Filma un citi darbi
Ko lai dara - esmu iesaistīts šajā lietā šādos gados, kad jaunāku manu ģīmi dzīvā veidā ir diezgan grūti dabūt, vien ieskenētās fotogrāfijās. Bet cenšos filmas veidotājiem kaut ko piespēlēt un piepalīdzēt, lai nu tā iznāk pēc iespējas raibāka. Liela daļa cilvēku ir intervēti, bet tie nav visi – saraksts ir garš. Es jau gan teicu, ka tas izskatās pēc "sarunas Šteina namā par klāt neesošo fon Gētes kungu".
Mums priekšā ir brauciens uz Jēkabpili pie "Kreicburgas ziķeriem". Ziķeru vadonis Aigars Godiņš arī ir komponists, viņam ir daudz dziesmu ar maniem tekstiem. Tādas skaistas, dramatiskas romances.
Šogad uz novembri filmai tā kā būtu jābūt gatavai.
Otrs darbiņš, kam rudens pusē būs prezentācija, ir manas dzejas grāmata latviski un itāliski. Tur būs pāri par 60 dzejoļiem, vēstuļu fragmenti no lēģera laikiem. Ilustrācijai izmantos lēģera kārtis ar maniem komentāriem. Tas varētu būt diezgan interesanti.
Vēl kopā ar Uldi Bērziņu strādājam pie senslāvu eposa "Teika par Igora karagaitu" tulkojuma. Šis eposs tiklab attiecas gan uz krieviem, gan ukraiņiem, gan baltkrieviem. Un te rodas jautājums: no kādas valodas mēs tulkojam? Patiesībā mēs to tulkojam no rusu valodas. Šis eposs dažādos laikos ir visai ideoloģizēts, kas nav cildinājums, bet elēģija par zaudētu vienotību. Gaidāmajā izdevumā būs arī oriģināls, bet to lasīt būs pagrūti, jo valoda ir arhaiska.
Pēdējā laikā tieku visādā veidā apmuzicēts. Izrādās, ka esmu visai modīgs tekstu autors jaunajiem dziesminiekiem. Tā, piemēram, populārais Goran Gora gatavo dziesmu programmu ar maniem tekstiem, jaunas dziesmas sarakstījis arī Mārtiņš Brauns, Raimonds Pauls uzrakstījis dziesmu nākamajiem skolēnu dziesmu svētkiem. Tā manta tiek likta lietā, un man ir prieks paskatīties, ka nav par velti strādāts. Tā nu dzīvojam – mierīgi, bet sirds īsti mierīga nav.
Ukraina
Ja mēs runājam par to, kas mums virmo apkārt, tad tas man ir tuvu pie sirds. Lieta tāda, ka esmu bijis diezgan daudz un diezgan nopietni saistīts ar Ukrainu, jau sākot no lēģera. Tur ieradās pirmie cīnītāji galvenokārt no Rietumukrainas, arī no Kijevas – mākslinieki, dzejnieki, vēsturnieki. Daļa no viņiem bija bijuši Latvijā, un mums jau bija kopīgi paziņas. Bez sevišķas piepūles es sāku arī runāt ukrainiski, tiesa, ar rietumu polisko akcentu, bet tas Rietumukrainā iet stilā.
Šobrīd no ukraiņu kolēģiem man nav ziņu, bet tas ir saprotams, jo viņi ir aizņemti pašlaik ar valstiskām lietām. Bet vispār Ukraina jau no sākta gala bijusi smaga problēma, jo tā ir liela valsts – 46 miljoni, kas nekad nav bijusi konsolidēta. Rietumnieki nekad sevišķi nav mīlējuši austrumniekus – ne tikai cittautiešus, bet arī ukraiņus. Viņiem ir atšķirīgs dialekts, turklāt rietumnieki vienmēr ir bijuši aktīvs "pretpadomju elements" ar mūžīgiem politiskiem skandāliem, administrāciju un partijas vadības maiņām.
Ukrainā padomju laikos bija ārkārtīgi nežēlīgs ideoloģiskais režīms, tāpēc dažs labs tolaik brauca uz Latviju meklēt politisku patvērumu. Te bija rakstnieks un tulkotājs, arī bijušais Rīgas HES celtnieks Jurijs Zavhorodnijs, mākslinieks Oless Caruks, kuru izslēdza no Ļvovas Poligrāfijas institūta, bet kurš pabeidza Mākslas akadēmiju Rīgā. Arī rietumukraiņu dzejnieks un atdzejotājs, pedagogs un LU doktorants Jurijs Sadlovskis ir liels Latvijas patriots un Ļvovā vada baltiešu kultūras centru. Arī pie manis jau laiku pa laikam ciemojas dažādu paaudžu ukraiņu dzejnieki.
Rietumukraina nekad nav īpaši ieredzējusi savu lielo kaimiņu. Tagad šajā ienaidā var iedzīvoties arī austrumukraiņi, kas bijuši vairāk pacietīgi. Šī situācija ir Ukrainas traģēdija. Nav notikusi pienācīga tuvināšanās starp rietumiem un austrumiem. Maidana traģiskajā situācijā tie sanāca kopā.
Jautājums ir par Krimu, jo tā Ukrainas sastāvā neienāca organiski. Krimas tatāri ir neapskaužamā situācijā vēl joprojām, jo viņu bijušajās mājās tagad dzīvo tie, kas viņus izveda, bet pašiem tatāriem nav kur palikt.
Mēs šajā situācijā nedrīkstam zaudēt modrību. Nopietni jādomā par aizsardzības budžeta palielinājumu. Tam nedrīkst žēlot. Jāpiedalās arī NATO aktivitātēs.
Ja runā par to, kas Ukrainā notiek šobrīd, tad izskatās, ka Putins ir palicis par piecām kapeikām mierīgāks. Es domāju, ka Ukrainā karš nesāksies. Tas būtu slikti ne vien ukraiņiem, bet arī pašai Krievijai. Izput G8, izput grandiozais Soču projekts, un tas ir trieciens Putina personiskajām ambīcijām. Sākusies rubļa devalvācija ar tam sekojošo finanšu paniku.
Ja Ukrainas krieviskajos rajonos ienāktu krievu armija, sāktos partizānu karš. Un ne tikai tur – pret iebrucējiem saceltos arī Ukrainas austrumi un rietumi.
Krievijas pretdarbība varētu būt gāzes piegāžu pārtraukšana. Enerģētiskā neatkarība no Krievijas – tas ir arī mūsu jautājums, jo kamēr tās nebūs, tikmēr Krievija mūs dancinās, bet viņi jau to dara ar pusi Eiropas. Krievija vispār visu šo laiku nodarbojas ar resursu – gāzes un naftas – tirgošanu. Un vēl viena lieta, ar ko viņi izceļas, ir ieroču tirdzniecība. Dievs mums ir tādu kaimiņu novēlējis, un ar tādu ir jāsadzīvo.
Tāpēc mums nopietnāk ir jādomā par aizsardzības sistēmu. Var jau ironizēt par mūsu salīdzinoši nelielo armiju, tomēr tā var būt ļoti labi sagatavota, turklāt, ja iestātos sliktākais scenārijs, mēs jau nebūtu vieni. Bet par to nedomāsim!
Latvija
Mēs pārāk esam koncentrējušies paši uz sevi. Mums jau uzreiz pēc neatkarības atgūšanas vajadzēja politiski nopietnāk strādāt ar cittautiešiem un atrast tur sabiedrotos. Tā nav vienveidīga masa un arī nedrīkst kļūt par tādu. Ir ļoti daudz krievu, baltkrievu un citu, kas strādā pie mums valsts dienestā, runā latviski, un tā nav problēma. Protams, būs tādi, kas neintegrēsies, un nedomāju, ka tādu būs daudz.
Ir dažāda motivācija, kāpēc cittautieši te dzīvo, viņi pieder pie dažādiem sociālajiem slāņiem. Diemžēl cittautieši ir rusificēti. Cik mums līdzās dzīvo daudz dažādu tautību! Būtu lieliski, ja viņi atgrieztos pie savas tautības, valodas, bet tas jau ir lielā mērā latviešu politiķu uzdevums, taču viņi ir aizņemti ar sevi, un tā automātiski visi cittautieši pārvēršas par vienotu kopienu – krieviski runājošiem. Pats esmu diezgan daudz ticies ar krievu skolu skolēniem. Esmu ar viņiem parunājis, kā viņi dzīvo, par ko domā. Tad man teica – tā nav mūsu, tā ir skolotāju problēma.
Par valodu referendumu un izglītību jautājumu saasināšanu atbildīgi ir kā Raivis Dzintars, tā Vladimirs Lindermans, un šī nacionālā nostāja mums neko labu nav atnesusi un neatnesīs, jo nedrīkst būt tik sarežģītā situācijā tik cietpaurīga domāšana. Referendums bija balsu vākšana, būtībā tas nebija vajadzīgs vispār. Man nepatīk šāda veida politiskās spēles.
Šeit nebija protestu pret to, ka dalīja Krievijas pilsonību, un par to Latvija varēja iesniegt Krievijai protestu. Krievijas pilsonību dabūt Krievijā ir ļoti sarežģīta procedūra, bet te pietiek ar vienkāršu iesniegumu. Tas pats tagad notiek Ukrainā. Tas principā ir suverenitātes aizskārums.
Es neredzu no mūsu politiķiem rūpēs un bažas par šo problēmu, bet tā aug, un situācija Ukrainā var iedvesmot daļu sabiedrības arī pie mums.
Šeit katram ir sava Latvija. Latviešiem – viena, citiem – cita. Nepieciešams saprast, kas šajos atšķirīgajos momentos ir kopīgais. Atpakaļ uz Krieviju no Latvijas neviens jau īpaši neraujas, jo tur viņus ne īpaši mīl. Tas nozīmē, ka viņiem ir vajadzība pēc Latvijas un vēlme dzīvot mūsu mazajā valstī. Latvieši lielā mērā mēģina uztiept cittautiešiem latvisko modeli. Tas ir kauns! Mums šobrīd domāšana ir pārāk primitīva. Mēs neuzņemamies atbildību, bet mēs esam saimnieki, bet tieši tāpēc mums ir jāuzņemas daudz lielākā atbildība – arī par viņiem. Ja būtu profesionāla nacionālo lietu ministrija, kas profesionāli risinātu šīs problēmas, dzīve būtu mierīgāka, neapmierināto – mazāk.
Salaspilī, skatos, ka attiecības salīdzinājumā ar citiem reģioniem ir mierīgas.
Lēģerī mums, latviešiem un leišiem, bija basketbola komandas. Man toreiz ļoti labi pateica viens krievu draugs: "Es tā skatos uz latviešiem, un man ir milzīga skaudība. Jums ir nacionālā apziņa, jums ir, pie kā turēties. Mēs savu nacionālo apziņu pazaudējām 1410. gadā, kad pēc atbrīvošanās no Zelta Ordas sākās Kazaņas un Astrahaņas iekarošana, kad, izejot ārpus savām dzimtajām teritorijām, sākās impērijas veidošana."
Šobrīd Krievija vairs nav impērija, bet nav arī nacionāla valsts. Viena no Krievijas lielākajām nelaimēm ir nacionālās apziņas trūkums. Šīs problēmas ar latviešiem viņiem būtībā radās uzreiz jau 90. gados. Tad biju aizbraucis uz lēģera kolēģu saietā Ļeņingradā. Tur bija arī mūsu draugi ļeņingradieši, ar kuriem lēģerī dzīvojām draudzīgi un palīdzīgi. Un viņi prasa: "Priekš kam jums tas bija vajadzīgs? Varējām taču palikt kopā!" Es viņiem saku: "Bet mēs taču tikai tāpēc sēdējām! Mēs varējām turēties kopā tikai lēģerī..."