04.12.2014 08:41

"Ulubelē" zina – žēlsirdība un atbildība nav vienreizēja akcija

Autors 
Novērtēt šo ziņu
(0 balsojumi)
Zanda Bērziņa: "Spriežot pēc tā, cik daudzi mums piedāvā savu palīdzību un adoptē dzīvniekus, labu cilvēku ir vairāk nekā to, kas izliek dzīvniekus uz ielas." Zanda Bērziņa: "Spriežot pēc tā, cik daudzi mums piedāvā savu palīdzību un adoptē dzīvniekus, labu cilvēku ir vairāk nekā to, kas izliek dzīvniekus uz ielas." Einārs Binders

"Ulubele" Stopiņu novada Līčos ir tikai viena no vairākām dzīvnieku patversmēm Rīgas reģionā. Tās darbiniece Zanda Bērziņa stāsta, ka šeit regulāri mīt aptuveni 150 dzīvnieku.

"Adventes laikā atceramies par žēlsirdību un gribam paveikt kādu labu darbu, bet vēl labāk būtu, ja labie darbi izstieptos visa gada garumā," teic Zanda.

Jāzeponkulis un Reksa dzīvos kopā

Jau kādu laiku tīmeklī varējām sekot līdzi stāstam par kādu 80 gadus vecu vīru ‒ bezpajumtnieku Jāzepu, sauktu arī par Jāzeponkuli ‒ un viņa suni Reksu. Jāzepam, kurš spēka gados bijis pavārs, bet vecumdienās arī sargs baznīcā, un pārtika no 83 eiro lielas pensijas, pēdējā laikā dzīvē labi neklājās. Vecā vīra vienīgais mierinājums bija Reksa ‒ vācu aitu suņa jauktenīte.

Kad Jāzepam reizi pa reizei sastreikojās sirds, viņš nokļuva slimnīcā, bet Reksa – "Ulubelē". Taču reiz Jāzepa tā sauktie kaimiņi, draugi vai stūrīša izīrētāji Reksu vienkārši aizveda nezināmā virzienā. Iznācis no slimnīcas, Jāzeponkulis veselu mēnesi sēdēja Vecrīgā ar Reksas fotogrāfiju, lūdzot palīdzēt atrast suni.

"Tad pieslēdzāmies arī mēs – "Ulubeles" darbinieki. Tā kā ar labu Reksu atgūt neizdevās, bija jāsauc palīgā policija, un tikai tad šie cilvēki nozagto suni atdeva. Taču Jāzeponkulim no uztraukumiem atkal sastreikojās sirds un bija jābrauc uz slimnīcu, bet Reksai pie mums – uz "Ulubeli"," stāsta Zanda.

Pa to laiku U-komandas cilvēki, kā paši sevi sauc "Ulubeles" darbinieki, sociālajos tīklos lūdza palīdzību atrast kādu vietiņu, kur Jāzepam un Reksai dzīvot kopā. Neviens pansionāts vai sociālā māja tādu iespēju ‒ vecam cilvēkam palikt pastāvīgi kopā ar savu dzīvnieku ‒ diemžēl nepiedāvā.

"Jāzeponkulis bija ar mieru dzīvot kaut vai pie mums šķūnī, lai tikai būtu kopā ar savu Reksu. Apvaicājāmies, varbūt kāds var ziedot kaut vai savu veco dārza mājiņu, bet tad Rīgas Amatniecības vidusskolas puiši un meitenes kopā ar savu pasniedzēju Arvīdu Verzu piedāvājās pārbūvēt divus vecus jūras konteinerus tā, lai tie būtu piemēroti dzīvošanai vecam cilvēkam un sunītim. Iznāca 33 kvadrātmetrus liela telpa ar krāsni," teic Zanda, piebilstot, ka Pirmajā Adventē Jāzepa un Reksas namiņš atklāts oficiāli. Pats Jāzeponkulis, lai pateiktos par iespēju dzīvot kopā ar Reksu un būtu kādam noderīgs, ir apsolījis vārīt putras "Ulubeles" kucēniem un kaķēniem.

Pamesto mājdzīvnieku skaits nemainās

Zanda stāsta, ka vidēji "Ulubeles" patversmē ikdienu uzturas 150 suņu, no kuriem kādi 40 pēdējo pusgadu ir kucēni ar savām mammām. Vecākajam "Ulubeles" iemītniekam sunim Bārdam ir 18 gadu.

Dzīvnieks šeit uzturas līdz brīdim, kamēr kāds atnāk viņam pakaļ vai viņš aiziet uz labākiem medību laukiem.

"Tā jau ir tāda slikta tradīcija: kad rudenī vasarnieki ar tomātu un ābolu groziem no Pierīgas mazdārziņiem aizvācas, mēs savukārt dodamies savākt "kustamo ražu". Tāpēc pārsvarā kuces ar kucēniem nāk no mazdārziņu teritorijām. Šis skaitlis vismaz pēdējo četru gadu laikā ir palicis nemainīgs un, visticamāk, nemainīsies līdz brīdim, kad tiks pieņemts likums, ka visiem suņiem Latvijā jābūt uzskaitītiem, proti, čipētiem. Ceru, ka tas notiks jau 2016. gadā."

Neko nedodot arī suņu potēšanas pases. "Patversmē ir desmitiem suņu, kuru saimnieku vārdus, uzvārdus un adreses mēs zinām, bet arī tas neko nenozīmē, tāpat kā kaimiņu liecības. Šobrīd daudzu dzīvnieku pametēju vārdi tiek publiskoti sociālajos tīklos, bet izskatās, ka viņiem no tā ne silts, ne auksts."

Sunim nav vajadzīga pils

"Sunim nav vajadzīga ne pils, ne māja ar eiroremontu, bet cilvēks ar savu gādīgo attieksmi. Tāpēc mēs ar izpratni izturamies pret Rīgas bezpajumtniekiem. Liekot roku uz sirds, varu teikt, ka nav atbildīgāku saimnieku par viņiem. Protams, viņiem nav naudas dzīvnieka sterilizācijai vai kastrācijai, bet tieši suņi ir tie, kuri savus saimniekus pasargā no nosalšanas, kad, pavairāk uzņēmuši uz krūts, viņi aizmieg kaut kur parkā uz soliņa.

Kad policija klaidoņus savāc izgulēties zem jumta, suņus parasti atved pie mums ‒ uz dzīvnieku patversmi, bet, kad cilvēks ir izgulējies, viņš jau nākamajā dienā ar kājām no pilsētas centra atnāk pakaļ savam sunim. Suņiem no privātmājām saimnieki džipos atbrauc pakaļ pēc divām, pat trim nedēļām," skaidro Zanda.

Palīdz pat vienkārša lapiņa pie staba

"Ulubeles" darbinieki rēķinās, ka Jaungada pirmajā nedēļā, trokšņainā svētku salūta sabiedēti, pie viņiem atkal nonāks 20‒30 suņu. "Labā ziņa ir tā, ka jau otro gadu darbojas portāls "Dzīvnieku policija", turklāt Rīgā un ap Rīgu ir izveidojies spēcīgs brīvprātīgo palīgu tīkls. Tiklīdz mums patversmē ienāk dzīvnieks no konkrētas adreses, mēs par to paziņojam saviem cilvēkiem, kuri dzīvo pazudušā dzīvnieka iespējamo saimnieku tuvumā. Viņi izdrukā sludinājumu lapiņas un noteiktā rādiusā tās izlīmē.

Interneta izplatība pagaidām diemžēl nav tik plaša, kā mēs reizēm to iztēlojamies. Kad reizēm kāda ome vai opaps atbrauc pakaļ savam sunim, viņi daudzreiz nemaz nezina, kas tas internets tāds ir, bet, redzot pie staba pielīmētu lapiņu, uzreiz viss ir skaidrs. Pateicoties vienkāršajām lapiņām, mājās atgriezās aptuveni divas trešdaļas pērn Jaungadā pazudušo dzīvnieku."

Brīvprātīgā darbs nav vienreizēja akcija

Uz jautājumu, kā "Ulubelē" tiks sagaidīti Ziemassvētki, Zanda teic, ka netrūkšot tradicionālo Ziemassvētku brokastu ne cilvēkiem, ne dzīvniekiem. Kā parasti, atnākšot vai atbraukšot Ziemassvētku vecītis. "Bet vajadzētu jau būt tā, ka labie darbi tiek darīti visu gadu, ne tikai svētku reizēs," atgādina U-komandas pārstāve.

"Pie dzīvniekiem kādam ir jābūt visas 24 stundas diennaktī," viņa teic. "Mēs esam septiņi darbinieki un vēl kādi 30 brīvprātīgie ‒ pārsvarā no Rīgas, bet ir arī viena meitene tepat no Līčiem un pensionēta skolotāja no Ulbrokas. Labo cilvēku, kurus nebaida ne sniegs, ne lietus, noteikti ir vairāk par tiem, kas savu dzīvnieku izmet uz ielas."

Runājot par brīvprātīgo darbu, Zanda uzsver, ka tas nenozīmē vienreizēju akciju, bet darbu divas, trīs dienas nedēļā. Tās ir pastaigas ar dzīvniekiem, kamēr kopēji tīra būrus.

"Vienmēr skatāmies, vai būri ir silti un tīri. Paldies cilvēkiem par visu, ko viņi mums atnes, bet, piemēram, slidas vai citas saimniecībā nederīgas lietas dzīvniekiem nederēs. Šobrīd neņemam cilvēku drēbes, jo pietrūkst darba roku, kas nogriež pogas un drānas sagriež vajadzīgā lieluma gabalos. Tajā pašā laikā noderēs viss, kas ir kantains un mitrumu uzsūcošs. Tā var būt sega vai dvielītis, bet mēs lūdzam, lai tie ir tīri. Priecāsimies, ja kāds atvedīs vienreizējos uzsūcošos paladziņus kaķēniem un kucēniem. Vienmēr aktuālas ir brezenta kaklasiksnas un pavadas suņiem, jo tās ātri nolietojas."