Šo drosmīgo soli gatavojas spert trīs jaunieši – Dainis Pudelis, Ivars Brencis no Mālpils un Laura Garā no Siguldas, kuri izveidojuši biedrību "HowManyRoads". Nosaukums sasaucās ar balādes "Blowin' in the Wind" vārdiem, kas rosina domāt par to, cik dažādu ceļu cilvēkam dzīvē jānoiet, kas jāizdara, lai varētu saukt sevi par cilvēku.
Biedrības pirmais veikums būs ekspedīcija "Garākais ceļš uz tālāko vietu", un pavisam drīz, 15. septembrī, trīs drosminieki sāks savu ceļojumu uz tālāko apdzīvoto vietu no Rīgas – Pita salu Jaunzēlandē. Viņi dosies turp pa garāko ceļu, braucot gan ar velosipēdiem, gan kuģiem, stopējot automašīnas un, ja citādi nevar, tad, arī kāpjot lidmašīnā. Kopumā tie būs 18 010 kilometru pa gaisa līniju, taču kopējais veiktais ceļš, lai sasniegtu šo punktu, solās būt daudz garāks:
"Ideja radās 2013. gada janvārī, kad sēdēju savā birojā," stāsta idejas iniciators Dainis Pudelis, kurš strādā par juristu advokātu firmā. "Ārā bija ziema, uzmācās depresija, un viss likās sliktāk nekā ir patiesībā. Visbeidzot, nācās sev uzdot jautājumu – ko es daru ar savu dzīvi, vai es tiešām gribu to šādu? Vai es gribu dzīvot no viena algas čeka līdz nākamajam? Nekādas piepildījuma sajūtas, nekāda īsta gandarījuma. Piepeši uzbūru sev visai reālu vīziju – kāda būs mana dzīve, ja es neko nemainīšu, proti, man būs 35 gadi, es joprojām strādāšu advokātu birojā un būšu nelaimīgs. Nekas nav mainījies kopš šī brīža, izņemot gadu skaitli." Tāda bija šī ceļojuma visai skarbā motivācija.
Ceļošana Dainim ir vienīgā lieta, kas viņam liek justies brīvi un neierobežoti. Līdz šim viņš ir ceļojis un darījis to bieži, taču atzīst, ka vienmēr traucējusi apziņa, ka pēc pāris dienām prieki beigsies un atkal jāierodas darbā, un šīs domas savā ziņā neļāva izbaudīt tā brīža aktivitāti. Veselu mēnesi Dainis ar autostopiem apceļoja Eiropu un tad gan beidzot izjutis īstas brīvības garšu – kā ir būt atkarīgam tikai no sevis, brīvi izvēloties nākamo soli. Tomēr par tādu kārtīgu ceļotāju viņš sevi tomēr neuzskata, kaut gan vienmēr gribējis tieši to. "Taču galvenais iemesls droši vien ir diezgan banāls – lai ir ko pastāstīt mazbērniem," piebilst Dainis.
Jautājot par motivāciju šādam lēmumam IT speciālistam Latvijas Kara muzejā 26 gadus vecajam Ivaram Brencim, tika saņemta diezgan līdzīga atbilde. Kaut arī tad, kad Dainis pastāstīja savu ideju doties šādā ceļojumā, Ivars sevi vēl neredzēja kā līdzbraucēju, viņam patika piedalīties idejas attīstīšanā, un šo braucienu viņš uztvēra kā interesantu projektu, kuru varētu īstenot.
"Pēc kāda laika arī pats sapratu – nevaru vairs mierīgi nosēdēt darbā, kurā esmu jau sešus gadus. Šis ceļojums, protams, nozīmē, ka darbs un zināma stabilitāte jāpamet, taču, kamēr vēl varu, patiešām – izdarīšu ko neaizmirstamu! Jo ilgāks laiks paiet, saņemoties uz ko tādu, jo grūtāk spert šādu soli," atklāj Ivars.
Uz kādu brīdi izbēgt no pašreizējās dzīves rāmjiem ir svarīgi arī trešajai ceļotājai – Laurai Garajai, jaunākajai dalībniecei, kura pirms dažiem gadiem aizbraukusi uz Angliju studēt arhitektūru, taču pēc kāda laika attapusies, strādājot par bārmeni. Savu vēlēšanos piedalīties ceļojumā viņa skaidro ar gribu iegūt jaunus impulsus un iedvesmas avotus savām mākslinieciskajām gaitām. Ja agrāk meitenei pietika ar mazumiņu iedvesmas, lai radītu mākslas darbus, tad pašlaik prasās kas īpašāks un sarežģītāks.
Ceļojuma mērķis, kā jau to norāda biedrības "HowManyRoads" ekspedīcijas nosaukums, ir doties pa garāko, vismazāk ceļoto ceļu un nokļūt līdz tālākajai vietai, kas, kā jau minēts, ir Pita sala Jaunzēlandē. Tā ir tālākā apdzīvotā vieta no Latvijas, 18 010 km attālumā. Sasniedzot šo salu, ceļotāji plāno uzstādīt ceļa zīmi ar norādi – "Rīga 18 010 km". Atrodoties uz salas, tiks uzņemta arī dokumentāla īsfilma par dzīvi šajā vietā, par to, cik ļoti tā atšķiras no mūsu dzīves Latvijā, kāda ir kultūra un sadzīve otrpus zemeslodei. Dokumentālā filma būs arī pašu Latvijas jauniešu skatījums uz šīs salas iedzīvotājiem un kultūru.
Ar braucienu uz pasaules malu jaunieši cenšas iedvesmot arī citus, kuri jūtas vīlušies vai noguruši, jo iestiguši bezcerīgā naudas pelnīšanā un rēķinu apmaksā. Lai izlauztos no šiem rāmjiem, patiesībā ir nepieciešams diezgan maz. Var likties, lai izdomātu, ka septembra vidū jābrauc apkārt pasaulei, jābūt lielam vīram, kas jau vismaz pāris reizes izbraukājis kādu kontinentu krustu šķērsu un līdz punktam, kurā minētie trīs topošie ceļotāji grasās nokļūt, nav iespējams nonākt kuram katram.
"Patiesībā, šajā gatavības stadijā, kurā esam pašlaik, ir ikviens. Mēs neesam neko tādu izdarījuši, ko nav izdarījuši citi. Varbūt vienīgi – nolēmuši braukt, sastādījuši maršrutu, drusku krājuši naudu, jo visa ceļojuma materiālā puse ir uz mūsu pleciem, un ceram uz sponsoru labo gribu palīdzēt ar ceļojuma aprīkojumu. Principā cilvēki, kuriem ir vairāk naudas nekā mums, jau ir tālākā punktā nekā mēs. Vajag tikai gribēt!" ir pārliecināts Dainis.
Viss ceļojums tiks arī dokumentēts "HowManyRoads" mājaslapā un sociālajos tīklos, tāpēc ikviens Latvijā un citur pasaulē varēs sekot līdzi ceļojumam un, kā paši ceļotāji cer, justies tā, it kā brauktu un visu piedzīvotu kopā.
Pašlaik pilnīgi skaidrs ir tikai viens – galamērķis un aptuvenais maršruts. Puiši to raksturo kā došanos pasaulē ar aizsietām acīm, un tādējādi cer izbaudīt pilnīgu brīvības sajūtu. "Sākums un beigas ir svarīgas, taču tas, kas notiks pa vidu, netiek un netiks konkretizēts un sīki izplānots, tā padarot to par visnozīmīgāko ekspedīcijas daļu," piebilst Dainis.
Ja paskatās kartē, secinājums ir viens – šis ceļojums nebūs mierīga pastaiga, jo gaidāmajā maršrutā ietilpst arī kara zonas un bīstami klimatiskie apstākļi. "Divas valstis, par kurām neesam droši, ir Ukraina un Pakistāna. Nav skaidri zināms, kā tiksim cauri Krimai, bet Pakistānā, Balučistānā, visticamāk, būs jādodas cauri bruņota konvoja pavadībā, tāpēc esam plānojuši arī alternatīvus maršrutus, kā apbraukt šīs teritorijas, ja kādu iemeslu dēļ netiekam cauri," stāsta Ivars.
"Ja godīgi, šie reģioni, kurus mums jāšķērso, nav drošākie pasaulē, tāpēc ir jādomā, ko dari. Mēs katrā ziņā nebraucam meklēt nepatikšanas. Tās būs, un ar to jārēķinās, tomēr speciāli tās nemeklēsim," apgalvo Dainis. Šāda veida ceļošanas laikā jābūt gatavam uz visu, tāpēc, pirms doties ceļā, jāizdara viss, kas vien ir paša spēkos, lai novērstu iespējamos sarežģījumus – jāvakcinējas pret visu, ko iesaka ārsti, jāizpēta situācija caurbraucamajos reģionos, jāapgūst pirmās palīdzības iemaņas un daudz kas cits.
Arī par ekipējumu jāpadomā nopietni. Tā kā transporta veids, ar kuru tiks nobraukts proporcionāli vislielākais attālums, ir velosipēdi (apmēram 8000 km), tas nozīmē, ka jāņem līdzi riteņa rezerves daļas, plītiņa ēst gatavošanai, drēbes, telts, matrači, guļammaiss, pirmās palīdzības lietas, video kamera, fotoaparāts, statīvi, dators, ūdens attīrīšanas ierīce un, protams... kāda piemiņas lieta no mājām.
Viens no, iespējams, grūtākajiem ceļa posmiem būs braukšana ar velosipēdiem cauri Irānas tuksnešainajai daļai ziemas laikā, kur naktīs temperatūra var noslīdēt līdz mīnus 10–15 grādiem. Ja sniega tajā laikā nebūs, var rasties problēmas ar ūdeni. Protams, varētu rasties problēmas braucot arī cauri jau pieminētajai Pakistānai, Balučisānai, kur ārzemju tūristi ir iekārojams mērķis teroristiem.
Par spīti visiem bīstamajiem aspektiem ceļojumu gaitā puiši no radiem un draugiem ir saņēmuši vairāk atbalstu nekā skepsi. Taču, protams, ir cilvēki, kas uzskata, ka šādam ceļojumam nepieciešama krietni vien lielāka pieredze, finansiālais atbalsts un aizsardzība, īpaši dodoties ceļojumā cauri Āzijai. Tomēr visas mūsu sarunas laikā ar topošajiem pasaules apceļotājiem tiek uzsvērts, ka tieši ceļojums, tieši tas, kas ir pa vidu punktam A un punktam B, tiek gaidīts visvairāk, un visas nepatīkamās lietas, kas varētu rasties, ir tā vērtas un veidos viņus tikai stiprākus – gan miesā, gan garā.
Pirms aizbraukšanas puiši vēl grib kārtīgi atvadīties no vistuvākajiem un pateikt to, ko jau sen gribējies pateikt, jo galu galā ceļojumā pavadīs vismaz gadu un pa ceļam var notikt gandrīz jebkas. Tomēr pats svarīgākais – šajā braucienā viņi nedodas prom labākas dzīves meklējumos un, sasniedzot mērķi, atgriezīsies Latvijā.
"Šis ceļš nav domāts, lai atrastu mājas, bet, lai, aizbraucot uz tālāko vietu no mājām, tajās atgrieztos," saka Ivars.