20.11.2014 13:18

Esmu pret "hetero-seksuāļiem"

Autors  Guntars Baikovs, gudribassakums.lv
Novērtēt šo ziņu
(7 balsojumi)
Esmu pret "hetero-seksuāļiem" www.wikihow.com

Esmu arī pret "homoseksuāļiem" un "seksuālo orientāciju". Kā tā? Vienkārši, jo realitātē neeksistē nedz tāds fenomens kā seksuālā orientācija, nedz heteroseksuāli un homoseksuāli cilvēki.

Tieši tā. Tās ir nesen izdomātas, turklāt realitātei neatbilstošas valodas konstrukcija, kuras paredzamā nākotnē būs jāatmet kā nederīgas. Paskaidrošu.

Termini "heteroseksuālis" un "homoseksuālis" kā jaunvārdi parādījās tikai 19. gadsimta otrajā pusē. Līdz tam Rietumu kultūrā ar dzimumdzīvi saistos jautājumus izprata, no vienas puses, laulāto seksuālo attiecību, no otras, netiklības kategorijās. Laulība un netiklība. Tik vienkārši.

Kā tas redzams, aplūkojot vīriešu un sieviešu ķermeņus, viens dzimums papildina otru, abi kopā veido veselumu; apbrīnojamu sistēmu, kas spēj radīt jaunu dzīvību. Mēs esam radīti prokreācijai, ar to saprotot ne tikai jaunas dzīvības radīšanu, bet arī bērnu audzināšanu un sagatavošanu patstāvīgai dzīvei. Tā ir acīmredzama un neapstrīdama bioloģiska un sociāla realitāte. Tas palīdz saprast laulības institūcijas vienreizīgumu.

Daudziem jau 19. gs. šie divi jaunvārdi šķita kā kategoriju kļūda. Tādi tie arī bija. Rīcība tika sasaistīta ar cilvēka identitāti. Sākotnēji jaunvārds "homoseksuālis" tikai izmantots, lai aprakstītu psihisku novirzi, kas agrāk tika dēvēta vienkārši par sodomiju vai pederastiju. Šī seksuālā iekāre tika saistīta ar personas identitāti ar konkrētu mērķi – parādīt, cik nepieņemama, pretdabiska un postoša ir šāda nosliece, jo tā pārņem savā varā visu personu.

Ātri vien šie jaunvārdi, psihologu un likumdevēju lietoti, iegūlās sabiedrības apziņā kā reālas kategorijas. Ja līdz tam sodomija tika uztverta kā perversa darbība, tagad vārds "homoseksuālis" bija kļuvis par jaunas sugas nosaukumu. Tā negribot tika sagatavota augsne šodienas pārpratumiem par cilvēku identitāti.

Kā redzams no šī īsā ieskata valodas lietojuma vēsturē, nedz seksuālās orientācijas ideja, nedz dalījums heteroseksuāļos un homoseksuāļos nav nekādi mūžseni absolūti, bet gan mākslīgas valodas konstrukcijas. Realitātei neatbilstošas un pavisam nesenas konstrukcijas. Turklāt šim vēsturiskajam apgalvojumam piekrīt gan vienas, gan otras puses interešu aizstāvji.

Kas notika pēc tam?

20. gs. beigās dažas ieinteresētas personas saprata, ka, ja reiz seksuālā iekāre tiek sasaistīta ar identitāti, tad iespējams šo valodas konstrukciju izmantot sava labuma iegūšanai. Sabiedrībā dzīvā atmiņā bija cīņa pret melnās rases diskrimināciju, uz viļņa bija cīņa par sieviešu tiesībām. Kāpēc neizmantot to pašu apspiestās grupas principu, lai cīnītos par homoseksuāļu tiesībām? Melnais, sieviete ... un homoseksuālis. Kāpēc ne, ja reiz seksuālā orientācija tika valodas līmenī pasniegta kā cilvēka identitāte? Tas nekas, ka tā ir mākslīgi radīta valodas konstrukcija, galvenais, ka tā noder noteiktu mērķu sasniegšanai. Cīnīsimies pret apspiešanu un par savām tiesībām! Tikai kura tiesības lai pieprasa?

Sākuma bija "hetero" un "homo". "Homo" tika aizstāts ar vārdiņu gejs [G], kas tajā laikā angļu valodā nozīmēja "laimīgais". Ar to nepietika, vajadzēja pievienot arī L – lezbietes un B – biseksuāļi. Tad arī T – transseksuāļi. Tad Q – tie, kas vēl nav pārliecināti, kas tieši viņi ir. Tas arī I – interseksuāļi, un A – aseksuāļi, P – panseksuāļi (vai poliamoristi), un nu jau arī K – dīvainie, perversie (ang. – kinky). No H uz LGBTQIAPK... un tā tik uz priekšu.

Nav šaubu, ka visas šīs tieksmes ir reālas. Tāpat nav runa par to, kāda ir to izcelsme; vairāk iedzimtības, vai vides ietekmes rezultāts, tas ir komplekss jautājums un mainās no situācijas uz situāciju. Tas ko šī tendence uzskatāmi ilustrē, – cik neadekvāti ir mēģināt cilvēku identitāti saistīt ar viņu seksuālajām tieksmēm un uzvedību.

Tikpat labi varētu ieviest kategorijas "seksuāli uzticīgie" un "neuzticīgie". Tie, kam pietiek ar vienu partneri, un tie, kuri arvien kāro nodoties baudām arī ar citiem, jo "esmu tāds piedzimis". Katram vajadzētu sava veida likumdošanas aizsardzību, tiesības laulāties un šķirties viņiem pieņemamā formā, pēc vēlēšanās adoptēt bērnus, utt. Acīmredzami, ka tās ir muļķības. Tāpat kā viss šis troksnis ap "homoseksuāļu" identitāti un tiesībām. Pēdējais laiks to apzināties.

Kādās kategorijās turpmāk runāt par seksa tematiku

Laulība un netiklība. Pamata problēma ar mākslīgi ieviesto "hetero–homo" paradigmu ir tā, ka tiek maskēts patiesais nelaimju cēlonis – netiklība. Jāpiekrīt, ka faktiski "homo" tiek diskriminēti sabiedrības attieksmes ziņā, kamēr "hetero" var atļauties, kas vien ienāk prātā.
Ja kāds dzīvo seksuāli izlaidīgu dzīvi ar pretējā dzimuma pārstāvjiem, tas tiek pieņemts kā kaut kas dabisks. Taču, ja kāds izvēlās attiecības ar savu dzimumu, tās tiek nosodītas kā pretdabiskas.

Tā nu laba un ļauna kritēriji tiek atvasināti no cilvēku piederības vienai vai otrai no šīm mākslīgi radītajām kategorijām. Rezultātā, ja vien cilvēku iekāres aprobežojas ar pretējo dzimumu, viņu netiklība saņem sabiedrības svētību, viņi ir brīvi darīt ko, kad, cik un ar ko vien vēlās. Lai gan patiesībā jebkura netiklība, gan sava, gan pretējā dzimuma ietvaros, posta laulības un ģimenes institūtu un visas sabiedrības labklājību.

Bez tam šī darbību–tieksmju sasaiste ar cilvēku identitāti nodara lielu ļaunumu jaunajiem. Šī mākslīgā "homo–hetero" paradigma musina jaunos prātus apšaubīt, kāda tad ir viņu seksuālā identitāte. Tas nereti noved pie meklējumiem, kuru sekas pēcāk nākas rūgti nožēlot.

Tāpēc pareizi, un galvenais, realitātei atbilstoši būtu runāt par seksa tematiku laulības un netiklības kategorijās. Nevis "hetero" un "homo", bet laulība un netiklība. Šajā gadījumā fokuss ir uz laulības un ģimenes labumu, kas ietver gan abu laulāto attiecības, gan bērnu audzināšanu, gan ieguvumu visas sabiedrības līmenī. Atskaites punkts ir nevis iedomātas kategorijas, bet bioloģiskā un sociālā realitāte. Seksuālā aktivitāte tiek izvērtēta pēc tā, vai tā stiprina vai vājina laulību, ģimeni un sabiedrību.

Kristīgajā laulības izpratnē, kuras efektivitāte un pienesums sabiedrības vispārējai labklājībai šodien ir apstiprināts ar neskaitāmu pētījumu rezultātiem, dzimumattiecības piederas tikai un vienīgi laulāto starpā. Lai cik kontra–kulturāli tas arī neizklausītos, tomēr tieši šāds attiecību modelis vīrieša un sievietes starpā ilgtermiņā darbojās vislabāk.

Visa cita seksuālā aktivitāte – gan tīņu seksa piedzīvojumi, gan gadījuma sakari, gan sekss pirms laulībām, gan kopdzīve bez laulības, gan pornogrāfijas lietošana utt. – ietilpst kategorijā "netiklība" un izmērāmi (!) nelabvēlīgi ietekmē gan cerības uz laimīgu laulību, gan indivīdu un sabiedrības labklājību kopumā. Ar realitāti nestrīdas.

Vienlaikus jāapzinās, ja mākslīgās "hetero–homo" paradigmas vietā sākam lietot bioloģiskā un sociālā realitātē, jeb radīšanas kārtībā balstītu "laulība–netiklība" paradigmu, tad tā noliks "zem sitiena" nevis 1–2% viendzimuma attiecību piekritējus, bet ar retiem izņēmumiem – visu sabiedrību. Arī daudzus kristiešus, arī daudzus mācītājus. Tā liks pārvērtēt, cik dziļi seksuālo iekāru varā esam nonākuši.

Jautājums – vai esam gatavi kritiski palūkoties arī uz sevi? Vai esam gatavi mainīties, vai arī lepni turpināsim grimt dziļākā postā? Ja neesam gatavi nostāties pret netiklību visās tās izpausmēs, nav īsta pamatojuma nostāties tikai pret dažām tās formām; nedz sabiedrībā, nedz Kristus Baznīcā.