Filiāles vadītāja Ilona Čandere stāsta, ka darba meklējumos liela nozīme ir pašu bezdarbnieku iniciatīvai un vēlmei atrast darbu, bet darba meklētāji vērtē, ka izredzes atrast darbu ir niecīgas.
Problemātiskākie – ilgstošie bezdarbnieki.
Siguldas filiāles vadītāja I. Čandere atklāj, ka lielākā problēma gan valstī kopumā, gan atsevišķās filiāles esot ir ilgstošie bezdarbnieki – tie, kas uzskaitē jau ir gadu un ilgāk. Valstī kopumā tie ir vairāk nekā 40 %, bet Siguldas filiālē apmēram 38 %. Ilgstošajiem bezdarbniekiem atgriezties darba tirgū ar laiku kļūst arvien grūtāk, jo zūd iemaņas un depresija ņem virsroku. “Nevaram noliegt, ka bezdarbnieki ar laiku paliek arvien apātiskāki. Jo garāks ir bezdarba periods un ilgāk viņš ir aizsēdējies mājās, jo grūtāk atrast darbu un cilvēks darba devējam kļūst arvien mazāk interesants,” skaidro I. Čandere. Ilgstošo bezdarbnieku rindas veido dažādu vecumu grupu cilvēki – gan jaunieši, gan vidēja un pirmspensijas vecuma cilvēki, saka filiāles vadītāja.
Kas zina, ko grib
Pakalpojumu klāsts filiālē esot gana plašs dažādām mērķu grupām, un strādājošajiem tiek piedāvāta arī mūžizglītības programma, un cilvēku atsaucība esot ievērojama.
“Nevar viennozīmīgi teikt, ka cilvēki ļoti aktīvi izmanto vai neizmanto tiem piedāvātās aktivitātes. Cilvēki ir dažādi. Ir tādi, kas nāk un stājas uzskaitē, bet uzreiz jau pasaka, ka nekāda palīdzība viņam nebūs nepieciešama, jo jau zina, kur vēlāk strādās. Ir tādi, kas stājas bezdarbniekos, jo grib apgūt piedāvātās apmācības, un vēl ir tādi, kas īsti nezina, ko grib un kā tikt laukā no purva, kurā nonākuši. Šiem problemātiskākajiem tiek sniegts pilns pakalpojumu klāsts – karjeras konsultants, psihologs, iesaiste apmācībās un darbs ar cilvēkiem ir ļoti individuāls. Nevaram pateikt, ka ar visiem jāauklējas vai ka ar visiem iet gludi,” pastāsta I. Čandere. Daudz kas esot atkarīgs no paša cilvēka uzņēmības un vēlmes kaut ko savā dzīvē mainīt.
I. Čandere uzskata, ka lielu akmeni pašvaldību dārzā met nesakārtotie minimālās iztikas maksājumi. “Cilvēks varbūt ir izrēķinājis, ka viņam izdevīgāk sanāk sēdēt pašvaldībai uz pleciem, nekā meklēt darbu. To jau neviens neslēpj un par to, kā tikt galā ar šo situāciju, runā arī valdības līmenī. Gadās, ka strādāt par 100 latiem ir neizdevīgi un vairāk var saņemt no garantētās minimālās iztikas pabalstiem,” skaidro I. Čandere.
Minimālas izredzes
32 gadus vecais Mareks Ubko, kurš dzīvo Krimuldas novada Raganā, šobrīd meklē darbu celtniecības nozarē. Sludinājumā vīrietis norāda, ka var palīdzēt izremontēt māju vai dzīvokli un ir gatavs izskatīt jebkuru piedāvājumu. Mareks atzīst, ka viņa dzīvesvietas tuvumā darbu atrast ir grūti un trīs mēnešu laikā nevienu darba piedāvājumus nav saņēmis. “Ja kaut ko arī piedāvā, tad visbiežāk tie ir nelegāli darbi, par kuriem nevari būt drošs, vai beigās samaksās vai nesamaksās,” atklāj Mareks. Arī līdz šim vīrietis strādājis celtniecības firmā, bet atzīst, ka ziemā parasti darbu atrast grūtāk. “Par pieciem latiem dienā jau arī neviens negrib strādāt. Piedāvājumi ir visādi, bet daudz kur neko nemaksā. Visi tagad gudri palikuši, zina, ka darba nav un uz to spekulē. Tas, kuram nav nekādu variantu un ienākumu, ies arī par piecīti strādāt,” atzīst darba meklētājs.
Nellija Rozena meklē sekretāres darbu Siguldā vai tās tuvumā, un arī viņa uzskata, ka izredzes atrast darbu ir pavisam nelielas. Ir saņēmusi dažus darba piedāvājumus, taču tas bijis darbs Rīgā, bet “man tomēr gribētos tuvāk Siguldai,” sieviete stāsta. Iepriekš viņa strādājusi Rīgas Domes pašvaldības ieņēmu pārvaldē, taču darbs izrādījies pārāk grūts un atalgojums pārāk mazs, tāpēc Nellija nolēmusi iesniegt atlūgumu.
Savukārt Indra Bērziņa bez darba palikusi invaliditātes dēļ un tagad meklē brīvu vakanci profesijā, kurā varētu strādāt, –par pārdevēju. Sieviete atzīst, ka neviens darba devējs interesi par viņu šobrīd neizrāda. “Es tā lēnām meklēju, lai atrastu darbu, kas tiešām man ir piemērots,” viņa stāsta, bet skeptiski raugās nākotnē un domā, ka tuvāko mēnešu laikā darbu neizdosies atrast.