19.07.2014 08:37

Nesavtīga un mīlestības pilna rīcība – jauna sieviete no nāves un slimībām glābj dzīvniekus

Autors  Rasma Rudzāte
Novērtēt šo ziņu
(2 balsojumi)
Nesavtīga un mīlestības pilna rīcība – jauna sieviete no nāves un slimībām glābj dzīvniekus Krišjānis Grantiņš

Mācoties skolā, Katrīna Gukalova sapņoja par savu zirgu un brīvos brīžus vislabprātāk pavadīja, dodoties izjādēs. Pirms septiņiem gadiem sapnis piepildījās, radikāli izmainot visu viņas dzīvi.

Vecāki nolēma atbalstīt meitu un izpirka trīs gadus vecu, spēcīgu, bet ļoti agresīvu zirgu, ko gribēja nodot gaļas kombinātā, tā izglābjot viņam dzīvību. Pēc tam Katrīna izglāba arī citus zvēriņus, kuriem Ropažu novada Kākciema "Spārīšu" mājās pirmos voljērus sameistaroja viņas tētis, bet tagad tos gluži vai profesionālā līmenī būvē viņas draugs Jānis. Nu jau šeit izskatās gluži kā minizoodārzā, par ko Katrīna klusībā sapņo, bet pagaidām tas esot tikai cilvēcības un mīlestības darbs.

Katrīna rūpējas ne tikai par attēlos redzamajiem zvēriņiem, bet arī par Amerikas ūdeli Tomasu, degunlācīšiem Maiklu un Čaplinu. Jaunā sieviete ir ekonomiste ar augstāko izglītību un deviņu gadu darba pieredzi bankā. Kad rūpes par dzīvniekiem viņa vairs nevarēja apvienot ar darbu bankā, Katrīna palika uzticīga izglābtajiem zvēriņiem.

Un notika tā, ka pirms trīs gadiem viņai pavērās iespēja no Rīgas pārcelties dzīvot uz Kākciemu, kur viņa trenē un pieskata ne tikai savus, bet arī vairākus citus zirgus, domās lolojot sapni par minizoodārza ierīkošanu. Tam gan pagaidām nepietiekot finansiālu līdzekļu, jo visa naudiņa aizejot par dzīvnieku barību, potēm, aprūpi un būvmateriālu iegādi voljēriem. Katrīna aicina apciemot viņas mīluļus, tikai iepriekš jāpiezvana pa tālruni 22157995.

"Jenotu kucēnam Denam ir divarpus mēnešu," viņa iepazīstina. "Viņu pārvedu no minizoodārza Rēzeknē, kad viņš bija trīs nedēļas vecs. Viņš bija tāds puspliks – bez spalviņām, un actiņas viņam vēl bija gandrīz ciet. Mamma bija atteikusies no jenotiņa un izmetusi viņu no migas – grūti saprast, kāpēc. Bet viņš ir vesels un aug ļoti labi. Sākumā bija smagi, jo katras divas stundas jenotiņu vajadzēja barot ar pienu no pudelītes. Lai viņam būtu svaigs piens, es uz diviem mēnešiem aizņēmos slaucamu kaziņu. Tagad Denam jau ir zobiņi un viņš pats ēd gaļu, olas, biezpienu. Dens ir ļoti mīļš un kļūst arvien kustīgāks un ziņkārīgāks."

Braucot pēc jenota, Katrīna ieguva arī Holandes pundurkaziņu Niku. Viņai iepatikās kaziņas brūnā krāsa, kas šiem dzīvniekiem ir liels retums.

"No septiņiem pundurtrusīšiem tikai siāmieti Sultānu es nopirku pati," turpina Katrīna. "Pārējās ir trušu meitenes Elli, Kara, Dika, Pelīte, Pufa un Bleka. Vairākas trusenītes man uzdāvināja. Vienu atveda saimnieks, kurš bija izlasījis avīzē par maniem dzīvnieciņiem, un lūdza, lai pieņemu viņa trusīti, jo viņš brauks prom."

"Skunksam Bembijam ir seši gadi, bet mēs satikāmies, kad viņam bija gads," atceras Katrīna. "Viņu es atpirku no kādas privātkolekcionāres. Kad zvēriņu ieraudzīju, skats bija drausmīgs – viņš bija saskrāpēts līdz asinīm, un viņa brūces strutoja. Saimniece bija nopirkusi skunksu pārīti, lai dabūtu kucēnus, ko pārdot. Kad mazuļi piedzima, skunksu puika vairs nebija vajadzīgs, un viņu iemeta pie degunlācīšiem, kuri kož un skrāpē citus dzīvniekus. Man bija grūti sadziedēt skunksa brūces. Viņš bija ļoti bailīgs, muka no manis un koda, kad viņu noķēru, jo viņam sāpēja, kad tīrīju rētas. To darīt iemācījos, izejot praksi veterinārajā klīnikā. Pagāja laiks, kamēr Bembiju pieradināju. Bembijs ir ļoti tīrīgs, mierīgs un mīlīgs dzīvnieciņš. Viņu dzīvoklī var turēt tāpat kā kaķīti."

"Stepes murkšķu puiku Mačo un meiteni Sāru man uzdāvināja murkšķu audzētavas saimniece Kurzemes pusē," stāsta jaunā un uzņēmīgā sieviete. "Murkšķu mazuļus, kurus neizpērk, atdod gaļai. Mačo ar Sāru ļoti labi saprotas, ir draudzīgi, bučojas un guļ apskāvušies. Viņiem ļoti garšo rieksti, un viņi apbrīnojami meistarīgi tos prot izlobīt, jo stepes murkšķi ir lielākās zemes vāveres."

"Pundurruksītis Tims ir pusotru gadu vecs," ar saviem lolotajiem mīluļiem turpina iepazīstināt Katrīna. "Paziņa man pateica, ka pārdod pundurcūciņu, kuru, ja neatradīsies pircējs, likvidēs. Kad aizbraucu apskatīt, ruksītis sēdēja tumšā pagrabā, kur uz grīdas pat salmu nebija. Kad pārvedu mājās, viņš tik ļoti gribēja ēst, ka to vien darīja, un nobarojās apaļš kā balons. Biju spiesta viņu nolikt uz diētas. Zāli Tims var ēst, cik grib, bet kombinēto barību dodu ar mēru, jo pārbarotam dzīvnieciņam arī ir grūti."

"Šis ir mans otrs zirgs Legris," noglāstot dzīvnieka brūno purniņu, teic Katrīna. "Viņa kāja bija ļoti uzpampusi no sprēgu radīta iekaisuma. Lai novērstu tūsku, ar viņu bija jāsoļo dienās un naktīs. Saimniecei tam nebija laika, un viņa teica, ja gribu, varu viņu ārstēt. Ārā bija ziema, un mēs abi staigājām pa apkārtējiem ceļiem. Šad tad pabrauca garām pašvaldības policija, līdz viens policists apstājās un jautāja: "Meitenīt, vai jūs neesat apmaldījusies?" Atbildēju, ka mans zirgs ir slims un man ar viņu ir jāsoļo. Tagad ar Legra kājām viss ir kārtībā, un, tā kā zirgu izārstēju, saimniece viņu atstāja man."

"Savu pirmo zirgu Grotu es pirms septiņiem gadiem paglābu no gaļas kombināta, jo viņš bija ļoti agresīvs. Toreiz viņam bija trīs gadi. Sākumā bija ļoti grūti. Viņš nevienu nelaida sev klāt, spēra, cēlās uz pakaļkājām. Pagāja ilgs laiks, līdz viņš sāka mani pieņemt. Es viņu mācīju tikai ar mīlestību, bez dzelžiem mutē, bez steka un piešiem sānos. Cik zinu no Grota dzīvesstāsta, viņš pieredzējis vairākus dresētājus, jo tika vadāts pa Latviju no vienas vietas uz otru. Grotam ir tik stiprs raksturs, ka viņš nepakļāvās nevienam, kurš mēģināja viņu savaldīt, nodarot sāpes, – viņš atbildēja ar to pašu.

Septiņu gadu laikā, kopš esam kopā, viņš ir iemācījies daudzus trikus, arī tādus, ko cilvēki nav redzējuši. Manēžā es uz viņa jāju bez apaušiem, un viņš no manas balss vien saprot visu, ko no viņa gribu: iet soļos, atpakaļgaitā, lēkšot, taisīt sānsoļus, pienest bumbu ar striķīšiem un daudz ko citu."