Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Tas te atrodas jau kopš 1998. gada. Šobrīd centrā uzturas 42 cilvēki – visvairāk no Afganistānas, Ukrainas un Sīrijas, pāris no Irānas, Irākas un citām valstīm.

Patvēruma meklētāji pagalmos izžauto veļu nezog

Pie veikaliņa ciemata centrā, kas atrodas burtiski dažus soļus no patvērumu meklētāju izmitināšanas centra, pēc darba sapulcējies neliels bariņš vīru. Viņus, iespējams, saista interese par alu. Kāds gan paburkšķ, ka prese to vien dara, kā bojā godīgiem cilvēkiem dzīvi, bet – nu labi! – par bēgļiem parunāties varot. Daudz gan ko sacīt viņiem neesot.

Viens no vīru pulciņa – Pāvels – tiek deleģēts par teicēju, un viņš tad arī stāsta, ka šeit, Muceniekos, dzīvojot jau 20 gadu. "Skaidrs, ka es zinu, kas dzīvo tajā bēgļu namā. Pats ar viņiem daudz nerunāju, un sakauties arī nav gadījies. Turklāt kādā valodā tad es ar viņiem sarunāšos? Veikalā viņi, cik esmu dzirdējis, laikam angliski vai latviski kaut ko var pateikt. Afrikāņi un arābi jau tikai kopā ar savējiem apkārt staigā un pa ciematu tāpat vien neblandās. Ja nu vienīgi uz veikalu atnāk. Pirms gadiem trim, kad Gruzijā izbalsoja prezidentu Mišu Saakašvili, te ieradās gruzīnu patvēruma meklētāji. Tādi bezkaunīgi bija. Ložņāja pa ciematu visur, arī tur, kur nevajag, un meitenēm piesējās. Beidzot kaušanās sanāca. Bet tas jāprasa kādam gados jaunākam cilvēkam, mēs, vecākie vīri, esam tādi mierīgi," teic Pāvels un bilst, ka nesen runājis ar ukraiņiem, kuri gaida papīrus no valsts. "Viņi jau uzreiz sacīja, ka te neko nopelnīt nevar, tāpēc domājot par pārcelšanos uz Zviedriju vai Nīderlandi. Citi jau pavisam ātri aizlaižas no Latvijas prom, bet tad viņus atved atpakaļ uz Muceniekiem."

"Tā ir," piebilst viens no vīru pulciņa. "Kurš zina, cik bēgļu pa šo laiku te, Muceniekos, ir bijis, bet reti kurš domā palikt Latvijā. Pašlaik arī te ir viens uzbeks no Šveices. Atsūtīts dokumentus pārformēt. Pēc trim mēnešiem tik un tā braukšot atpakaļ uz Šveici. Kā es to zinu? Nu, viņš kādreiz ar mums kopā alu iedzer.

Bet citādi par patvēruma meklētājiem neviena slikta vārda nevar teikt. Piemēram, sīrieši pārsvarā ir izglītoti cilvēki un dzīvojuši ļoti pārticīgi, tikai karš šo dzīvi izjaucis. Vai tad tādi staigās pa Muceniekiem un zags pagalmos izžauto veļu? Protams, ka ne!"

Vīri neņemas prognozēt, kas un kā būs nākotnē, lai gan viņiem ir skaidrs, ka ar tiem 250 patvēruma meklētājiem, ko valdība sola uzņemt Latvijā, jau nekas neapstāsies.

Smaida un neprasa izrakstīt "vekseli"

Ciemata veikaliņa pārdevēja Olga, jautāta, vai ir gadījies sastapt patvēruma meklētājus, iesaucas: "Mīļie ļautiņi, tie patvēruma meklētāji pie mums Muceniekos ir jau gadiem, nevis kopš vakardienas! Lielākoties tie ir nelaimīgi cilvēki, taču ļoti pieklājīgi un labsirdīgi. Katrā ziņā tad, kad viņi ienāk pie manis veikalā, smaida un cenšas runāt latviski. Tā dara gan lielie, gan mazie – no rīta visi man saka: "Labrīt!" Kāds mēģina runāt arī krievu vai angļu valodā. Jebkurā gadījumā jau pēc dienām trim es labi saprotu, ko viņi grib. Pērk pārsvarā nepieciešamākās lietas – maizi, pienu, cigaretes, jo tikai tāpēc vien jau smēķēšanu neatmetīsi, ka esi ieradies svešā valstī. Alkoholiskos dzērienus nepērk, ja nu reizēm jaunieši kādu alus pudelīti, bet degvīnu – nē. Reiz gan arābi pirka, bet ne jau mūsu lēto šņabīti – viskiju un rumu no augšējā plaukta. Allahs jau neredz, kas aiz stūra notiek, viņi man sacīja," smejas Olga.

"Visus šos gadus, kamēr es te strādāju, man ne reizi nav bijušas domstarpības ar kādu no bēgļiem. Mūsu ļaudis ir nekaunīgāki un rupjāki. Izskatās, ka šie patvēruma meklētāji pat nezina, ko nozīmē kaut ko prasīt uz parāda, kā pieraduši mūsējie, sak', Olga, izraksti vekseli!

Kad pirms vairākiem gadiem te parādījās afrikāņi, sapratu, ka tie ir mierīgi un nosvērti cilvēki. Veikalā ienākuši, šie puiši vienmēr smaidīja, sveicinājās un ar mani runāja latviešu valodā. Bērni – es nezinu, kādas tautības, – arī tāpat cenšas. Nu, kad vjetnamieši vai korejieši te bija, tad gan nekāda runāšana nesanāca. Bet viņi telefonā rakstīja, ko grib nopirkt, un arī vienmēr smaidīja."

Kopā spēlē bumbu

Vietējās meitenes Juliāna un Viktorija pievakarē izgājušas pastaigāties ar suni.

"Jā, mēs kopā ar sava vecuma bēgļiem, kad ir jauks laiks vasarā, spēlējam bumbu. Turpat netālu no patvēruma meklētāju centra ir futbola laukums. Kādreiz vienkārši tāpat kopā pastaigājamies. Sazināmies angļu, krievu un latviešu valodā, jo viņi, kad te nokļūst, to mācās. Kad reizēm pietrūkst vārdu, izlīdzamies ar žestiem. Par to, no kurienes un kāpēc viņi te atbraukuši, mēs daudz nerunājam. Pietiek jau visādu citu interesantu lietu, ko apspriest," stāsta Viktorija. Savukārt Juliāna domā, ka nekādu problēmu izstāstīt, kāpēc bija jāpamet dzimtā puse, patvēruma meklētājiem nebūtu. "Reizēm parunājamies arī autobusā, kad viņi brauc no darba vai uz darbu Rīgā. Piemēram, viens kubietis brauca uz darbu "Coca-Cola" rūpnīcā, jo nauda iztikai sev un mājās palicējiem ir jāpelna arī patvēruma meklētājiem."

Centrs nav "melnais caurums"

Kamēr Muceniekos runājamies ar vietējiem ļaudīm, garāmbraucot uzradusies arī pašvaldības policija. Piestāj un interesējas, ko darām pie patvēruma meklētāju centra. Kārtībai jābūt. Izstāstām: tā un tā – sabiedrības noskaņojumu pētām. Policisti aizbrauc.

Dienu pirms došanās uz Muceniekiem ieklausījāmies arī Ropažu novada pašvaldības policijas priekšnieka Diāna Veļičko sacītajā.

Jā, viņš atceroties, ka šādi tādi sīki sadzīviski konflikti patvēruma meklētājiem ar centra personālu gadu gaitā esot bijuši. Piemēram, dažu Austrumu tautu pārstāvji, kas ticības dēļ reizēm nevar ēst dienā, to vēlējušies darīt naktī. Kad apkalpojošais personāls atteicies naktī strādāt, izcēlies troksnis.

Tā kā patvēruma meklētāji brīvi var atrasties arī ārpus "Muceniekiem", pirms gadiem trim esot bijušas nesaskaņas starp vietējo jaunatni un gruzīnu patvēruma meklētājiem. Bet tā jau esot pagātne. Turklāt paši centra darbinieki arī ir uzkrājuši pieredzi un zina, ko darīt, ja draud izcelties kāds konflikts. Tāpēc pašvaldību policijai pietiek ar to, ka patrulējot reizēm nobrauc gar centru.

Pašvaldībai daudz jautājumu

Tikmēr Ropažu novada pašvaldība ir iesaistījusies Iekšlietu ministrijas izveidotajā darba grupā par bēgļu jautājumiem. Kā aģentūrai BNS stāstīja Ropažu novada domes priekšsēdētājs Zigurds Blaus, pašvaldība aicinās valdību izvērtēt iespēju izveidot Ropažos sociālo centru bēgļiem, kā arī attīstīt novada infrastruktūru, lai patvēruma meklētājiem būtu iespēja nodarboties ar sportiskām aktivitātēm.

Tāpat nepieciešams izveidot grupu, kas nodarbotos ar pirmsskolas vecuma bērniem. Dzīvokļu jautājumu varētu atrisināt ar jaunu ēku būvniecību. Tam visam būtu nepieciešams valsts finansējums, norādīja Blaus, taču "konkrēti cipari vēl nav zināmi".

Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes patvēruma meklētāju izmitināšanas centrs „Mucenieki” darbojas jau otro gadu desmitu, bet pastiprinātas uzmanības lokā tas nonācis tagad – kopš Eiropu sākuši pārplūdināt bēgļi no islāma valstīm.