"Doma par audžubērnu mums ar vīru bija jau sen, taču trūka informācijas par nepieciešamajām formalitātēm. Tad kaimiņu pagasta audžuģimnes mūs uzaicināja uz kursiem, un tā sākās mūsu ceļš pretī audžubērnam. Jau kursos guvu ļoti daudz vērtīgas informācijas, kas dzīvē noder arī attiecībās ar saviem bērniem un sabiedrību kopumā, ne tikai par audžubērniem!" pieredzē dalās mammamuntetiem.lv lasītāja un audžumamma Ivita Krevica.
Man savulaik svešs cilvēks ir daudz un nesvtīgi palīdzējis, un tolaik es neticēju, ka tā mūsdienās var notikt. Es biju meitene no laukiem, mācījos medskolā, un īrēju istabu pie svešas tantes. Tieši viņa man toreiz palīdzēja - gan kādreiz nepaprasot maksu par īri, gan pabarojot ar labām pusdienām, gan arī iedodot naudu zālēm, kad gadījās noķert vīrusu. Un viņa man teica - es gribu tev parādīt, ka cilvēks var darīt otram labu arī tad, ja pats nav bagāts... Viņa nebija turīga, un brīžiem gāja grūti, taču tas neatturēja no domas ar labestību kādam palīdzēt...
Tagad esmu skolu beigusi, strādāju feldšerpunktā, un audzinu savus bērnus, un Niku. Gribēju saviem bērniem jau no mazotnes iemācīt, ka svarīgi ir ne tikai prasīt no citiem, bet arī dot un darīt labu, palīdzēt citiem.
Sadzīvē jau daudz neatšķiras, vai es pabaroju četrus bērnus, vai piecus, to vienu zupas šķīvi jau nejūt. Apģērbušies visi esam, paēduši arī, un doma, ka kāds mazulis aug nevis bezpersoniskā bērnunamā, bet mājās, man dod milzīgu gandarījumu.
Bērni Niku ļoti gaidīja, mēs ar vīru pie Nika uz bērnunamu braucām iepazīties jau mēnesi pirms viņš ienāca mūsu mājās, un šo mēnesi manējie diendienā skandināja, ko darīs ar Niku kopā, sprieda, kur Niks gulēs, ko vilks mugurā, ko viņam pirksim... Vārdu sakot, viņš tika gaidīts, kā mazulis ģimenē. Niks pie mums ātri iejutās, kopā ar Inesi un Janci iet katru rītu uz dārziņu. Meitenes abus zēnus ikdienā sauc par brālīšiem.
Tā kā viņi ir līdzīga vecuma un auguma, bieži tiek saģērbti līdzīgi, un uz ielas mums jautā, vai tie ir dvīnīši...
Sadzīvē jau daudz neatšķiras, vai es pabaroju četrus bērnus, vai piecus, to vienu zupas šķīvi jau nejūt. Apģērbušies visi esam, paēduši arī, un doma, ka kāds mazulis aug nevis bezpersoniskā bērnunamā, bet mājās, man dod milzīgu gandarījumu.
Protams, mājās iet skaļi, mazie reizēm sastrīdas, taču tā tas ir bijis arī pirms Nika ienākšanas. Mani ļoti aizkustina Nika pieķeršanās man, kad vakaros viņš grib, lai pasēžu pie viņa gultas, viņš grib klēpī, daudzas lietas viņš sadzīvē nezināja, tagad jau zina. Visu to jau nevar uzskaitīt...
Uzskatu, ka katrs mazais cilvēka bērns noteikti izaugs labāks cilvēks, ja būs audzis ģimenē, nevis iestādē. Mums taču pašiem un mūsu bērniem būs jādzīvo tajā pašā sabiedrībā, kurā mums līdzās būs arī šie - vecāku atstātie bērni. Mēs viņus nevaram izslēgt, izolēt, viņi vienmēr būs mums līdzās, varbūt uz ielas satiksim viņus, varbūt mūsu bērns kādreiz vēlā vakarā sastaps uz tumša ielas stūra kādu no šiem bērniem - un tad taču gribētos, lai šis bērns ir labs cilvēks... Varbūt kāds zēns, uzaudzis ģimenē, neaizies pa nepareizo ceļu dzīvē. Gribētos ticēt, ka es vismaz vienu cilvēciņu padarīšu laimīgāku, labāku,... un sabiedrībai taču svarīgs ir arī viens cilvēks..."