24.09.2016 08:03

Mores muzejā gan kara liecības, gan zviedru naudas lāde

Autors 
Novērtēt šo ziņu
(0 balsojumi)
Antons Bračs: Mores muzeju pērn apmeklēja pieci tūkstoši apmeklētāju, bet šīs vasaras saulainajās nedēļas nogalēs ik dienu atbrauca vismaz 50 kara vēstures interesentu. Antons Bračs: Mores muzeju pērn apmeklēja pieci tūkstoši apmeklētāju, bet šīs vasaras saulainajās nedēļas nogalēs ik dienu atbrauca vismaz 50 kara vēstures interesentu. Einārs Binders

Šīs nedēļas nogalē Siguldas novada Morē jau tradicionāli tiks pieminētas 1944. gada septembra beigu un oktobra sākuma kaujas, kurās piedalījās 11 tūkstoši leģionāru. Cīņā ar Sarkano armiju šeit krita 186 latviešu karavīri.

Zemē vēl karalaika liecību pietiek

Atmiņas par Otrā pasaules kara laiku Latvijā, kurā svarīga epizode bija arī Mores kaujas, glabā Mores muzejs. Tas pastāv kopš 2002. gada. Apmeklētājus muzejā jau gadiem sagaida Antons Bračs.

Viņš stāsta, ka vismaz puse muzeja eksponātu savākti tepat tuvākajā apkārtnē. Ieroči, patronas, ekipējums un citi vēstures liecinieki pārsvarā piederējuši 19. divīzijas latviešu karavīriem. Taču daļa ekspozīcijas veltīta arī viņu pretiniekiem – karavīriem no frontes otrās puses.

"Kad Krievijas armija 90. gados aizgāja no Latvijas, muzejam tika arī šis tas no viņu noliktavām. Šo un to man atved arī "dārgumu" meklētāji. Piemēram, nesen viens vīrs atveda divas ķerras ar kara laika liecībām, ko atradis Ikšķiles pusē. Tagad tas viss jāattīra no rūsas, un tad jau tās kļūs par muzeja eksponātiem," teic Antons Bračs (att.).

Patiesībā muzeja krājumi papildinoties vai ik dienu, jo Latvijas zeme vēl joprojām glabā gan šauteņu stobrus, patronu čaulas, karavīru ķiveres un daudz ko citu. Viņš pats neko nepērkot un nepārdodot, tikai iemainot muzeja krājumu papildināšanai, ja trāpās tiešām kaut kas interesants.

"Tirgotāji par kara laika materiālajām liecībām prasa drausmīgas summas. Cilvēks kaut ko ir atradis un domā, ka tā ir liela vērtība, bet patiesībā tā īsti nav. No otras puses – katrs sīkumiņš, pat patronas čaulīte, ir vērtība, jo tas ir sava laika liecinieks," atzīst muzejnieks.

"Te, Mores mežos, vietās, kur bija frontes līnija, tiek rakts vēl tagad. Bet, ja jau reiz esi izracis to bedrīti, esi tik laipns un aizroc ciet. Bet nekā. Un cilvēki, ejot sēņot, krīt tajās iekšā.

Vēl man nepatīk ļautiņi, kas, rokot un meklējot, piemēram, ieročus vai citas kara laika liecības, uzduroties karavīru mirstīgajām atliekām, savāc to, kas viņiem ir vajadzīgs, bet kaulus izmētā. Tas pavisam nav labi, jo neviens karavīrs, kas kritis kaujā, tādu attieksmi nav pelnījis," atgādina Antons Bračs.

Netrūkst pat zviedru armijas naudas lādes

"Es neesmu krājējs, bet ar laiku muzejā nonāk pavisam negaidītas lietas," teic A. Bračs. Tā, vienu dienu uzradusies sena medību bise, kādu varētu būt lietojis pats barons Minhauzens. Tāpat pavisam nejauši šeit pat Morē atrasta arī zviedru armijas kara lāde. Tajā glabāta pulka nauda, jo 17. gadsimtā jau neviens par velti karot nav gribējis.

Lādi A. Bračs ievērojis interesanto apkalumu dēļ. Atklājies arī tās izgatavošanas laiks – 1621. gads. Vēl viena tāda ir aplūkojama Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā, trešā redzēta kāda Vīnes muzeja ekspozīcijā. Bet pamazām krājoties arī padomju gadu liecības, jo arī tās cilvēkiem atgādina par laiku, kas jau sāk piemirsties.

Tiksimies Morē

Šogad Mores kaujām apritēs 72. gadadiena, un, kā parasti, 24. septembrī muzejā notiks piemiņas pasākums. A. Bračs teic, ka šogad tas notikšot mazliet plašāk, jo Saeimas deputāts Jānis Dombrava, kurš par Mores kaujām studiju laikā rakstījis diplomdarbu, savu deputātu kvotas naudu ir atdevis Siguldas novadam, lai šeit varētu atbraukt skolēni no Siguldas novada un tuvākajiem kaimiņiem. Domājams, kopā varētu būt aptuveni 200 skolēnu. "Parādīsim viņiem filmu, pacienāsim ar tēju un pīrādziņiem, tad dosimies uz Piemiņas parku," stāsta Mores muzeja pārstāvis.

Mores kaujas sākās 1944. gada 25. septembrī un turpinājās desmit dienas. Pirmās piecas dienas kaujas bija ļoti smagas. Kad Sarkanā armija saprata, ka frontes līniju pie Mores pārraut neizdosies, tā pagriezās uz Lietuvas pusi, bet 19. divīzija aizgāja uz Džūksti.

Morē krita 186 latviešu leģionāri, bet apmēram 650 tika ievainoti. Uzbrucēji zaudēja apmēram piecus tūkstošus karavīru, lai gan ir publikācijas, kurās apgalvots, ka varētu būt pat deviņi tūkstoši kritušo.

Ja Sarkanajai armijai būtu izdevies pārraut aizsardzības līniju pie Mores, tai pretī būtu nostājusies vācu 16. armija un sāktos kaujas, kuru laikā Rīga, visticamāk, būtu nopostīta. Mores kaujās, apturot pretinieku, leģionāri deva laiku bēgļiem no Vidzemes un Latgales tikt cauri Rīgai un nokļūt Kurzemē, no kurienes daudzi devās tālāk uz Vāciju un Zviedriju.