22.02.2016 14:23

Agrāk un tagad: Allažu Kaļķugravas dzirnavas

Autors 
Novērtēt šo ziņu
(0 balsojumi)
Allažu Kaļķugravas dzirnavas 2016. gada februārī Allažu Kaļķugravas dzirnavas 2016. gada februārī Einārs Binders un no Allažu pagasta bibliotēkas arhīva

Katrā Pierīgas novadā un pagastā ir saglabājušās sabiedriskās ēkas, tilti, baznīcas un vienkārši nostāstiem apvītas vietas, kuras tur bijušas jau tad, kad 1918. gadā tika dibināta Latvijas valsts. Gaidot Latvijas simtgadi, laiku pa laikam tādas apciemosim un pastāstīsim, kas tur bija pirms simt gadiem un kas tagad.

Sākt ceļojumu nolēmām Siguldas novada Allažu pagastā.

Allažu Kaļķugrava ar tās avotiem, dzirnavu dīķi un veco dzirnavu ēku ir viena no pagasta pievilcīgākajām vietām, kas atgādina senseno dziesmiņu par "dzirnām zaļā ielejā". Pašlaik vecajās dzirnavās, kas piedzīvojušas gan labākus, gan sliktākus laikus un tikai laimīgas sagadīšanās dēļ paglābušās no pilnīgas izpostīšanas, saimnieko bijušo dzirnavnieku radinieks Jānis Ozols.

Pagasta bibliotēkas vadītāja Dainuvīte Bērziņa, rādot senas fotogrāfijas, stāsta, ka laiks, kad Allažu Kaļķugravā uzceltas dzirnavas, precīzi nav zināms. Rakstisku ziņu par to nav, taču vietējie novadpētnieki domā, ka dzirnavas te bijušas jau ap 1820. gadu, kad Allažu muižu nopirka tirgotāju un muižnieku Blankenhāgenu dzimta, kas vēlāk pie sava uzvārda ieguva arī priekšvārdu "fon".

Pašreizējā dzirnavu ēka, spriežot pēc izmantotajiem būvmateriāliem un celtniecības tehnikas, iespējams, celta ap 1880. gadu. Zināms, ka pēc 1905. gada revolūcijas Allažu muižas īpašnieks Otto fon Blankenhāgens apmeties Mežmuižā, Kaļķugravas dzirnavu tuvumā, un tur mitinājies, līdz tikusi atjaunota nodedzinātā pils.

Šeit viņš dzīvojis arī 1918. gadā, kad tika pasludināta Latvijas Republika, un nav liecību, ka arī lielo vēsturisko griežu laikā darbs dzirnavās būtu apstājies.

Vēl zināms, ka pēc Pirmā pasaules kara dzirnavas piederējušas tēlnieka Teodora Zaļkalna vectēva brālim Oto, bet jau tā sauktajos Ulmaņa laikos, ņemot kredītu bankā, tās nopirkuši pašreizējā dzirnavu ēkas līdzīpašnieka Jāņa Ozola mātesbrāļi Ēriks un Ernests Krēgeri.

Ūdens spēks un elektrība

Sākotnēji dzirnavas darbojušās tikai ar ūdens spēku. Malšana notikusi divas, trīs stundas no rīta un tikpat ilgi vakarā. Ir nostāsti, ka reizēm ūdens no apmēram divu kilometru attālā Vecezera un Linezera caur kritenēm pa pazemi nonācis līdz Kaļķugravas avotiem. Tad, ja avotos bijis vairāk ūdens, malšana veikusies labāk.

Taču J. Ozols teic, ka viņš, tāpat kā zinātnieki, kas veikuši pētījumus ar kritenēm, laižot tur iekrāsotu ūdeni, neko tādu apstiprināt nevar. Tiesa, ar laiku gravas kreisās puses avoti kļuvuši vājāki, bet spēkā pieņēmušies tie, kas ir labajā pusē.

Jau pirms kara, kā stāsta J. Ozols, dzirnavu īpašnieki uzbūvējuši paši savu ar ūdeni darbināmu elektrostaciju, un tas ļāvis pagarināt malšanas laiku. Kad turpat otrā dīķī dzirnavu tuvumā uzbūvēta vēl viena elektro¬stacija, malšana notikusi tikai ar elektrību. Pēc kara dzirnavu elektrostacija kādu laiku piegādājusi elektrību arī kaimiņiem. Elektrības pārvadīšanai izmantotas dzeloņstieples, bet par izolatoriem kalpojušas stikla pudeles. Tā turpinājies līdz brīdim, kad izveidots kolhozs un tas nodrošinājis elektrības piegādi gan dzirnavām, gan iedzīvotājiem.

Ko neizdarīja vācieši, pabeidza kolhoza traktoristi

Pats grūtākais laiks dzirnavām bijis 1944. gada rudenī, kad, vāciešiem atkāpjoties, tās bija nolemts uzspridzināt. Taču viss beidzies puslīdz labi. Dzirnavu tuvumā bijusi vācu karavīru nometne, un J. Ozola onkuļi ar karavīriem kaut kā mācējuši sadzīvot pa labam. Kad pirms vāciešu promiešanas ieradušies "SS" vienību spridzinātāji un sākuši postīt dzirnavas, tās aizdedzinot un neļaujot uguni nodzēst, atnākuši arī "savējie" vācieši un nav ļāvuši tās saspridzināt. Savā starpā šaut vienam uz otru nav gribējies.

Par tiem laikiem, kā teic J. Ozols, vēl tagad liecinot dzirnavu jumta apdegušās spāres. Toreiz atjaunošanas darbos daudz palīdzējuši kaimiņi, sadabūjuši arī kārniņus, ar ko salabot uguns izpostīto jumtu.

Pēc kara dzirnavas atsākušas malšanu, protams, izmantojot tikai elektrību. Arī kolhoza laikā te tikuši malti gan graudi, gan kaļķi, un dzirnavu ārpusē bijis akmeņu drupinātājs. Tā tas turpinājies līdz 70. gadiem. Malšanai punktu pielicis plāns dzirnavās ierīkot kolhoza "Allaži" somu pirti. Iesākumā atbraukuši divi traktori un lūkojuši izraut no ēkas baļķi, kas kādreiz kalpojis par dzirnavu ūdensrata asi.

Nekas labs tur nav sanācis. Kad traktoristi jutuši, ka ziepes no dzirnavu mehānismu postīšanas vien būs, nodarbošanos pametuši. Tā iecere par somu pirts ierīkošanu Kaļķugravas dzirnavās apstājusies. Tiesa, baļķis, kā izrauts no savas vietas, tā arī joprojām rēgojas dzirnavu neapdzīvotajā galā.

90. gadu sākumā Kaļķugravas dzirnavām bijuši četri īpašnieki, tagad palikuši divi. Zemes īpašnieks J. Ozols neiebilst pret to, ka cilvēki nāk paskatīties uz Kaļķugravas avotiem, bet ir sarūgtināts par tiem, kuri visur cenšas piebraukt tuvāk ar auto, lai gan gravas augšpusē ir labiekārtota stāvvieta, un aiz sevis dzirnavu pļavā atstāj atkritumu kaudzes.

Dzirnavu dīķī ūdens nemainīgi turas +7 grādu robežās un nekad tā īsti neaizsalst pat vislielākajā salā. Tad tur salido visas apkārtnes pīles. Uz Kalķugravas dzirnavu dīķi brauc arī ziemas peldētāji no Siguldas, Raganas un citām vietām, lai gan dažiem, kā smejas Ozola kungs, te ūdens šķietot par siltu.

Dzirnavu iemītnieki dažādos laikos fotografējušies tā, lai fonā būtu redzams ūdenspārvads no dīķa, kurā uzkrājas ūdens, kas darbināja dzirnavas. Pa labi - dzirnavnieks Oto Grīnbergs.Dzirnavu iemītnieki dažādos laikos fotografējušies tā, lai fonā būtu redzams ūdenspārvads no dīķa, kurā uzkrājas ūdens, kas darbināja dzirnavas. Pa labi - dzirnavnieks Oto Grīnbergs.