Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

To noskaidrojām sarunā ar J. Dūmiņa Baldones mūzikas pamatskolas audzēkņiem un viņu skolotāju Rolandu Eimani.

Skolēnu ekspresaptauja starpbrīdī

– Vai skolas mācību programmā būtu jāiekļauj mācība par seksu?

3. un 4. klašu meitenes un zēni cits caur citu sauc: "Jā!"
7. klašu zēni: "Jā. Tas jau tiek darīts, un kāpēc lai to pārtrauktu?"
7. klašu meitenes: "Veselības mācībā to dara. Cilvēkam jāzina par sevi. Vienīgi jautājums, kādā vecumā."

– No cik gadu vecuma par to būtu jārunā?

3. un 4. klašu skolēniem ir dažādas atbildes: "No 10, 12, 14, 16, 18, 20, 22 gadiem."
7. klašu meitenes: "No 13 gadiem."
7. klašu zēni: "No 14 gadiem. Mums šogad sāka mācīt Veselības mācību."

– Kāpēc skolā vajadzētu mācīt par seksualitāti?

3. un 4. klašu skolēni: "Lai iemācītos, kā rodas bērni! Lai būtu laimīga ģimene! Lai dabūtu sievu! Lai zinātu, jo nākotnē tas var noderēt ģimenes dzīvē! Nevar jau zināt, kurā mirklī tas dzīvē var noderēt."
7. klašu zēni: "Tādēļ, ka ir problēma – piecpadsmitgadīgas māmiņas. Lai skolēniem tas nav pārsteigums."
7. klašu meitenes: "Pirmkārt, tādēļ, lai iedrošinātu cilvēkus runāt, lai viņi nedomātu, ka par to nedrīkst runāt. Lai neliekas, ka tas ir kaut kas šausmīgs, ja kas tāds notiek. Ja par to mācītu, tas parādītu, ka runāt par seksualitāti ir normāli, un cilvēkam par to ir jāzina."

– Vai ar vecākiem un skolotājiem par šo tēmu esat runājuši?

3. un 4. klašu meitenes un zēni: "Es runātu ar vecākiem. Es runātu gan ar vecākiem, gan skolotājiem. Es jau vecākiem esmu jautājis. "Viģikos" un internetā arī par to ir."
7. klase zēns: "Man būtu ļoti neērti ar vecākiem runāt par seksu."

– Kur vēl var uzzināt par seksuālo audzināšanu?

3. un 4. klašu skolēni: "Internetā. "Viģikos". Televizorā."
7. klašu zēni: "Jaunietis, kurš gribēs atbildi uz kādu jautājumu par seksualitāti, ies nevis pie sociālo zinību skolotāja vai lasīs mācību grāmatu, bet atvērs internetu, apskatīsies un visu noskaidros tur."

Pedagoga viedoklis

– Bērni skaidri un droši pasaka – jā, viņus interesē jautājumi par seksu un seksualitāti. Kā par to ar viņiem runāt?

Rolands Eimanis, kristīgās mācības skolotājs, Baldones un Mežaparka evaņģēliski luteriskās draudzes mācītājs: "Kristīgo mācību pasniedzu 1.–3. klašu skolēniem, un mēs par seksualitāti vēl nerunājam. Taču man sanāk sarunas ar bijušajiem audzēkņiem, kuri nu jau mācās vecākajās klasēs.

Seksualitāte cilvēkam nāk līdzi jau kopš paša pirmsākuma. Un visi komentāri par to apstājas pie pieredzes. Pieredze ir galvenā. Mūsdienu laikmets ar tehnoloģiju straujo attīstību ir realitāte, kurā dzīvojam patlaban. Un cīnīties pret to, kas šajā laikmetā izgudrots, ir velta laika tērēšana. Jūs redzat, cik droši un brīvi bērni atbild uz jautājumiem par seksu un seksualitāti. Viņiem tie nav vārdi, par ko būtu jāķiķina vai jāspiedz, un viņiem ir interese par to. Jautājums – kā par to runāt.

Domāju, ka to izlemj vecāki, nevis skolotāji vai bērni. Ja vecāki ir gatavi runāt par seksualitāti, tas bērnam ir vislabākais. Bet ir vecāki, kuri par to nepadomā, un tad laikam tas ir jādara skolai. Spriežot pēc tā, ko man stāsta un jautā bijušie skolēni, kuri pašlaik mācās vecākajās klasēs, padalīšos domās, kas man radušās pēc sarunām ar viņiem.

Tēlaini runājot, domāju, ka vispirms pusaudžiem un jauniešiem vajadzētu kļūt par dzejniekiem un tikai pēc tam par ginekologiem. Es mulstu no tām specifiskajām zināšanām, kas skolēniem tiek dotas kā pirmās un pamata zināšanas par seksualitāti, piemēram, dzimumorgānu attēli šķērsgriezumā ar detalizētiem aprakstiem. Šajā gadījumā mana piesardzība ir tieši par to, ka bērniem vispirms tiek piedāvāta tehniskā informācija, bet ne emocionālā, liriskā, poētiskā, dzejiskā.

Skolas mācību programmā ir stundas par to, kā dzimst bērni, bet nav ne vārda par to, kā puisis un meitene iemīlas. Ne vārda par emocijām, jūtām un prasmi tās izpaust. Ne vārda par to, kā puisim meiteni uzaicināt uz randiņu, kādus dzejoļus varbūt iemācīties pirms randiņa, ko randiņā darīt... Manuprāt, pirms rādīt dzimumorgānus šķērsgriezumā, vajadzētu runāt par mīlestību, par to skaisto un vienreizējo, kas ir otrā. Nevar izcelt detaļu, pirms neesi ieraudzījis kopumu: jauneklim – jūsmu par meitenes sievišķību, meitenei – par jaunekļa vīrišķību. To labo, par ko ir vērts jūsmot. Ja vispirms runā par detaļām, var likties, ka puisis un meitene ir tādi kā staigājoši dzimumorgāni, jo par viņu emocionālo un garīgo pasauli netiek runāts.

Vai tad uztura mācībā rāda kuņģa šķērsgriezumu un tilpumu? Nē. Tur stāsta un rāda, kā garšīgi, labi un pareizi jāēd. Ēdienu gatavojot, taču nemāca mehāniski salikt kopā olbaltumvielas, ogļhidrātus un taukus. To mācās pagatavot tā, lai ēdienam būtu ne tikai uzturvērtība, bet lai tas arī patīkami izskatītos, jauki smaržotu un būtu garšīgs.

Manuprāt, runājot par seksualitāti, tās tehniskās lietas smalki ir jāpārzina speciālistiem. Visiem nav jābūt ginekologiem. Bet iemīlēties un prast mīlēt – tur gan katram ir jābūt speciālistam. Taču to, cik no sarunām ar skolēniem esmu sapratis, skolā nemāca."