Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Haralda Sīmaņa nepiespiesti dabiskā saruna ar dievnama apmeklētājiem gan caur vārdiem, gan dziesmām, kas skanēja vispirms ērģeļu, pēc tam ģitāras pavadījumā, lieliski papildināja prāvesta Dzintara Laugaļa sprediķi par nodokļiem, došanu un ņemšanu. Dziesminieks "no Gaiziņa puses" bija atbraucis dot, un mēs katrs paņēmām, cik jaudājām.

No sirds uz sirdi – tā dažos vārdos var raksturot šī pasākuma atmosfēru. Tīrradnis – tā, klausoties H. Sīmaņa vārdos un dziesmās, bieži saka par pašu dziesminieku.

"Bībele ir pirmā grāmata, ko izlasīju, un to izdarīt mani iemācīja vecmāmiņa," stāstījumu par sevi iesāka viesis. "Viens vectēvs man bija vācietis, otrs – čigāns, bet manā pasē rakstīts – latvietis. Viens vectēvs mani atbrīvoja no šlāgera, otrs pacēla pāri materiālajam.
Pēc profesijas esmu skārdnieks jumiķis. Šo amatu mantoju no sava tēva, un to tagad turpina mans dēls.

Strādājot uz Cēsu baznīcas jumtiem, iepazinos ar dzejnieku Arvīdu Ulmi, un tā nu sanācis, ka daudzas manas dziesmas ir ar Arvīda vārdiem. ... Reiz, klausoties manā ērģeļu spēlē, Marģers Zariņš izsaucās: "Ei, puikas, kur viņš ir mācījies? Neko tādu es vēl nebiju dzirdējis!" "Nu, ja jau būtu mācījies, tad spēlētu, kā visi," atbildēja mans draugs Valdis Atāls. M. Zariņš pastāvēja uz to, ka man jāmācās.

Teicu, ka tam nav jēgas – zinātnisko komunismu nemācīšos, oratorijas oktobrim nerakstīšu un dziesmas Ļeņinam – arī nē! Man vajag brīvību, un to es iegūstu augstumā – jumjot dievnamu jumtus."

... Baznīcēni dziesminieka sniegumā būtu klausījušies vēl un vēl, bet iepriekš paredzētajā laikā še ieradās kristāmie, viņu vecāki un krustvecāki. "Man ir atnākusi maiņa," pajokoja H. Sīmanis, solot rakstīt jaunas dziesmas un braukt atkal ciemos.