31.03.2014 07:23

Ukraiņu kultūras biedrības vadītāja: Ukraiņi grib godīgu valdību

Autors  Ģirts Kondrāts
Novērtēt šo ziņu
(0 balsojumi)
Irina Dukule: Ukraina ir bagāta un auglīga zeme. Iesēj graudu zemē, un tas pats izaugs, bet 1930. gados pie mums bija bads. Tagad, lai būtu miers un pārticība, vajag saprātīgu valdību, kas domātu par tautu, ne tikai par savu kabatu. Irina Dukule: Ukraina ir bagāta un auglīga zeme. Iesēj graudu zemē, un tas pats izaugs, bet 1930. gados pie mums bija bads. Tagad, lai būtu miers un pārticība, vajag saprātīgu valdību, kas domātu par tautu, ne tikai par savu kabatu. Krišjānis Grantiņš

"Ja skatāmies televīzijā, kas notiek Ukrainā, var redzēt, ka paradoksu netrūkst. Piemēram, vienā sižetā rāda, ka Krimas iedzīvotāji bēg no "fašistiem", bet citā, ka bēgļi atraduši patvērumu Rietumukrainā pie ukraiņu nacionālistiem ‒ "banderoviešiem".

Tad kļūst skaidrs, ka Ukraina atkal tiek dalīta. Tā būs tik ilgi, kamēr tauta neievēlēs godīgu valdību," uzskata Vangažu ukraiņu kultūras biedrības "Jatraņ" priekšsēdētāja Irina Dukule.

Latvijā Irina Dukule ieradās 1980. gadā, kad pēc institūta beigšanas Doņeckā tika norīkota par celtniecības materiālu ražošanas speciālisti Vangažu rūpnīcā. "Šeit, Vangažos, esmu nodzīvojusi ilgāk nekā dzimtajā Ukrainā. Mans vīrs un bērni ir Latvijas pilsoņi. Es pati jūtos piederīga šai zemei, bet neesmu zaudējusi saites arī ar Ukrainu," par sevi saka ukraiņu kultūras biedrības vadītāja.

"Biedrībā mēs dziedam, dejojam, spēlējam teātri, bet nu jau kādu laiku divas reizes nedēļā sapulcējamies, runājam arī par politiku," stāsta I. Dukule. Galvenie ziņu avoti esot televīzija, bet tās ir arī ikdienas telefonsarunas ar Ukrainas radiem. Turklāt Irinas tēva saknes ir Rietumukrainā, bet mātes dzimtā puse ir valsts austrumos ‒ Doņeckā. Tēvs jaunībā devies uz Donbasu strādāt par ogļraci, bet mājās palikuši vienpadsmit brāļi un māsas, un nu visiem pašiem ir gan bērni, gan mazbērni. Tāpēc tagad sanāk sazināties gan ar tēva, gan mātes radiem ģeogrāfiski pretējās valsts pusēs.

"Puse manu piederīgo dzīvo Ukrainas austrumos, puse ‒ rietumos, bet visi ir savējie," uzsver Irina, piebilstot, ka neatkarīgi no tā, kurā valsts daļā cilvēki dzīvo, viņi grib mieru, darbu un drošību. "Tautai nepatika prezidents, kurš, kā tagad izrādās, ir nelikumīgi padzīts. Ja būtu notikušas vēlēšanas, kara varbūt arī nebūtu. Eiropa un Amerika gan tagad atzīst it kā nelikumīgo Ukrainas valdību, bet nosoda to, ko Krievija dara Krimā. Es neesmu politiķe, tāpēc nezinu, kāpēc viena "nelikumība" ir pareiza, bet otra nav," atzīst biedrības "Jatraņ" vadītāja.

Uz jautājumu, ko tad ukraiņi īsti grib, I. Dukule skaidro, ka austrumu pusē cilvēki it kā vairāk sliecas uz Krievijas pusi, bet tas nav tik vienkārši. Ukrainas dienvidaustrumu rūpniecības reģions teritorijas ziņā ir lielāks par Latviju. Savulaik uz darbu šahtās saplūduši gan krievi, gan ukraiņi, uzbeki, tatāri un moldāvi, galu galā sajaucoties vienā lielā krievvalodīgo masā. Rietumukraina ir nacionāli viendabīgāka, bet tur nav tādas industrijas kā valsts austrumos. Piemēram, Karpatos ir kūrorti.

Taču gan vienā, gan otrā Ukrainas daļā tauta grib dzīvot paši savā valstī ar godīgu valdību. Pat uz demonstrācijām cilvēki iet tikai pēc darba. Un tās nav prasības sašķelt valsti, bet gan tikai pēc kārtības. Netrūkst provokatoru, bet cilvēki cenšas izturēties mierīgi. Mariupoles ielās tanki esot tikai tāpēc, lai uzturētu kārtību.

"Arī mani tautieši, kuri kopš pērnā rudens apmeklējuši dzimteni, stāsta, ka karu neviens negrib, cilvēkiem vienkārši nepatīk, ka valdība rūpējas tikai par sevi un nemaz nedomā par tautu. Jautājums nav arī par Eiropas Savienību, jo daudziem, tāpat kā šeit Latvijā, nemaz nav saprotams, kas tas ir, bet gribētos dzīvot labāk. Kad mums bija krīze, ukraiņu radinieki man vaicāja: "Kas tas ir ‒ krīze?" Es sacīju, ka tas ir tad, kad visa kā pietrūkst. Savukārt viņi atbildēja, ka citādi nekad nav dzīvojuši," teic I. Dukule, piebilstot, ka ilgāk, protams, tā turpināties vairs nevarēja.