP. Piemēram: mēs dodam jums apsaimniekošanai šo naudu, un jūs dariet tā, lai krievu kanāli vairs nekad nebūtu līderi.

– Ja tu vadītu Latvijas Televīziju, ko tu darītu citādi?

– Pirmais, ko es izdarītu, izmestu ārā visas ārzemju filmas un seriālus.

– Kāpēc?

– Ja MTG nebūtu "Ugunsgrēka", šī ļoti interesantā veidojuma... Ja nebūtu šīs ikdienas ziepju operas, kas mierīgi var nograut "Panorāmas" reitingu, tad MTG nekā īsta nebūtu. Viņi pārsvarā turas uz šādiem stāstiem, kas rada cilvēkos pieradumu. Kāpēc krievu televīzijām ir lielāks reitings? Tāpēc, ka tur jūs neatradīsiet nevienu ārzemēs nopirktu filmu. Tur ir tikai krievu ražots saturs. Unikāls saturs. Ļoti vienkārši.

Runājot par krievvalodīgo auditoriju, visgrūtākais ir uztaisīt kaut ko citiem – piemēram, latvietim uzražot krieviem. Mana teorija ir gaužām vienkārša. Es palaistu ēterā kompilāciju no jebkuriem Krievijas opozīcijas kanāliem, pa vidu ieliekot pāris vietas, kurās raidīt vietējās ziņas. Es nesāktu ražot daudz satura. Un, ticiet man, būtu ļoti smuks reitings.

– No politikas pāriesim uz attiecību tēmu. Bija laiks, kad tu faktiski pildīji tēva un mātes lomu vienlaicīgi. Vai ir kādas spilgtas atziņas, ko esi guvis?

– Tas ir vistrakākais, ko es nevienam nekad nenovēlētu, – palikt vienam. Kad mana sieva nomira, vecākajiem dēliem bija 17 un 19 gadi. Viņi momentā atrada draudzenes un notinās no manis. Ne jau tāpēc, ka bija slikti vai kā... Varbūt ir citādāk, ja vecāki izšķiras un bērnu māte tomēr vēl kaut kur ir. Taču šādā gadījumā ligzda bija izirusi, un nevienam jau tajā izirušajā ligzdā negribējās sēdēt.

Mazais dēliņš, protams, man ļoti pieķērās. Bet pieķērās tik cieši, ka viņam bija grūti pēc tam uz skolu aiziet, ja nu gadījumā ar mani kaut kas notiek... Vienu gan es esmu sapratis: dzīvē viss mainās. Esmu atkal precējies, un man ir bērniņš. Tagad 52 gadu vecumā audzināt bērnu – tā ir pilnīgi cita sajūta.

– Vai tagad dari kaut ko citādāk nekā iepriekš?

– Nē, cilvēks jau nemainās pēc savas būtības. Tad, kad pats esi jaunāks, kad ir pirmie bērni, tu neko nesaproti un esi uztraucies. Kādreiz es visu laiku biju skrējienā, bet tagad pilnīgi baudu sagādā skatīties, kā dēliņš kustas. Un, ja viņš nokrīt, nav uzreiz jābrauc uz slimnīcu. Viņam ir tik un tik reižu jānokrīt, lai viņš to vairs nedarītu. Es vienīgi varu palīdzēt, lai tas būtu mīkstāk, bet vispār bez kritieniem nevar iztikt, jo tādējādi viņš mācās.

– Kas ir tas, ko bērnam var sniegt tieši tēvs?

– Ir kāda lieta, ko apzināti daru, ko esmu nopētījis no divām tautībām – ķīniešiem un ebrejiem. Faktiski, ja ķīnietim vai ebrejam ir kāda tirdzniecības vietiņa, bērns arī vienmēr ir turpat. Ja bērni ir kopā ar tēvu darba vidē, viņi no tā daudz iegūst. Tāpēc es savējos arī ņemu līdzi, piemēram, uz dažādām sarunām. Es atvainojos cilvēkam, pie kura eju, un bērns sēž un klausās. Man nupat bija randiņš ar Gunāru Ķirsonu. Biju paņēmis līdzi sešpadsmitgadīgo dēlu, un viņš ļoti iedvesmojās no šīs sarunas. Kāpēc atļaut, lai kāds cits programmē tavu bērnu? Foršāk ir, ja tu pats to dari.

– Kāpēc mēs vispār gribam bērnus?

– Un kāpēc mēs gribam sievieti blakus? Cilvēks nav ieprogrammēts būt viens, viņš grib savas dzīves liecinieku. Iedomājies, ja tev blakus nav sievietes, tu esi nomedījis briedi, bet tev nav kam palielīties... Tas ir vienkārši briesmīgi. Vīrietim tas tā ir. Viņš atnāk mājās un grib teikt: "Ooo! Man bija šitāda līdaka!" Otrs cilvēks ir liecinieks, ka tu elpo, tu dzīvo, kaut ko dari.

Vēl piemērs... Kad tu nofotografē savu bērnu laimīgā brīdī, cik cilvēkiem tu vari to bildi aizsūtīt? Gan jau, ka pats galvenais cilvēks būs sieva. Man šķiet, ka dzīve bez bērniem ir bezcerīgi pavadīta. Pats kaut ko tur priecājies, ņemies... Vislielākais kaifs ir dot. Dot ir kolosāli! Un kam tad citam, ja ne bērnam?