Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Tāpēc ar sociālās atmiņas pētnieku Mārtiņu Kaprānu runājām par vēstures lappusēm, kas mūs dara stiprus vai – tieši pretēji ‒ šķeļ un vājina.

‒ Tūlīt būs 16. marts, leģionāru atceres diena... Pēdējā laikā tā sāk atgādināt ņemšanos ar karstu kartupeli.
‒ Tā ir 1952. gadā trimdā radīta piemiņas diena. Organizācija "Daugavas vanagi" 16. martu izvēlējās par datumu, kad pieminēt kritušos biedrus. Te jāpiemin arī sociālā funkcija, kas trimdā piemita šai dienai. Kā liecina tā laika trimdas laikraksti, saistībā ar 16. martu tika vākti ziedojumi invalīdiem un sociāli mazāk aizsargātajiem bijušajiem leģionāriem, rīkoti piemiņas vakari.

Latvijā leģionāru piemiņas diena ienāca 90. gadu sākumā, bet tā īsti pamanīta tika 1998. gadā, kad Krievijas plašsaziņas līdzekļiem izdevās pievērst Rietumu sabiedrības uzmanību, ka Latvijā "pa galvaspilsētas ielām soļo esesieši". Vēl gadu iepriekš tā bija oficiāla piemiņas diena, bet vēlāk no kalendāra tika izņemta.

Ko pašlaik šis datums nozīmē latviešiem? Vairāk nekā puse dažādu aptauju dalībnieku uzskata, ka 16. martam jābūt oficiālai piemiņas dienai.

‒ Vai to nosaka mūsu jūtas vai prāts?
‒ Sāksim ar to, ka priekšstati, kas ir leģionāri, gan latviešu, gan krievu sabiedrībā ir ļoti sašķelti. Tikai nedaudz vairāk nekā pirms gada uz jautājumu, kā jūs vērtējat II pasaules kara laikā Vācijas pusē karojošus Latvijas iedzīvotājus, tika piedāvātas dažas savstarpēji izslēdzošas atbildes: viņi bija upuri, varoņi, varoņi tā laika kontekstā vai nacistu noziegumu līdzdalībnieki.

Aptuveni 30 % latviešu un neliela daļa krievu uzskatīja, ka leģionāri ir upuri, tāpat ievērojama daļa aptaujāto abās grupās uzskatīja, ka leģionāri ir gan upuri, gan varoņi. Salīdzinoši mazāka latviešu daļa domāja, ka leģionāri bija varoņi, jo, izmantojot radušos situāciju, cīnījās paši par savu ‒ brīvas Latvijas –, bet ne nacistiskās Vācijas ideju. Gados jauni cilvēki arvien vairāk ir pārliecināti, ka leģionāri bija varoņi. Tajā pašā laikā 16. marta pasākumos piedalās ļoti maza sabiedrības daļa.

Jāpiebilst, ka no vēsturiskajām dienām, neatkarīgi no tautības, vislielākā atzinība ir 18. novembrim, lai gan latviešu vidū pieaug arī Lāčplēša dienas nozīme. Pamazām nostiprinās arī 4. maija nozīme. Pārējie vēsturiski nozīmīgie datumi spēj mobilizēt tikai nelielu iedzīvotāju daļu.

‒ Vairākas latviešu paaudzes ir dzīvojušas zem svešiem karogiem, bet tagad mums ir sava, demokrātiska valsts. Vai ir taisnīgi, ka tad, kad mēs godinām savus varoņus un upurus, atskan balsis, ka mēs esam "fašisti"?
‒ Ko citu jūs sagaidāt no tiem, kuri vēsturi saprot tā, kā to mācīja padomju laikā? Cits stāsts ir par tiem jaunajiem cilvēkiem, kas skolu Latvijā beiguši pēc 1991. gada, jo viņos ir jūtama Krievijas atmiņu politikas milzīgā ietekme, kā arī ģimenes pieredze. Tā ir, kā to tagad sauc, "maigā vara", kas ienāk caur filmām un retoriku, kas aizsākās ar Krievijas prezidenta Vladimira Putina pirmo nākšanu pie varas 90. gadu beigās.

Toreiz nepārprotami tika pateikts, ka padomju laiki jāpārvērš par Krievijas vēstures lepnumu. Un nu jau attīstās vismaz trešais, federatīvā līmenī apstiprināts patriotiskās audzināšanas cikls, kam netiek žēlota budžeta nauda. Tā ir arī Lielā Tēvijas kara glorificēšana filmās un grāmatās. Tas tiek mērķtiecīgi darīts jau vismaz pēdējos 15 gadus.

Šajā kontekstā es redzu arī baltiešu "Waffen SS" karotāju izvilkšanu dienasgaismā 1998. gadā, padarot viņus par bubuļiem gan Krievijas, gan arī Rietumu sabiedrības acīs. Bet no Latvijas puses jau arī 90. gados nekas daudz pretī netika piedāvāts, jo ar nacionālo kārti vien bija par maz. Krievi ar savu pasaules uztveri to vienkārši nepieņēma. Viņuprāt, vācu pusē var būt tikai "fašisti", neatkarīgi no tā, vai latviešu puiši tika mobilizēti ar varu vai aizgāja brīvprātīgi. Un nekādu atkāpju no normas.

‒ Vēsturi, kā zināms, allaž rakstījuši uzvarētāji, turklāt viņus neviens nekad nav tiesājis. Tagad, kad mums ir iespēja pateikt savu patiesību, vai kādam pasaulē gar to vairs ir daļa?
‒ Ja runājam par latviešiem, diemžēl vienīgais veids, kā varam pozitīvi identificēties pasaules acīs, ir sevi parādīt par II pasaules kara upuriem. Pirmkārt, mēs paši kā valsts nekarojām, bet divu okupāciju dēļ mūs karavīri apmēram vienādā skaitā bija divās pretējās armijās. Otrkārt, Baltijas valstis, Polija, Ukraina un Baltkrievija, lietojot vēsturnieka Timofija Snaidera apzīmējumu, ir asinszemes jeb dubultās agresijas zona, kur plosījusies gan Sarkanā armija, gan nacisti.

Tāpēc cilvēkiem, kas te dzīvo, ieskaitot arī izkautos ebrejus, ir objektīvs pamats uzskatīt sevi par upuriem. Taču šodien ir jādomā, kā jēdzīgi pastāstīt pasaulei, kas mēs esam, jo skaidrs, ka neesam tikai nelaimīgi cietēji. Mums ir bijuši gan varoņi, gan arī gaišas vēstures lappuses.

Protams, II pasaules karš mums ir nozadzis varonības stāstu, kuram šogad aprit 100 gadu. Tas ir vēstījums par strēlniekiem, kuru aizmiglo II pasaules kara laikā iegūtās upura izjūtas. Jo vairāk tāpēc, ka ir spēki, kuri mums tās arvien atsvaidzina.

Turklāt nevienam pāridarījuma sajūta nepāriet, kamēr apkārtējie vārdos to nav atzinuši. Un, ja vēl katru gadu ap 16. martu no Austrumu puses un reizēm pat no Rietumiem šo upuri apšauba, sajūta ir tāda pati kā valstij, kuru citas neatzīst. Arī tā pati okupācijas noliegšana, par ko sakām, ka Eiropa mūs nesaprot. Tikai ar lielām grūtībām par kara laikā pret nevainīgiem civiliedzīvotājiem izdarītajām zvērībām tika notiesāts Vasilijs Kononovs.

Arī 16. marts jau sen vairs nav stāsts par latviešu leģionāriem. Turklāt, cik tad viņu vairs palicis – varbūt pāris simtu visā pasaulē vēl atrastos. Runa ir par cilvēkiem, kuri spēj ar viņiem vai viņu stāstu kolektīvi identificēties, pasakot, ka esam pārņēmuši tēvutēvu pārdzīvoto. 85 procenti šo cilvēku leģionā nokļuva ne jau aiz laba prāta. Protams, neliela daļa gāja atriebt nobendētos tuviniekus, bet reti kāds tiešām bija pārliecināts Vācijas nacisma piekritējs.

Ja runājam par varoņiem... Leģionāri cīnījās pilnīgi bezcerīgā situācijā un jau iepriekš bija nolemti, bet latviešu strēlniekiem bija izredzes uzvarēt, un tā arī notika. Vienkārši pašlaik ir tā, ka upuri aizēno varoņus.

Arī ar to ir jārēķinās, ka leģionāri, kas 1944. gada martā cīnījās pie Veļikajas upes, diezin vai kādreiz tiks nolikti līdzās sabiedroto karavīriem, kas 1944. gadā izcēlās Normandijā. Bet, mērķtiecīgi strādājot, varam parādīt, cik sarežģīta bija leģionāru situācija. Kaut kas jau šajā ziņā notiek, bet neesmu pārliecināts, vai resursu ir pietiekami.

Jārunā ir arī ar Rietumu sabiedrību, jo Krievija galīgi nav tā auditorija, kura mums būtu jāpārliecina, kamēr viņi nav tikuši galā ar destaļinizāciju. Turklāt arī Krievijas propagandas mašinērija nav visvarena. Kā to pierāda pašreizējie notikumi Krimā, melnu par baltu var padarīt varbūt NVS valstu telpā, bet ne citur pasaulē. Pašlaik arī līdzšinējā antifašistiskā retorika stipri tiek diskreditēta.

Mēs daudz ko varam izdarīt Eiroparlamenta līmenī, kur jau ir rezolūcijas, kas nosoda totalitārisma ‒ gan nacisma, gan komunisma – pastrādātos noziegumus. Nākamgad Briselē tiks atklāta Eiropas vēstures māja, kur citastarp tiks arī stāstīts, kas pagājušajā gadsimtā notika Austrumeiropā. Vācieši jau tagad mūs saprot. Grūtāk ir ar itāļiem un francūžiem.

‒ Paies 16. marts, un dzīve turpināsies.
‒ Protams, Latvijas vēsturi neveido tikai viena desmitgade, pat ne kara laika piecgade. Mums ir strēlnieki, Atmodas laiks, Baltijas ceļš, 1991. gada janvāra barikādes. Pēc kāda laika tā jau būs vēsture. Tāpēc domāsim par lietām, kas dara mūs stiprus, nevis novājina.

Problēmas sākas ar to, ka mēs kā nācija neapzināmies paši savu vēsturi. Var jau raudāt par to, kā tika piešķirta nauda filmai "Dvēseļu putenis", bet, ja tā tiks labi uztaisīta, tas būs liels ieguvums. Mums tikai tagad top pirmā mākslas filma par padomju deportācijām. Skaidrība par šādām lietām padarīs mūs stiprākus.