Saprast savu vietu dzīvē un attiecībās
"Domāju, ka dzīvē viss notiek tā, kā tam jānotiek," sarunu sākot, saka A. Ločmele. "Neko daudz jau mēs nevaram veidot tā, kā pašiem gribētos. Bet ir jāvēro, jāmācās, jāsaprot, ko drīkst darīt, ko nedrīkst, un ir jāprot izmantot dzīves situācijas.
Kopā ar vīru Valentīnu laulībā esam nodzīvojuši piecdesmit gadu. Mums ir četri dēli, desmit mazbērni un trīs mazmazbērni. Un trīspadsmit mazbērnu un mazmazbērnu pulciņā ir tikai divas meitas, visi pārējie ir dēli.
Ne jau vienmēr mums ģimenē viss gājis labi un gludi, bet ir bijis jāmāk piedot un ļoti bieži jāprot paklusēt, jo, ja grib izaudzināt bērnus, ir jāiemācas sadzīvot. Īpaši dēliem vajag, lai ģimenē būtu tēvs, jo sieviete nespēj vīrieti aizstāt.
Savstarpējās attiecībās ļoti vērtīga īpašība ir pacietība. Apprecoties sieviete ieiet vīrieša ģimenē, kurā ir citi paradumi, noteikumi, un viņai ir jāatrod sava vieta jaunajā radu pulkā. Bez piekāpšanās to grūti izdarīt, bet pielāgoties var līdz saprāta robežai. Man ir laimējies, jo es ieprecējos inteliģentu cilvēku ģimenē. Kritiskos brīžos, kas arī ir gadījušies, es sapratu, ka vienkārši ir jādzīvo uz priekšu. Man allaž ir palīdzējusi iekšējā apņemšanās, ka tas, par ko esmu pārliecināta, man ir jāizdara un es to izdarīšu.
Uzskatu, ka ir daudz jāmācās, jo bērniem nevar iedot to, ko pats neproti. Bērni skatās, kā tētis ar mammu veido ģimeni, kā viņi reaģē, kad gadās kādi asumi, un kā viņi tos nogludina. Vecāki ir spoguļattēls bērniem, un viņu paraugs ir pats galvenais.
Diemžēl man dzīvē vecāku parauga pietrūka. 1946. gadā man bija nepilni divi gadi, kad mammu apcietināja un aizveda uz Sibīriju, kaut viņa ne pie kā nebija vainīga, bet tēvu nošāva. Mana dvīņu māsiņa nomira ar difteriju, un es paliku viena. Tā kā tiku uzskatīta par ienaidnieka bērnu, valsts mani savā aizgādībā neņēma. Es tiku vesta no viena radinieka pie otra, un man bija jāmācās pašai pastāvēt par sevi.
Dzīvē man daudzkārt ir bijis tā, ka esmu nostādīta viena pati ar savu problēmu aci pret aci. Šais brīžos vienmēr atceros, ko vecmamma man mācīja: "Meitiņ, paskaties uz to problēmu no visām pusēm. Kas būs, ja tu darīsi tā, un kas notiks, ja rīkosies tā. Izspēlē domās to dažādos variantos, līdz saproti, pa kuru ceļu ir jāiet." Tagad no pieredzes zinu – ja esmu pieņēmusi pareizo lēmumu, manī iestājas pilnīgs miers, es skaidri saprotu, kā rīkoties, un neviens mani no tā neatturēs.
Glābjot dēlu, pazaudēju baiļu sajūtu
Situācijās, kas atteicas uz bērniem, es momentā zinu, ka došos viņiem palīgā, lai ko tas prasītu. Kad viens no maniem dēliem tika iesaukts armijā un pazuda Kalnu Karabahā, es ne mirkli nešaubīdamās meklēju ceļus, kā nokļūt pie viņa. Kad devos uz Maskavu pēc atļaujas apmeklēt Kalnu Karabahu, bez kuras tur nevarēja iekļūt, es sapratu, ka varu arī neatgriezties. Taču zināju, ka mājās pie trīs bērniem paliek vīrs, bet man ir jāatrod mūsu ceturtais bērns. Paldies visiem, kuri man palīdzēja Latvijā, Maskavā un Armēnijā, lai es varētu pārvest mājās savu dēlu. Lidojot prom no Stepanakertas, mūsu lidmašīna tika apšaudīta, un cilvēki lūdza Dievu. Toreiz manī pazuda jebkādas bailes, jo es sapratu: tam, kas šajā dzīvē man ir nolemts, būs jāiziet cauri.
Šā brauciena laikā piedzīvotais man pirmo reizi lika aizdomāties par to, kāpēc es dzemdēju bērnu. Mēs ar vīru atdevām visu, lai izaudzinātu un izskolotu dēlu, bet vienā brīdī mums viņu bez prasīšanas atņēma un aizveda, lai gatavotu nevis dzimtenes aizsardzībai, bet pakļautu iznīcībai. Par šo jautājumu arvien vairāk sieviešu domā un runā arī šodien.
Kad pietrūkst spēka, eju mācīties
Pēc Malnavas sovhoztehnikuma beigšanas, kur mācījos par zootehniķi, es iestājos Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijā neklātienes nodaļā, lai turpinātu izglītoties par zooinženieri. Arī tad, kad sabruka padomju sistēma, manā dzīvē bija periods, kad nesapratu, ko iesākt. Toreiz, meklējot atbildes uz daudzajiem jautājumiem, devos mācīties uz Vites Starptautisko Astroloģijas skolu, kur nokļuvu pavisam citā vidē, citos cilvēkos, un vispusīgā garīgā izglītība, ko ieguvu, man palīdzēja turpināt dzīvot.
Arī dalība konkursā "Vecmāmiņa 2014" bija ļoti pamācoša. Paralēli daudzām sievišķīgām gudrībām es sāku saprast, kas īsti ir bizness. Zināšanās un izpratnē, ko esmu ieguvusi, cenšos dalīties ar saviem bērniem un mazbērniem un ļoti labprāt ieklausos viņu pieredzē, jo tā, manuprāt, ir tīrāka informācijas apmaiņa par datoros atrodamo.
Pagātne ir vislabākā skolotāja
Neskatoties uz to, kas bijis pagātnē, ir jādzīvo šodienā. Dzīvē var gadīties viss kaut kas, bet nevajag atcerēties ļauno. Beidzot arī es par savu pagātni varu runāt mierīgi, jo esmu sapratusi, ka pagātne man ir vislabākā skolotāja. Pateicoties tai, es zinu, kā dzīvot uz priekšu. Ir jāpriecājas par šodienu, jāpalīdz bērniem un mazbērniem.
Viņiem saku: "Skatieties, vērojiet un domājiet paši. Ja jūsu domas nesakrīt ar pārējiem, nevajag censties tās uzspiest. Paturiet pie sevis, jo pienāks laiks, kad jums tās noderēs." Mani uztrauc tas, ka šodienas sabiedrībā pietrūkst atbildības. Visam ir tikai viena mēraukla – nauda. Nedrīkst kurināt naidu, tā pietiek tāpat. Ir jāatbalsta cilvēcība.
Bagāti ar dzīvo sudrabu un zeltu
Par šo vasaru esmu ļoti priecīga. Mēs ar vīru sen neesam varējuši veltīt sev tik daudz laika kā šovasar. Arī šodien kaut kur aiziesim pasēdēt, varbūt uz kādu kafejnīcu, jo mazbērniņš ir bērnudārzā.
Man ļoti patīk vērot dabu. Šais mirkļos esmu laimīga, ka dzīvoju un visu to redzu. Pēc lietus visa apkārtne, kur vien paver skatienu, zaigo mirdzošā sudrabā. Kad mans vīrs ņemas ar bitēm, es noskatos, kā viņš cilā rāmīšus, kas ir pilni ar medu zelta krāsā. Tāds ir arī mūsu dzintars. Un ar zeltainu gaismu katru rītu visu apkārtni pielej uzlecošās saules stari. Mēs esam tik bagāti ar dzīvo sudrabu un zeltu, ko daba tik dāsni dāvā visiem bez izņēmuma!"